Šovakar, 16. oktobrī, noskanēs starta šāviens Rīgas Starptautiskajam kinofestivālam Riga IFF, ko atklāj, iespējams, viena no visu laiku provokatīvākajām filmām Latvijas kino pieredzē – Dieva suns. Rotoskopijas tehnikā veidotajā animācijas filmā, kurā itin labi var sazīmēt konkrēto dramatisko lomu atveidotājus, Einaru Repši ieskaitot, trakulīgā, eklektiskā kolāžā savijas vēstures motīvi, ironija, vitāla, bezkaunīga erotika un feministiskais patoss. Filma ir arī drosmīgs mēģinājums izpētīt tās žanriskās un stilistiskās teritorijas, kurās latviešu kino veidotāji līdz šim nav bāzuši degunu. Sākt festivālu ar animācijas filmu ir pat konceptuāli – animācija, pateicoties Straumei, ir pasaulē pazīstamākais Latvijas kino veids. Arī festivāla industrijas sadaļā notiks pasākums, kas akcentēs animāciju, – Baltijas un Eiropas animācijas studiju pārstāvju tikšanās un tīklošanās (šī Riga IFF daļa ir pieejama tikai akreditētajiem dalībniekiem).
Ģimenes bagātības
Ieteikumi, ko skatīties festivālā, izskan dažādos medijos un kanālos, pagājušajā KDi piemetu arī savu artavu, akcentējot aktuālās, jau pasaules atzinību ieguvušās filmas, kas tikušas pirmizrādītas gada lielākajos Eiropas festivālos. Šajā rakstā izcelšu vēl vienu festivāla sadaļu – retrospekciju, kas Riga IFF programmā tradicionāli tiek dēvēta par In kino veritas/Kino ir patiesība. Klasikas izlases un retrospekcijas jau kādu laiku ir kļuvušas par nozīmīgu pasaules festivālu struktūras sastāvdaļu. Tas lielā mērā ir saistīts ar klasisko darbu pieejamības palielināšanos, pateicoties digitālās restaurācijas procesiem. Veidot klasikas izlases ir piņķerīga padarīšana. Filmu tiesību jautājumu risināšana, filmu kopiju gādāšana un citi ar filmas izrādīšanu saistītie procesi bieži vien klasisko filmu demonstrēšanu kinoteātros padara daudz sarežģītāku nekā kārtējās jaunās repertuāra vienības plānveidīgu atrādīšanu. Tāpēc ir vērts skatīties klasiku uz lielā ekrāna, ja kāds šo iespēju ir varonīgi sarūpējis.
Šoreiz Riga IFF retrospekcijas centrā ir amerikāņu režisors Frānsiss Fords Kopola (1936) un viņa meita Sofija Kopola (1971). Iespējams, šāds ģimeniskuma saišu akcents varētu šķist arī kā "nepotisma" atbalsta žests, bet tā nav, jo Sofija Kopola ir ieņēmusi savu vietu Amerikas kinokultūrā un režisores saistību ar tēvu sen vairs īpaši neuzsver. Sofija Kopola ir pašpietiekama māksliniece, kaut arī viņas filmu mērogs salīdzinājumā ar Frānsisa Forda Kopolas darbu vērienu ir pieticīgāks. Sofijas Kopolas filmas ir intīmākas, ģimeniskākas, piezemētākas – gan tēmu, gan budžeta ziņā. Riga IFF retrospekcijā ir četras filmas, kuru iekļaušana izlasē tiek pamatota ar to, ka tās ir nesen digitāli restaurētas, tātad piedāvā īpašu vizuālo kvalitāti. Frānsisa Forda Kopolas daiļradi pārstāv filmas Saruna (1974) un Mūsdienu apokalipse (1979) – abi ir svarīgi darbi viņa karjerā. Skatu no malas uz Mūsdienu apokalipses dramatisko tapšanu piedāvā dokumentālā filma Tumsas sirdis. Režisora apokalipse (1991), ko veidojusi režisora dzīvesbiedre dokumentāliste Eleanora Kopola (1936–2024) kopā ar Faksu Bāru un Džordžu Hikenlūperu.
