Eiropas kinoindustrijā jaunais gads tradicionāli sākas ar ikgadējo Francijas kino prezentāciju, ko rīko organizācija UniFrance – jau 72 gadus tā nodarbojas ar Francijas kino popularizēšanu pasaulē. 23. ikgadējā forumā Rendez-vous with French Cinema, kas šogad notika tiešsaistē no 13. līdz 15. janvārim, piedalījās četri desmiti franču filmu pārdošanas kompāniju un astoņi simti ārzemju izplatītāju. 145 žurnālistiem no visas pasaules bija iespēja attālināti iztaujāt 90 franču režisoru un aktieru – viņi iepazīstināja ar 136 filmām, kuras gada laikā iznāks uz ekrāniem. Nozares pārstāvji cer, ka tie būs lielie kinoekrāni.
Kā allaž, Rendez-vous with French Cinema programmā ir franču filmu tirgus, kurā tiek slēgti darījumi, un pagājušā gada Francijas kino provizorisko rezultātu paziņošana (vairāk par to lasiet šeit). Pasākumu virtuāli atklāja Francijas kultūras ministre Rozlīna Bašlo-Narkēna. Savā uzrunā viņa uzsvēra – par spīti grūtībām, 2020. gads ir pierādījis, ka kultūra, kino un audiovizuālie darbi spēlē centrālo lomu mūsu dzīvē: "Albērs Kamī ir rakstījis: "Neviena tauta nevar eksistēt bez skaistuma. Tā var kādu laiku izturēt, un viss." Franči pērn kaislīgi pievērsās kultūrai, viņi lasīja, interesējās par darbiem, kas ir pieejami tiešsaistē. Datu plūsma Luvras lietotnē ir palielinājusies četrkārt. Dabīgi, ka cilvēki vairāk skatījās televīziju, filmas un seriālus. Mēs apzināmies evolūciju audiovizuālajā sektorā un lietotāju paradumu maiņu. Francijā darbojas unikāla kino veidošanas atbalsta sistēma, un saskaņā ar normatīvajiem aktiem visiem tirgus dalībniekiem ir jāiegulda līdzekļi franču filmu radīšanā."
Francijas kinoindustrijā pēdējos gados notiek asas diskusijas, kuru mērķis ir panākt lielāko – galvenokārt amerikāņu – digitālo platformu līdzdalību vietējā kino atbalsta mehānismā, kā to dara visi citi nozares spēlētāji. Šķiet, ka visām iesaistītajām pusēm ir izdevies atrast kopīgu valodu šajā jautājumā.
Kultūras ministre apliecināja nepieciešamību stiprināt franču kino eksportu un veicināt ambiciozus kopražojuma projektus. "Lai īstenotu atveseļošanās plānu, par diviem miljoniem eiro esam palielinājuši finansējumu franču kino publicitātei pasaulē un vēl par diviem miljoniem eiro – atbalstu ārzemju kinoteātriem, kuros tiek demonstrētas augstvērtīgas franču filmas un kopražojuma darbi. Valsts ir palīdzējusi kinonozarei krīzes laikā un turpinās to darīt arī turpmāk. Jums ir talants un enerģija, kas ļaus pārvarēt šķēršļus. Mums ir lieliskas filmas, kuras noteikti būs veiksmīgas pasaulē," teica Rozlīna Bašlo-Narkēna.
Par situāciju Francijas kinonozarē platformā Zoom notikušajā sarunā KDi pastāstīja organizācijas UniFrance vadītāji – ģenerāldirektore Daniela Elstnere un prezidents Seržs Tubiana.
Kāda atmosfēra valdīja janvāra vidū tiešsaistē notikušajā franču filmu tirgū? Kādas ir filmu aģentu atsauksmes?
Daniela Elstnere. Tā bija dīvaina pieredze, jo šogad filmu tirgus notika attālināti. Mēs bijām pieraduši pulcēties vienkopus, varējām klātienē aprunāties ar visiem dalībniekiem, paklausīties, ko viņi saka. Šoreiz mēs visu laiku sazvanījāmies un apspriedām situāciju. Pirmās atsauksmes no filmu pārdošanas aģentiem ir pozitīvas, tirgus norises laikā viņiem bija daudz darba un virtuālo tikšanos, telefonzvanu un komunikācijas platformā Zoom ar partneriem un izplatītājiem no visas pasaules. Tas šķiet pārsteidzoši, bet visi ir laimīgi, notiek ideju apmaiņa.
