Anna Hetaveja izslēdz acis

Pērnais — 2008.gads Hetavejai bija smags un skaists vienlaikus. Savulaik Disneja studijas filmās karjeru sākusī tīne (Princeses dienasgrāmatas/The Princess Diaries (2001)) ir tikusi pie respektabla talantīgas dramatiskās aktrises statusa apliecinājuma — par lomu Džonatana Demmes filmā Reičela precas viņa ir nominēta Oskaram labākās aktrises kategorijā. Hetaveja šo atzinību gaidīja. Jau kopš rudens, — Venēcijas kinofestivāla, kurā tika pirmizrādīta Reičela precas, — aktrise nemulsa, apgalvojot, ka ir nospēlējusi savas karjeras labāko lomu — narkomāni Kimu, kura no rehabilitācijas klīnikas atgriežas ģimenes ligzdā tieši uz māsas kāzām, balansēdama uz trauslā harmonijas ledus, kas pārklāj viņas pašas drāmas un neirozes un arī neseno šīs ģimenes traģēdiju. Tajā ir arī Kimas vaina. Bet par to visu pagaidām nerunāsim, jo kāzas taču ir svētki, kurās dzied un dej kā neprātīgi, turklāt režisors Džonatans Demme filmā ir radījis teju visu pasaules nāciju — kāzu viesu un arī izklaidētāju — mūziķu "festivālu". Filmā Reičela precas Anna Hetaveja ir satikusies ar Džonatanu Demmi — amerikāņu režisoru, kura karjeras lielākie oficiālie lauri saistāmi ar filmu Jēru klusēšana/The Silence of the Lambs (1991). Filmas Reičela precas pamatā ir Dž.Demmes sena drauga režijas klasiķa Sidnija Lūmeta meitas Dženijas debijas scenārijs, kuru amerikāņu režisors ir veltījis dāņu kino virzienam Dogma. (Ja ar to saprotam dokumentāli nepiefrizētu filmēšanas manieri, kameras dinamiku, arī dzīves reālijās smeltu dramatismu.) Jau šis fakts vien, ka amerikānis Demme ir mazās dāņu valsts kino un tā principu patiess cienītājs un par tādu paspējis padarīt arī Holivudas princesi Annu Hetaveju, ir patiess pārsteigums. Hetavejai pārsteigumi patīk, turklāt viņai piemīt spēja uzdrošināties –— salīdziniet kaut vai divas tik krasi atšķirīgas aktrises lomas kā "geju drāmā" Kuprainais kalns, kurā viņa ir bagāta biznesa sieviete, kas apprec vienu no filmas galvenajiem varoņiem un provinces meiču Ņujorkas modes žurnāla gaļasmašīnā filmā Sātans Pradas brunčos/The Devil Wears Prada (2006). Kontrastējoši ir ne tikai abu filmu formāti — provocējoša drāma un masu komēdija —, bet arī Annas spēles stils. Hetaveja lieliski jūt žanru, tādēļ viņai daudz piedāvā komiskas lomas (Ķeriet Smārtu, arī joprojām aktuālie Līgavu kari). Gadās arī pa neveiksmei, kā nesenais trilleris Pasažieri, gan ne tik daudz pašas aktrises, cik pārējo filmas komponentu dēļ. Tomēr tieši Reičela precas — drāma, kas filmēta šķietami dokumentālā manierē, respektējot aktieru improvizāciju un rokas kameras brīvības sajūtu, ļāvusi Annai Hetavejai nospēlēt vienu no savām labākajām lomām. Režisoram Džonatanam Demmem par Hetaveju ir savs stāsts, kaut stilistiski atbilstošs savstarpējās slavināšanas publiskajiem rituāliem, kuros iesaistās radošās grupas pārstāvji intervijās pēc filmu pirmizrādēm, un tas ir gana aizkustinošs — režisors pamanījis aktrisi pūlī, un viņa momentāni esot viņu apbūrusi... "Tas ir muļķīgs Holivudas stāsts. Es biju redzējis viņu filmā Princeses dienasgrāmatas, ko skatījos kopā ar bērniem. Šī jaunā meitene uz mani atstāja spēcīgu iespaidu. Gāja gadi. Biju Oskara ceremonijā... Sarkanais paklājs, slavenības... Pēkšņi manu skatienu piesaistīja savdabīga, jauna sieviete, kura ar kaut ko īpašu, vārdos neformulējamu atšķīrās no pārējā greznā pūļa. Prasīju kādam blakus — kas tā tāda? Anna Hetaveja — man atbildēja. Tik pieaugusi, muļķīgi noteicu," Venēcijā jūsmīgi stāstīja Džonatans Demme. 