Neskatoties uz cenzūru, ieslodzījumu un aizliegumu strādāt, irāņu režisors Džafars Panahi, kura karjera sākās pie klasiķa Abāsa Kijārostamī, turpina strādāt, un viņa daiļrades centrā ir humānisms. Jaunākajā filmā “Tas bija tikai negadījums” viņš apzināti sapludinājis vairākus žanrus - “road movie”, psiholoģisku trilleri un politisku alegoriju -, ko sakausējis ar sāpīgi personīgu pieredzi.
Viss aizsākas šķietami nevainīgi. Ekbāls kopā ar sievu un meitiņu brauc nakts aizsegā pa mazapdzīvotu teritoriju, un pēkšņs būkšķis viņam liek apstāties. Atklājas, ka mašīna ir notriekusi palielu suni, taču šī sadursme ir pamatīgi apskādējusi auto, tāpēc, lai turpinātu ceļu, viņiem nepieciešams atrast autoservisu.
Necilais serviss kļūst par atspēriena punktu tālākajā neparedzamu un ļoti dramatisku notikumu virknē, jo Ekbāla protēzes ne ar ko nesajaucamās skaņas atpazīst mehāniķis Vahids, kurš ir pārliecināts, ka beidzot atradis cilvēku, kurš tik necilvēcīgi par viņu ņirgājās cietumā, kas bija pilns ar tādiem pašiem nelaimes putniem-politieslodzītajiem, kuri savām acīm ne reizes neieskatījās sistēmas labā strādājošo sejās. Nolēmis, ka acīm redzami tā ir zīme no augšas, viņš nolemj nokārtot rēķinus ar bijušo cietuma apsargu, un, sāpīgo atmiņu dzīts, Vahids nolemj iejusties Dieva lomā un spriest taisno tiesu.
65 gadus vecā irāņu kino režisora un scenārista Džafara Panahi karjera aizsākās 1995. gadā ar filmu “Baltais balons”, kas Kannu kino festivālā saņēma īpašo balvu un tādējādi režisora vārdu ierakstīja starptautisko kino festivālu apritē. Viņš ir viens no tikai četriem kino režisoriem, kura filmas saņēmušas galvenās balvas Berlīnē, Kannās un Venēcijā - pārējie trīs ir Anrī-Žoržs Kluzo, Mikelandželo Antonioni un Roberts Oltmens -, un viņa profesionālo apbalvojumu skaits pārsniedz 50. Savu rokrakstu izkopis īsmetrāžas filmās, viņš jau 90. gadu vidū kļuva par vienu no daudzsološākajiem irāņu jaunajiem režisoriem un “Irānas jaunā viļņa” autoriem, kura darbi risina problēmas, ar kurām ik dienas sastopas Irānas iedzīvotāji, un tas arī ir iemesls, kāpēc Irānas valdība jau sen un ļoti skrupulozi seko viņa radošajām gaitām.
Panahi netīk sevi dēvēt par disidentu, taču viņa filmas Irānā tikušas aizliegtas, un viņa konflikts ar valdošo varu pārauga arestā, kam sekoja aizliegums filmēt un ceļot vēl 20 gadus, ja vien viņš nav nodomājis doties svētceļojumā uz Meku vai tas nepieciešams medicīniskiem mērķiem. Taču, neskatoties uz patiešām lielo upuri, viņa filmas vienmēr atradušas savu skatītāju krietni aiz Irānas robežām, jo savulaik Starptautiskā kino foruma “Arsenāla” viesa Panahi komanda jau sen izmanto dažādas viltības, kā ar knapiem līdzekļiem vai teju bez budžeta un bieži - nelegāli safilmētās lentes izvest no Irānas.
Filmas “Tas bija tikai negadījums” iegūtie lauri Kannu kino festivālā demonstrē ne tikai Džafara Panahi talantu, bet arī politisko nostāju. Kad 2010. gadā Islāma Revolucionārā tiesa Džafaram Panahi piesprieda sešu gadu cietumsodu - aiz restēm viņš gan pavadīja septiņus mēnešus un tika atbrīvots 2023. gada februārī -, brīvību viņam pieprasīja ne tikai starptautiskā sabiedrība, bet arī kolēģi no visas pasaules, tostarp Žiljeta Binoša, Kens Loučs, brāļi Dardēni, kā arī vairākas organizācijas, kuru vidū bija arī Eiropas Kino akadēmija, Berlīnes kino festivāls, Karlovi Vari kino festivāls, Roterdamas Starptautiskais kino festivāls un citi.
Filmu “Tas bija tikai negadījums” demonstrēs kinoteātros “Forum Cinemas”, “Splendid Palace”, “Kino Bize”, “K. Suns”, “Rio” Ventspilī un Cēsu koncertzālē.
Kino izplatīšanas kompānija “Kino Pavasaris Distribution” dibināta 2013. gadā Lietuvā un strādā visās Baltijas valstīs. Nākamās filmas, ko Latvijā izrādīs “Kino Pavasaris”, ir Joahima Trīra “Sentimentāla vērtība” (“Sentimental Value”, no 15. novembra), Kristenas Stjuuartes Latvijā filmētā “Ūdens hronoloģija” (“The Chronology of Water”, no 9. janvāra) un Venēcijas kino festivāla konkursa programmā izrādītā Paolo Sorrentīno jaunākā filma “Žēlastība” (“La Grazia”, no 23. janvāra).