Nozares profesionāļi jau ir uzkrājuši pieredzi, kā strādāt šādā formātā, – gandrīz visi filmu tirgi 2020. gadā notika virtuāli. Taču daudzi ļoti novērtē mūsu pasākumu: tas ir īpašs, jo uzmanības centrā ir tikai franču kino, un izplatītāji no dažādām valstīm var gūt visu nepieciešamo informāciju.
Rendez-vous with French Cinema tradicionāli ir gada pirmais industrijas pasākums. Mēs to rīkojam janvāra vidū. Visiem ir laiks sarunām, šeit nav tādas steigas un stresa kā filmu tirgos, kas notiek lielāko kinofestivālu ietvaros. Tas ir mūsu pasākuma šarms, kas ir saglabājies arī digitālajā formātā. (Kā sveicienu no UniFrance filmu izplatītāji pa pastu saņēma šampanieti, tirgus ietvaros viņi tika aicināti piedalīties gan virtuālajā ballītē, kur varēja pārvietoties no vienas istabas uz nākamo, gan fitnesa treniņos platformā Zoom – J. J.)
Šoreiz tirgū tika pirmizrādītas trīsdesmit jaunākās franču filmas – virtuālie seansi bija labi apmeklēti. Šādā veidā filmas varēja noskatīties vairāk potenciālo izplatītāju nekā tajā gadījumā, ja seansi notiktu klātienē. Interese nav apsīkusi. Seansi notika dažādos laikos atbilstoši laika zonām. Kāds šveiciešu izplatītājs, kurš tajā brīdī atradās kaut kur citviet pasaulē, īpaši palūdza, ka grib redzēt konkrētu filmu tajā pašā seansā, kad to skatīsies citi šveiciešu kolēģi, – ja viņš to skatītos vēlāk, kāds konkurents jau varētu būt pārtvēris šo filmu. Es to uztvēru kā labu signālu. Tirgus nav miris, tajā notiek kustība, apetīte joprojām ir jūtama. Izplatītāji ir gatavi iegādāties jaunus kinodarbus. Tā jau ir veiksme.
Varbūt situācijā, kad nav zināms, kad kinoteātri varēs atsākt darbību, izplatītāji arvien biežāk iegādājas filmas demonstrēšanai digitālajās platformās un televīzijā?
D. E. Gandrīz visi izplatītāji, kuri iegādājas filmas, paredz tās izrādīt kinoteātros, televīzijā, kā arī vietējās platformās – līgumā parasti tiek aptverti visi kanāli. UniFrance kontā Facebook ir skatāmas Rendez-vous with French Cinema ietvaros notikušās diskusijas, kas ir veltītas filmu eksportam.
Franču kino izplatīšanas pamats ir kinoteātri. Tur veidojas filmas liktenis un tiek gūti vislielākie ienākumi. Visi pārējie kanāli nāk klāt kā papildu mediji, kas ļauj sasniegt auditoriju. Kinoteātri ir mūsu galvenais balsts. Pirmām kārtām filmas tiek iegādātas demonstrēšanai uz lielā ekrāna.
Pašlaik Eiropā kinoteātri darbojas tikai Spānijā un Krievijā. Tie ir atvērti arī dažviet Āzijā, bet situācija mainās katru dienu.
Seržs Tubiana. Skatītāji vēlas atgriezties kinoteātros. Visiem ir apnicis sēdēt mājās. Tagad Francijā ir komandantstunda: katru dienu mums ir jābūt savā dzīvesvietā sešos vakarā. Ik vakaru es skatos filmas un seriālus, man ir daudz ko atklāt televīzijā vai datorā. Pašreizējos apstākļos brīvība man asociējas ar iespēju apmeklēt kinoteātri, kā arī aiziet uz restorānu, kafejnīcu un tā tālāk. Līdzīgi jūtas miljoniem cilvēku – viņi grib būt ielās, staigāt svaigā gaisā, justies neierobežoti savās izvēlēs un pārvietošanās trajektorijās. Vieni grib redzēt Džeimsu Bondu, citi grib redzēt Leo Karaksa filmu. Esam noilgojušies pēc kino. Diemžēl nevar paredzēt, kad kinoteātri būs atvērti, kad varēsim satikties ar draugiem, ieturēt pusdienas un vakariņas labā restorānā un baudīt kompāniju.