2008.gads Annas Hetavejas dzīvē raisījis dramatiskus pavērsienus: arī Holivudas darba devējus neiepriecinošo jaunās zvaigznes vārda biežo vīdēšanu presē nepavisam ne glaimojošā sakarā — par liela mēroga biznesa mahinācijām tika notiesāts Hetavejas draugs itāļu izcelsmes biznesmenis Rikardo Foljēri. Viņi izšķīrās īsu brīdi pirms skandāla publiskošanas. Šajā pašā gadā Anna Hetaveja kļuva par Lancome aromāta Magnifique seju — uz mākslu tas neattiecas, bet uz jaunās aktrises statusu gan. Tikšanās ar Annu Hetaveju pēc filmas Reičela precas pirmizrādes Venēcijā 2008.gada rudenī atstāj simpātisku iespaidu. Bālajā, trauslajā brunetē, kuras acis un seju aizsedz milzīgas saulesbrilles, grūti saskatīt to mūžam smaidošo zvaigzni, kuras fotogrāfijas dāsni rotā pasaules presi. Ja Anna izslēdz acis un smaidu — savus spēcīgākos profesionālos ieročus —, ko viņa ikdienā bieži arī dara, viņai ir iespēja palikt nepamanītai. Lido salas Hotel des Bains, kurā savulaik tapusi leģendārā Lukīno Viskonti filma Nāve Venēcijā/Death in Venice (1971), Hetaveja, ik pa brīdim pajokojot, iespurdzoties, izspēlējot kādu grūti pārtulkojamu vārdu spēli, stāsta par savu trešo reizi Venēcijas festivālā un lomu, kas viņai nozīmē tik daudz. Kāzas mēdz padarīt trakus gan rīkotājus, gan dalībniekus. Vai piekrītat tam? Nezinu. Man un maniem draugiem nav īstas precēšanās pieredzes, daudzi no viņiem ir geji. Neesmu bijusi daudzās kāzās, arī manā ģimenes lokā tās nav notikušas lielā skaitā, tā ka man īsti nav ko teikt. Biju goda viešņa sava brāļa kāzās, bet, gods un slava, viņš ir līdzsvarots cilvēks. Kad stress draudēja kulminēt, viņš vienkārši devās pastaigā. Līgavaiņa drudzis viņu nepiemeklēja. (Smejas.) Viņa kāzas bija lieliskas, viņš bija tik laimīgs, nekādus ekstrēmus nepiedzīvojām. Taču, tā kā pati neesmu precējusies un arī negrasos to darīt, man varbūt īsti nav tiesību izteikties par topošo laulāto emocionālo stāvokli šādā brīdī.Vai, gatavojoties bijušās narkomānes Kimas lomai, daudz mēģinājāt? Man bija daudz laika, lai strādātu ar šo lomu. Es domāju, analizēju varoni, gadu dzīvoju ar Kimu savā apziņā... Tā kā es labi zināju, ko no manis grib Džonatans Demme, tas bija lēns, pamatīgs un vērtīgs process.Kāds, jūsuprāt, ir labs aktieris? Manuprāt, labs aktieris ir tāds, kurš prot klausīties. Ir viegli izlikties, ka tu klausies, bet klausīties pa īstam un tad teju zemapziņas līmenī radīt sava varoņa reakciju un izpausmes ir ļoti grūti — Merila (Strīpa — D.R.) to prot izcili! Es diemžēl neesmu Merila Strīpa, bet tas, ka mums bija garš mēģinājumu process, padarīja mani par labu klausītāju.Jūsu Kimas izpausmēs ir iekšējā neiroze, trīsas, kas raksturīgas bijušajiem narkomāniem. Vai, gatavojoties lomai, tikāties ar narkomānijas upuriem, apmeklējāt atkarību mocīto terapijas sesijas? Jā, es to darīju, taču nedomāju par šīs problēmas fiziskajām izpausmēm, drīzāk mēģināju iejusties šāda cilvēka ādā un pārdzīvojumos tīri enerģētiski. Man bija interesanti