Limuzīns īstajā krāsā

Starpība nepārspīlējot ir tāda, it kā jums kinoteātrī nejauši būtu izkritušas lēcas, bet pēc tam — skatītos jau atkal redzīgi. Gaismas, krāsas, kontrasti, detaļas! Kokiem redzamas lapiņas, ogas. Dagnijas oranžā "bītlene" — koša kā kādā brīnumpulverī izmazgāta, Tūtaru sarkanās ķiveres — spīd kā svaigi nolakotas. No filmas uz filmu "Darbs pie vienas filmas ir aptuveni divi mēneši. Notīra visu skrāpējumu. Tad tīra digitāli pa kadram kā fotošopā. Darbs diezgan liels," skaidro A.Raits. Filmas restaurācija veikta, izpētot informāciju par filmu materiāliem, kas atrodas Latvijas un Krievijas Federācijas arhīvos, studējot Eiropas valsts pieredzi filmu mantojuma saglabāšanā un atjaunošanā. No filmas oriģināla negatīva, kas glabājas Krievijas arhīvā, ar Norvēģijas un Dānijas speciālistu palīdzību veidota restaurētā filma, atjaunojot krāsu, skaņu un oriģinālos titrus. 1981.gadā uzņemtā un nule kā atjaunotā filma, kas kino simtgades svinību laikā skatītāju aptaujā atzīta par visu laiku labāko latviešu filmu, valsts svētku dienās būs skatāma kinoteātrī Rīga, bet no 21.novembra — kinoteātrī Forum Cinemas un pēc tam arī citur Latvijā. A.Raits uzsver: "Mēs strādājam ar filmu. Sākam ar filmu un beidzam ar filmu. Restaurētā Limuzīna Jāņu nakts krāsā pirmizrāde tiks rādīta uz 35 mm filmas." Latvijā neatrodas negatīvi Nacionālais Kino centrs sadarbībā ar Kultūras ministriju ir sācis vērienīgu latviešu filmu mantojuma digitālās restaurācijas un pieejamības nodrošināšanas projektu, kas ar laiku aptvers visas skatītāju iemīļotās un kinozinātnieku slavētās filmas. NKC direktore Ilze Gailīte-Holmberga atklāj, ka Kultūras ministrijā ir iesniegta nākamo piecu gadu programma. Tajā savu rindu atjaunošanai gaida 46 spēlfilmas, 42 dokumentālās filmas, 25 animācijas filmas un deviņas televīzijas filmas. Filmas aptver laika periodu līdz 1991.gadam, pamatā — Rīgas kinostudijā tapušās filmas. Vienas filmas digitālā atjaunošana maksā ap 30 000 eiro. Kā nākamā tiks restaurēta režisora Gunāra Cilinska filma Ezera sonāte (1976) un režisora Leonīda Leimaņa filma Pie bagātās kundzes (1969). Vaicāts par filmu atlases kritērijiem, A.Raits atbild, ka ekspertu grupa meklējusi kontrapunktu starp klasisku vērtību un tautā mīlētu filmu. Speciālists uzsver, ka procesu sarežģī tas, ka Latvijā neatrodas filmu negatīvi. Padomju nomenklatūra noteikusi, ka montētos negatīvus jānodod Maskavā. Latvijā Kinofotofonodokumentu arhīvā glabājas filmu sākumtitri un latviešu fonogramma. Vēl sarežģītāka situācija ir ar dokumentālajām filmām, kuras nav uzskaitītas, un A.Raits brauks uz Maskavas kinofonda arhīvu tās meklēt kā detektīvs. Nav skaidru aprišu, cik ilgā laikā varētu atgūt pasūtītās televīzijas filmas Teātris, Emīla nedarbi u.c. "Šīs TV filmas tapušas PSRS auditorijai ar krievu titriem. Nav nacionālā varianta," uzsver A.Raits, piebilzdams, ka diez vai kāds īsti saprot J.Streiča intervijās teikto, ka viņa karstākā vēlēšanās ir latviskot Teātri. A.Raits stāsta, ka Krievija joprojām diezgan intensīvi rāda Rīgas kinostudijā tapušās filmas un uzskata tās par savu kultūras daļu — pat etnogrāfiski latviskos Vella kalpus — "Brenčs (Aloizs — U.A.) iet uz "urrā", Mirāža u.c. "Digitālie darbi tiek saglabāti augstas izšķirtspējas televīzijai, netaps standarta rezolūcijas kopijas. Mēs esam HD gatavi," A.Raita teiktais sola nākamajos Jāņos televīzijā redzēt atjaunoto filmas versiju. Lai netiktu grēkots pret filmas oriģinālo koloristiku, konsultēja arī pats režisors Jānis Streičs un operators Harijs Kukels.