Man kino ir brīvības sinonīms, un cilvēkiem ir nepieciešama brīvība. Viņi grib, lai būtu iespēja doties, kur viņi vēlas, un redzēt, ko viņi vēlas. Es jums atzīšos – es mājās skatos seriālu Kronis/The Crown. Ik vakaru – trīs sērijas. Agrāk man nebija laika – es devu priekšroku kino, bet tagad vakaros esmu spiests skatīties Kroni! Tas ir ļoti labs seriāls.
Serž, jūs esat ievērojams kinoteorētiķis. Vai karantīnas laikā esat paspējis uzrakstīt kādu jaunu grāmatu?
S. T. Gada laikā esmu uzrakstījis divas grāmatas. Viena ir par japāņu režisoru Jasudziro Odzu (1903–1963), otra ir personisks stāsts par manu māti. Tikko parakstīju līgumu ar izdevēju, un viņš mani brīdināja, ka vēl nezina, kad varēs iznākt pirmā no šīm grāmatām – šogad vai nākamgad. Literatūras tirgus tagad ir pārsātināts – karantīnas laikā visi raksta. Otrā grāmata iznāks 2022. vai 2023. gadā.
Jūs esat bijis kritiķis un ietekmīgā žurnāla Cahiers du cinéma galvenais redaktors. Kā, jūsuprāt, mainās kinokritiķa loma? Kādām tēmām pievēršas kritiķi, kad kinoteātri ir slēgti un pirmizrāžu ir ļoti maz? Vai viņi raksta par nezināmām kino mantojuma pērlēm?
S. T. Šis ir sarežģīts laiks arī kritiķiem. Francijā kinoteātri ir slēgti kopš oktobra beigām. Es abonēju Cahiers du cinéma un katru mēnesi to rūpīgi lasu. Žurnālā ir tematiskās rubrikas, ieskats kinovēsturē, grāmatu un DVD recenzijas, publikācijas par seriāliem, īsfilmām un filmām, kuras ir pieejamas tiešsaistē. 2020. gada oktobra numurs bija veltīts amerikāņu režisoram dokumentālistam Frederikam Vaizmenam (1930), tas bija ļoti interesants laidiens. 2021. gada janvāra numura galvenā varone ir amerikāņu režisore un scenāriste Kellija Reihārta (1964).
Žurnāls ir kļuvis par sava veida sinematēku – tā veidotājiem nemitīgi ir jādomā, kā strukturēt un pārveidot saturu atbilstoši mainīgajai situācijai. Tas nav vienkārši, bet tā ir laba iespēja, lai domātu un rakstītu par to, kāda būs filmu nākotne kinoteātros, interneta platformās un citos kanālos.
Vai ir iespējams pievērst mūsdienu skatītāju uzmanību XX gadsimta klasikai un kūrēt šo piedāvājumu?
S. T. Jā, noteikti. Francijā to veiksmīgi dara televīzijas kanāls Arte, kura programmā ir daudz franču kinoklasikas darbu. Nesen Arte izdeva kvalitatīvu Fransuā Trifo astoņu filmu izlasi. Periods, kurā tagad esam, ir ideāli piemērots, lai sakārtotu savu kino atmiņu. Es teiktu, ka šis ir kino atmiņas laiks. Kino funkcionē kā mūsu atmiņa, tāpēc tas ir tik svarīgs.
Kādu jūs paredzat kinofestivālu nākotni? Festivāli ir būtiska Eiropas kino platforma. Zināms, ka 71. Starptautiskais Berlīnes kinofestivāls šogad tiks rīkots divos posmos: martā tas notiks virtuālajā formātā industrijas profesionāļiem, savukārt jūnijā ir paredzētas filmu skates kinoteātros un brīvdabā plašam interesentu lokam. Kāda būs UniFrance aktivitāšu stratēģija tuvākajā laikā?