izpētīt, izdzīvot pretrunīgo, sarežģīto Kimas raksturu: viņas apsēstību, emocionālo uzvilktību, pagātni, kura viņu vajā un kuras izvētīšanai viņa ir izvēlējusies tik nepiemērotu brīdi — māsas kāzas. Vai uzskatāt, ka Kimas loma ir lielākais izaicinājums jūsu līdzšinējā karjerā? Kāpēc jūs man to jautājat?Tāpēc, ka daudzi tā uzskata... Varbūt tad, kad man būs astoņdesmit gadu, un es ceru, ka piedzīvošu to brīdi, es tā varēšu teikt. Pagaidām es varu teikt, ka tā ir bijusi visperfektāk uzrakstītā loma un raksturs, kādu man jebkad ir nācies spēlēt. Brīnišķīgs scenārijs, izcils režisors, īpašs aktieru ansamblis — tas viss man palīdzēja iekļauties šīs filmas ļoti augstajos profesionālajos standartos. Jā, es šo lomu uzskatu par pagriezienu savā karjerā, taču domāju, ka man šādu punktu būs vēl daudz. Personiski man tā ir gan uzvara, gan noteikts atskaites punkts visam, ko esmu darījusi līdz šim. Ak, es runāju par daudz... Protams, spēlējot es nedomāju par konkrētās lomas nozīmi savā karjerā, mans vienīgais mērķis ir stāstīt stāstu, atklāt raksturu. Mans personiskais atskaites punkts bija filmas finālā, kad es varēju aizkrāsot izbalinātās matu šķipsnas, mest pie malas cigaretes, uzvilkt savas pašas drēbes... Parasti, kad beidzas filmēšana, es jūtos vai nu priecīga, ka viss beidzies, vai atvieglota, vai nikna, vai mazliet vīlusies, un cīnos ar sajūtām, ka tagad vajadzētu sākt visu no jauna, tad gan es izdarītu visu pareizi. Ir vesela virkne biedējošu emociju, kas mani parasti pārņem pēc kārtējās filmas pabeigšanas. Taču pēc Reičelas es jutos gandarīta un apmierināta — līdz šim man tā nebija bijis.Jūs izvēlaties krasi atšķirīgas lomas krasi atšķirīgās filmās. Dažreiz šķiet, ka jums ir dvīņumāsa un katra no jums spēlē citu repertuāru... Jauki. (Smejas.) Es esmu stāstu stāstniece, tas arī viss. Un stāsti mēdz būt dažādi.Vai no jums daudz ir prasīts, lai pierādītu, ka neesat tikai romantiska meitenīte no filmas Princeses dienasgrāmatas, bet esat spējīga spēlēt arī raksturlomas — tādas kā Kuprainajā kalnā, tādas kā Reičela precas? Mani šādi tincina kopš Princeses dienasgrāmatas laikiem, vaicā — kā jūs izvairīsities no iestigšanas princešu šablonā. Parasti atbildu, ka izvairīšos, spēlējot dažādas lomas. Un pēc katras nākamās, jau atšķirīgās lomas cilvēki man jautā — vai jūs šo lomu izvēlējāties, lai dažādotu savu aktrises imidžu? Amizantākais visā šajā tērzēšanā ir tas, ka es nekad neesmu uzskatījusi, ka man būtu kāds īpašs aktrises imidžs. Tas, kā tevi vērtē citi un kā tu pats raugies uz lietām, teju vienmēr ir krasi atšķirīgi. Es neizvēlos lomas pēc tā, ko citi domā par mani. Es vienkārši mēģinu darīt savu darbu, būt aktrise un stāstīt aizraujošus stāstus. Man pašai sen vairs nav būtiski, ka es kaut kad esmu filmējusies romantiskā pekstiņā Princeses dienasgrāmatas, un nedomāju, ka šis fakts man kaut kādā veidā liegtu filmēties tādās filmās kā Reičela precas... Es priecājos, ka man tiek piedāvātas atšķirīgas, krasi pretējas lomas un raksturi. Tā ir veiksme... Nevienam necenšos pierādīt, cik es esmu daudzveidīga. Varbūt vienīgi sev. Taču tā nav reakcija kaut kam par spīti, teiksim, citu priekšstatam par manu tēlu un piemērotībai tām vai citām lomām.Vai rādāt savas filmas savai ģimenei? Kāda