Gan Frānsiss Fords Kopola, gan Sofija Kopola ir aktīvi arī aktuālajā kinoprocesā. Septembrī Venēcijas kinofestivāla oficiālajā programmā tika demonstrēta Sofijas Kopolas dokumentālā filma par amerikāņu modes dizaineru Marku Džeikobsu – Marks Sofijas acīm/Marc by Sofia. Marks Džeikobs ir ne tikai skaļš vārds modes industrijā, bet arī sens režisores draugs. Filma paliek atmiņā kā pamatīga divu personību saruna un rūpīga iedziļināšanās laba drauga karjeras niansēs. Šīs filmas gan Riga IFF programmā nav, un tas ir tikai loģiski, jo tā pārstāv aktuālo procesu. Retrospekcijā nav arī citas gluži svaigas Frānsisa Forda Kopolas filmas – Megapole/Megalopolis (2024), kas uz ekrāniem iznāca pērn, turklāt kļuva par skaudru klasiķa māksliniecisko un arī finansiālo neveiksmi. Ambiciozajā projektā, kurā tiek vilktas paralēles starp mūsdienu ASV un Senās Romas impēriju, režisors bija ieguldījis miljoniem paša līdzekļu, lai uzrakstītu sava veida radošo testamentu un nodrošinātu sev māksliniecisko brīvību. Arī agrāk viņam ir bijušas filmas, kuras iznākšanas brīdī nenovērtēja ne kritiķi, ne skatītāji (piemēram, tāda ir 1984. gada filma Cotton Club), taču daudzi Frānsisa Forda Kopolas darbi – Krusttēva triloģija, Mūsdienu apokalipse un Saruna – ir ierakstījuši viņa vārdu pasaules kinovēsturē.
Ambīciju kulminācija
Mūsdienu apokalipse joprojām ir tikpat iedarbīga un spēcīga kā tās tapšanas laikā XX gadsimta 70. gados, kad Amerikas pieredzē vēl bija svaigas Vjetnamas kara rētas. Filmas galvenais varonis – Mārtina Šīna tēlotais ASV armijas kapteinis – ir saņēmis uzdevumu doties uz Kambodžu un iznīcināt savulaik nozīmīgu militāristu Kurcu (lomā – leģendārais Marlons Brando), kurš ir aizbēdzis no sistēmas un radījis savu "pasauli". Filmas vēriens joprojām liek uzdot jautājumu, kā tas bija iespējams pirms datortehnoloģiju un specefektu ēras. Režisora ambīciju un vizionārisma kulminācija ir hrestomātiskā helikopteru uzlidojumu epizode, skanot Vāgnera Valkīru lidojumam. Filma ir viens no pasaules kino spēcīgākajiem ceļojumiem tumsas un kara neprātā, Frānsisa Forda Kopolas magnum opus, kas veidots, pārvarot dažnedažādus šķēršļus (par tiem stāsta dokumentālā filma Tumsas sirdis. Režisora apokalipse).
Iespējams, mazāk pazīstams ir režisora darbs Saruna – niansēts trilleris, kura centrālais varonis ir slepenais aģents, vārdā Kauls (Džīns Hekmens). Introvertais autsaiders aizraujas ar saksofona spēli, viņa darba pienākumos ir svešinieku sarunu noklausīšanās un to ierakstīšana. Kauls nonāk situācijā, kurā, iespējams, ir bijis slepkavības liecinieks. Saruna Holivudas 70. gadu vēsturē ir iegājusi kā oriģināls, vizuāli un skaniski precīzs trilleris, kas nes jaunās Holivudas garu. Frānsiss Fords Kopola ir viens no tiem amerikāņu režisoriem, tā dēvētajiem jaunās Holivudas pārstāvjiem, kuri ienāca kinoindustrijā 60.–70. gadu mijā un kuru filmās ir jūtamas 60. gadu Eiropas kino modernisma ēras ietekmes.
Sofijas Kopolas drāma Jaunavu pašnāvības (1999) ir poētisks, trausls un jūtīgs darbs, kas vēsta par piecām jaunām māsām, kuras aug striktu uzskatu un dzelžainu principu ģimenē. Publicitātes foto
Iespējams, kādu citu reizi vienkopus būs iespēja skatīt arī plašāku Sofijas Kopolas darbu izlasi. Šoreiz ir jāiztiek ar Jaunavu pašnāvībām (1999), ko var uzskatīt par vienu no Sofijas Kopolas labākajām drāmām līdzās filmai Pazudis tulkojumā (2003). Jaunavu pašnāvības ir poētisks, trausls un jūtīgs darbs, kas vēsta par piecām jaunām māsām, kuras aug striktu uzskatu un dzelžainu principu ģimenē. Tā ir pārliecinoša pieaugšanas žanra (coming of age) filma un spēcīgs jaunas režisores debijas darbs.
Informācija: rigaiff.lv