D. E. Tas ir liels jautājums. Mēs esam atkarīgi no tā, kad tiks atvērti kinoteātri. Mēs rīkojam virtuālās diskusijas, tikšanās un meistarklases, un tās ir pieejamas UniFrance digitālajos kanālos. Diskusiju pamattēma ir industrijas izdzīvošana un perspektīvas. Iepazīstinām ar talantīgākajiem jaunajiem māksliniekiem – režisoriem un aktieriem. Šo saturu cenšamies padarīt saistošāku ne tikai nozares profesionāļiem, bet arī plašai publikai visā pasaulē. Mūsu priekšrocība ir iespēja nodrošināt satura tulkojumu (titrus) daudzās valodās – tas atvieglo komunikāciju. Mums ir jāsaglabā saikne ar auditoriju. Mums ir jābūt tur, kur mēs esam vajadzīgi un varam būt noderīgi. Turpinām komunicēt ar tām valstīm, kurās kinoteātri pašlaik ir atvērti, – šīs attiecības ir jāuztur katru dienu.
Mums būs jādomā, kā efektīvi uzrunāt gan skatītājus, gan partnerus attālināti, jo pagaidām ir grūti paredzēt, kad varēs notikt pirmie festivāli klātienē. Līdz Kannu festivālam diez vai kaut kas varēs notikt. Mēs pat skaidri nezinām, kurā mēnesī šogad norisināsies Kannu festivāls (27. janvārī tika paziņots, ka festivāls notiks no 6. līdz 17. jūlijam; iepriekš tas vienmēr ir noticis maijā – J. J.).
Mums ir jāatrod jauns veids, kā pasniegt franču kino pasaulei. Tas ir jādara apņēmīgi, pārliecinoši un pievilcīgi, lai paplašinātu auditoriju un piesaistītu jaunus skatītājus. Mums ir visi priekšnoteikumi, lai gūtu panākumus. Mums ir daudz izcilu talantu – viņiem ir jāsanāk kopā un jāstāsta par savu darbu. Es ticu kolektīva spēkam, mums ir jāstrādā kopīgi – tikai tā varēsim sasniegt visaugstākos rezultātus.
Vai Francijas kinonozare ir apmierināta ar valsts sniegto atbalstu pandēmijas laikā?
D. E. Francijas valdība vienmēr ir sekojusi līdzi tam, kas notiek mūsu sektorā, un atbalstījusi to. Pērn Francija kļuva par pirmo lielvalsti, kurā pēc ārkārtējās situācijas beigām atsākās filmu uzņemšana, jo operatīvi bija atrisinātas visas formalitātes un apdrošināšanas jautājumi. Valsts palīdzēja sakārtot sarežģīto apdrošināšanas sistēmu, kuru pēc tam no mums pārņēma Vācija un Itālija. Tad arī šajās valstīs tika atjaunots kino uzņemšanas process.
Likumdošanas līmenī Francijā tiek noregulētas attiecības ar lielajām digitālajām platformām, kurām būs finansiāli jāpiedalās franču kino atbalsta mehānismā. Par to ir bijis daudz diskusiju. Ja globālās platformas izplata Eiropas filmas, tām ir jāpiedalās šo filmu finansēšanā. Ja jautāsiet mūsu industrijas pārstāvjiem, vai viņi ir apmierināti ar šo pārrunu iznākumu un atbalsta apjomu, varbūt viņi teiks, ka ir gaidījuši vairāk. Taču domāju, ka kopumā visi ir apmierināti. Sarunas ar platformām joprojām turpinās. Tā ir svarīga tēma, jo Francija un Itālija ir vienīgās Eiropas valstis, kurās platformas reāli iegulda līdzekļus kino radīšanā, nevis tikai sava Eiropas piedāvājuma publicitātē. Eiropā par to būtu jādiskutē daudz vairāk un detalizētāk, lai Eiropas kino tapšanā iesaistītu visus tirgus dalībniekus.
Tēmas turpinājumu lasiet šeit.