ir ģimenes reakcija? Mani vecāki vienmēr mani atbalsta par visiem 100 procentiem. Labi, dažus gadus vēlāk viņi tomēr pasaka, ko viņi īstenībā domā (aizrautīgi smejas). Viņi tiešām ir mans balsts. Pirms dažām dienām piezvanīja tētis, viņš kārtējo reizi bija noskatījies Kupraino kalnu. Vai, cik tu precīzi nospēlēji šo epizodi, perfekti! — viņš gavilēja man ausī. Ticiet, šādi uzmundrinājumi ir ļoti jauki, kaut es sen zinu, ka mamma un tētis mīl Kupraino kalnu. Nesen mēs sēdējām, vakariņojām un runājām par filmu, nē, drīzāk par to laiku, kad tika filmēts Kuprainais kalns. Vecāki vienmēr bijuši atklāti.Venēcijas kinofestivālā jūs pirmo reizi bijāt pirms vairākiem gadiem ar filmu Kuprainais kalns, otro — ar filmu Sātans Pradas brunčos. Tagad atgriežaties ar filmu Reičela precas — kādas ir sajūtas? Par Kupraino kalnu — es pat nebiju ielūgta. Taču, tā kā tolaik uzturējos Eiropā, atbraucu arī uz Venēciju. Galu galā Venēcijas festivāls ļoti nopriecājās, ka nebija jāsedz mani uzturēšanās izdevumi, bet es te parādījos. Uzskatu, ka Kuprainajā kalnā mana loma patiešām bija ļoti maza. Es priecājos, ka man paveicās piedalīties tik izcilā mākslas darbā. Par Sātanu Pradas brunčos ir cits stāsts — šoreiz es biju ielūgta, taču tā galvenokārt ir Merilas Strīpas filma. Daudz trokšņa bija jau filmēšanas laikā, turklāt modes pasaule un viss, kas ar to saistīts, diktē īpašus spēles noteikumus. Tagad situācija ir savādāka. Reičela precas ir mana filma — es jūtos nopelnījusi iespēju te būt. Es patiesi esmu lepna par šo filmu un savu lomu!Vai esat cietusi no preses uzmanības negatīvajām pusēm? Man kaut kā izdodas pamest pasākumus mirkli pirms paparaci uzbrukuma. Daudz labāk ir, ja nemēģini slēpties aiz lielām saulesbrillēm, jo kurš tad vēl, izņemot aktierus, kas negrib tikt pamanīti, valkā tik milzīgas brilles. (Smejas.) Ja es nesmejos, mani pazīt ir grūti. Es varu uzturēties lielpilsētā vairākas dienas un palikt preses nepamanīta, es vienkārši nesmejos. Arī Ņujorka, kur dzīvoju, ir lieliska pilsēta, kas aizsargā. Tur nav jābļauj paparaci sejā — lieciet mani mierā! Vai jāuzklausa fanu sajūsmas brēcieni...Vai balvas jums ir būtiskas? Esmu nospēlējusi savu labāko lomu filmā, par kuru esmu ļoti lepna. Citā gadījumā es būtu tikai apmierināta, taču tagad es gaidu vairāk. Vai jūs būtu gatava upurēt karjeru personiskajai dzīvei? Mani nekad nav vajājuši meiteņu sapņi, kā un ar ko es precēšos. Neesmu satikusi nevienu, kuru es gribētu apprecēt, tā ka esmu brīva no šādām ilgām... Es nenodalu karjeru no dzīves. Protams, kaut kad gribu gan vienu, gan otru. Nedomāju, ka man būtu jāizšķiras — tikai karjera vai tikai personiskā dzīve. Kas jūs līdzsvaro? Kā izlīdzināt savas emocijas — diskomfortu, pārdzīvojumus? Paldies, ka sakāt, ka es to daru. Man ir tikai viena dzīve, kā katram no mums. Un es gribu to izbaudīt. Ja es mocīšu sevi, ievainošu ar pašpārmetumiem, pārdzīvojumiem, darīšu to, ko nemīlu darīt, nespēšu to baudīt. Ja ievainošu citus, ievainošu arī sevi. Necienu cilvēkus, kuri dara citiem pāri, es pati tāda neesmu un negribu būt ar tādiem kopā. Mans paraugs ir mani vecāki — brīnišķīgi, laimīgi cilvēki, kuri man daudz ir devuši. Esmu pateicīga vecākiem, ka viņi mani ir izaudzinājuši tādu, kāda esmu, un