/70. gadu kinovēsturē, gan zina Marinočkas, kā 1969. gada veltījumdzejolī viņu mīļi sauca padomju ēras kulta aktieris un bards Vladimirs Visockis, ciešo saistību ar PSRS kultūras vides cilvēkiem - viņa bija Visocka pēdējā sieva (viņš gan bija trešais no četriem Vladi vīriem) un 1987. gadā uzvestās monoizrādes 2009. gada atjaunojuma atkārtotās viesizrādes šogad postpadomju telpā lielā mērā ir saistītas ar skandālu, kuru izraisījusi nesenā Krievijas filma Volodja - paldies, ka esmu dzīvs.Vladi, kura pati pieder rakstnieku skandālistu ģintij, protestē pret filmā attēloto narkotiskas atkarības sagrauto Visocka tēlu, kādu to atļāvies demonstrēt Visocka miesīgais dēls - filmas scenārija autors. Kaut gan - viņa pati taču bija pirmā, kas kopdzīvi ar padomju skatuves ģēniju aprakstīja ne vien kā «mūžīgos svētkus» starp Maskavu un Parīzi, bet arī kā mokošu, iztukšojošu amoka skrējienu starp KGB maigo kontroli un Volodjas iekšējiem dēmoniem, kuri alkohola un atkarību raisošu medikamentu veidā bieži šo «skaisto apskaužamo starpvalstu mākslinieciskās elites figūru romānu» padarīja neciešamu. Vladi vēlas piedāvāt savu versiju par viņas un Visocka kopīgi piedzīvoto laiku - un tie bija desmit gadi, no 1970. gada līdz aktiera nāvei 1980. gada vasarā.Tai pašā laikā der zināt, ka Marinu Vladi nepelnīti ir uztvert tikai kā eksotisku piedevu Visockim. Vladi, jaunākā no četrām Francijā XX gadsimta 20. gados ļoti populārā operdziedātāja Baidarova-Poļakova meitām, pati jau 50. gados vēsi konkurēja ar Brižitas Bardo tipa blondajām skaistulēm - gan uz ekrāna, gan teātrī. Viņa bija slavena jauna aktrise - par to liecina kaut vai 1963. gadā iegūtais Kannu Zelta palmas zars par labāko sieviešu lomas tēlojumu filmā Bišu karaliene. Kā pati Vladi smējās, pirmo reizi 1965. gadā nokļūstot Maskavas Starptautiskajā kinofestivālā PSRS, «man ir divdesmit septiņi gadi, bet jau četrdesmit kinolomas».Tagad lomu skaits ietiecies otrajā simtā. Aktrise filmējusies pie pasaulslaveniem kinorežijas klasiķiem Robēra Oseina (bija viņa sieva), Marko Ferēri, Orsona Velsa, visus franču slavenākos 50.-80. gadu režisorus ij neminot. 1966. gadā kopā ar savām māsām aktrisēm īstenoja unikālu projektu Čehova Trīs māsas, kas trīs sezonas nenogāja no Francijas skatuvēm. Bet 1956. gadā tapusī filma Burve, kurā jaunā, skaistā maģiski pievilcīgā un vienlaikus biklā Marinočka tēloja literatūras klasiķa Alekseja Kuprina noveles Oļesja varoni - tiesa, modernajā versijā viņa ir skandināvu meiča ar vārdu Inga - kļuva par kulta filmu visā Eiropā un pat PSRS. Blondā meža seksbumba, vēsa erotisma dieviete - tie ir tikai daži epiteti, kas tika uzstīvēti Marinas Vladi burvei Ingai.Pati Marina Vladi priecājas par dzīvi - raksta grāmatas (trīs romāni, pieci autobiogrāfiski darbi par savu dzimtu Francijā, divas memuāru grāmatas), ceļo un palaikam uzstājas teātrī vai kino, bet viņas trīs dēli Igors, Pjērs un Vladimirs gan nav kļuvuši par māksliniekiem, kā jaunībā sapņoja mamma.M. Vladi ievadvārdi filmai Burve. 21.IV plkst. 19 k/t Splendid Palace. Izrāde Vladimirs Visockis. Pārtrauktais lidojums - 22., 23.IV plkst. 19 Dailes teātrī.
Marinočka. Ne tikai piedeva Visockim
Krievu tautības franču aktrises Jekaterinas Marinas Poļakovas Baidarovas jeb pasaulē pazīstamās kā leģendārās kinolomas «burves Ingas» tēlotājas Marinas Vladi (1938) vizīte Latvijā ar savu autormonoizrādi Vladimirs Visockis. Pārtrauktais lidojums patiesībā ir viens no tiem mazajiem brīnumiem, kuru spēs novērtēt vienīgi cilvēki, kas izprot gan krievu un franču kultūru gadsimtiem ilgās attiecības, gan labi orientējas XX gadsimta Eiropas 50.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.