vienmēr bijuši gatavi veltīt man sevi. Domāju, spēja savākties, tā līdzsvara stīga manī ir, pateicoties viņiem.Jūsu varone Kima ir ļoti, tracinoši atklāta… Jā, šī viņas rakstura īpašība mani savaldzināja. Viņa grib būt tīra no narkotikām, tā ir viņas prioritāte. Taču viņa grib būt arī godīga attieksmē pret savu vainu traģēdijā. Kima mīl savu ģimeni, viņai nav pieņemami meli, izlikšanās, jo tas ir ceļš atpakaļ bezdibenī. Kimas raksturā ir daudz telpas iztēlei un spēlei. Man ļoti patīk, ka Džonatans Demme nepasaka, ko domāt, kādus secinājumus izdarīt par filmas varoņiem — Kimu, viņas māsu Reičelu, māti, tēvu... Nepatīk, ja kāds manipulē ar manu viedokli, pat ja tas ir režisors. Kad Kima atgriežas mājās, tajās ir tik daudz pagātnes, viņas vainas, bet neviens viņai nepalīdz. Arī nesaprot, ka viņa speciāli nav atbraukusi sabojāt šo skaisto mirkli — māsas kāzas. Džonatans Demme ir talantīgs, viņam būs lieliska karjera! (Aizrautīgi smejas.)Kādas filmas jūs iespaido kā skatītāju. Džonatans Demme uzskata, ka filmā Reičela precas ir daudz dāņu kino, īpaši Dogmas, ietekmes. Vai jūs bijāt pazīstama ar dāņu, Eiropas filmām pirms šī darba? Es nevaru lepoties ar īpaši labām Eiropas kino zināšanām, tās ir skolas līmenī. Taču man patīk dāņu kino — Dogmas filmas ir manas favorītes Eiropas filmu vidū. Es ļoti mīlu Kupraino kalnu, arī kā skatītāja! Tā ir tik skaista filma, katrs kadrs ir kā glezna, un Angs Lī tik perfekti izmanto gaismu, ēnu, kameru, kadra kompozīciju. Tā godīgi ir viena no manām vismīļākajām filmām un būtu tāda, ja arī man šajā filmā nebūtu bijis lomas. Es ļoti mīlu Dejotāju tumsā/Dancer in the Dark (2000) — tā ir viena no manām vismīļākajām filmām, kuru līdz galam esmu spējusi noskatīties tikai vienu reizi. Tās emocionālais efekts ir satricinošs — nespēju to pārdzīvot vēlreiz. Biju depresijā nedēļu pēc filmas noskatīšanās. Esmu mēģinājusi to skatīties vēl dažas reizes, taču nekad pēdējās minūtes — tās, kurās pakar Bjorkas varoni. Pirms filmas Reičela precas uzņemšanas Džonatans Demme man parādīja dāņu režisores Suzannes Bīras filmu Pēc kāzām/After the Wedding (2006). Ai, kas tā par filmu! Izcila! Aktieris, kurš spēlē mirstošo miljonāru, viņa bailes no nāves — tas bija tik patiesi, neaizsargāti, spēcīgi un cilvēciski. Atceros, ka spriedu, ja es savā darbā spētu būt tik patiesa un atklāta, es būtu uzvarējusi...Tas ir viens no lielākajiem Zviedrijas aktieriem — Rolfs Lasgords... Man jāiemācās šis uzvārds, tas ir viens no izcilākajiem aktiera sniegumiem, kādu man nācies redzēt...Starp citu, kuru no Džonatana Demmes filmām jūs uzskatāt par vislabāko? Pirms kāda laika es būtu teikusi — Jēru klusēšana/The Silence of the Lambs (1991), tagad pēc pamatīga Demmes filmu izlases koferīša iepirkšanas un kārtīgas noskatīšanās teikšu, ka tā ir Precējusies ar mafiju/Married to the Mob (1988) ar Mišelu Feiferi. Smieklīga un lieliska filma!Esat bijusi Nikaragvā, Kambodžā, iesaistījusies labdarībā... Tas nav nekas ārkārtējs. Es tiku audzināta ar pārliecību, ka cilvēkiem ir savstarpēji jāpalīdz. Esmu nokļuvusi situācijās, kad man ir bijusi vajadzīga palīdzība. Esmu bijusi situācijā, kad varu palīdzēt citiem, un savstarpējais atbalsts ir vienīgais ceļš, kā mēs, cilvēki, varbūt varam kļūt labāki.