Merila Strīpa. Māmiņa mana!

Uzzinot par mātes jūsmīgo piekrišanu piedalīties mūzikla Mamma Mia! ekranizējumā, meitas vispirms šausminājušās par piegulošu bikšu un citu 70.gadu aksesuāru neizbēgamību. "Mammu, tu tikai apsoli mums, ka nevilksi spandeksa drēbes, lūdzu, apsoli …" viņas esot sprēgājušas. Tā savu atvašu — Mamijas (25), Greisas (22) un Luīzas (17) — emocijas atstāsta Merila Strīpa (aktrisei ir arī 29 gadus vecs dēls Henrijs).

Mūzikla pamatā ir leģendārās zviedru popgrupas ABBA dziesmas, un tā kinoversija šonedēļ startēja arī Rīgā. Ārzemēs tā jau paspējusi tikt pie ievērojamas peļņas. Filmas veidošana izmaksājusi 52 miljonus dolāru, un līdz pagājušās nedēļas nogalei tā nopelnījusi 322 miljonus.

Kritiķi filmai veltījuši ļoti pretrunīgas atsauksmes. Es apzinos, ka sižets ir banāls un saturs paviegls, taču, ja šīs divas stundas liek jums smaidīt un palīdz aizmirsties, tad es nekaunos par savu darbu, — aptuveni tā Merila Strīpa atbildējusi kādam kritiķim par talanta izniekošanu.

Strīpu tik tiešām ir vērts redzēt arī šādā lomā. Viņa ir viena no fenomenālākajām parādībām Amerikas kultūrā. Merilu Strīpu ir par maz nodēvēt tikai par vienu no savas paaudzes spilgtākajām aktrisēm. Vairāk nekā 30 gadu ilgās kinokarjeras laikā viņa 14 reižu ir nominēta Oskaram un divas reizes atzīta par labāko — par galveno lomu filmā Krāmere pret Krāmeru 1980.gadā un Sofijas izvēle 1983.gadā.

Tajā pašā laikā dzīvās leģendas statuss neuztiepj Merilai Strīpai svētsvinīgu stingumu, kas tik ļoti piestāvētu viņas regālijām. Merilas Strīpas unikalitāte ir arī viņas apbrīnojamajā vitalitāte un universālisms. Viņa ir viena no dažām (lai neteiktu vienīgā) Holivudas aktrisēm, kurai izdevies ignorēt laiku un kinoindustrijas cinismu nepārtraukti iekārot jaunus vārdus, sejas un miesu. Merila Strīpa bija topā jau pašā karjeras sākumā 70.gadu vidū, kad teju uzreiz, tas ir, ar savu otro filmu Briežu medības (nopietnu drāmu par Vjetnamas kara tematiku), tika pie pirmās Oskara nominācijas.

Tur — virsotnē — viņā ir joprojām, kaut vai šerpās vellatas modes žurnāla redaktores veidolā filmā Sātans Pradas brunčos. Šī loma griezīgi kontrastē ar tām varonēm, kuras Strīpa spēlēja pirms gadiem trīsdesmit. Strīpas profesionālisms palīdz vienlīdz perfekti iejusties gan sarežģītā "vecā" Vjetnamas drāmā, gan 2007.gada izklaidējošas lubenes ekranizācijā "popkorna auditorijai". Tā viņa iet līdzi pārmaiņām Holivudā. Tādas filmas, kādās Merila Strīpa ir nospēlējusi savas labākās lomas, piemēram, Sofijas izvēle (satricinoša, uz reāliem faktiem balstīta koncentrācijas nometnes gūsteknes drāma), Silkvuda (arīdzan traģisks stāsts par atomreaktora darbinieci un radiācijas upuri), tagad Holivudā vairs netop. Nav "biznesa potenciāla".

Vismaz par honorāriem Merila Strīpa nevar sūdzēties. Tiesa, viņa krietni atpaliek no gados jaunajām skaistulēm, piemēram, Kameronas Diazas, kura pēdējos 12 mēnešos nopelnījusi 50 miljonus dolāru, un Keiras Naitlijas, kura gada laikā saņēmusi 32 miljonus. Strīpa šajā vislabāk pelnošo aktrišu sarakstā, ko veido žurnāls Forbes, ir tikai astotā ar 16 miljoniem.

Merilas Strīpas stāstījumā par filmu Mamma Mia! dominē jūsmīgas intonācijas. Iespējams, būdama izcila aktrise, viņa akcentē gaisīgo meitenīgumu, kas ideāli piestāv šim mūziklam — stāstam par kādreiz vētrainās hipijmeičas Donnas atkalredzēšanos ar savām trim jaunības mīlestībām. To, mātei nezinot, noorganizējusi meita Sofija savu kāzu priekšvakarā. Protams, aiz ziņkārības — kurš no trim vīriešiem gan varētu būt mans tētis? Mātes bijušo mīļāko vārdus viņa slepus izlasījusi Donnas jaunības dienasgrāmatā. Un tas viss — ABBA dziesmām skanot.

Iespējams, īstais iemesls, kālab aktrise aizrāvusies ar Mamma Mia!, ir fakts, ka pirmo reizi savas spožās karjeras laikā viņa pati dzied! Jā, visas varones Donnas izpildītās ABBA dziesmas ir Merilas Strīpas (arī citu kolēģu) iedziedātas. Pēkšņi tiek atgādināts piemirstais fakts, ka aktrise jaunībā gatavojusies muzikālai karjerai — viņa gribējusi dziedāt operā. "Kad iestājos universitātē, domāju, ka mūzika būs mans prioritārais studiju priekšmets, taču pārsvaru guva aktiermāksla. Tā es vairs nedziedāju gadiem ilgi."

Izdzirdot tālruņa klausulē aģenta sacīto: "Šis projekts diez vai spēs tevi ieinteresēt, bet, protams, jauki, ka viņi mums piedāvā…", Strīpa esot iekliegusies: "Ak dieviņ, saki — jā!"

Piedalīties filmā Mamma Mia! jūs piekritāt jūsmīgi, ne mirkli nedomājot. Kāpēc?

Tiešām piekritu ar milzīgu sajūsmu! Man ļoti patīk šis mūzikls. Pirmo reizi to redzēju Brodvejā pavisam drīz pēc 11.septembra. Pirmizrāde iekrita īsi pēc traģēdijas, un gaisā bija jūtamas bailes, arī šova iestudētāju bailes, ka viņi tiks ignorēti un paliks nesaprasti. Viņi bija gatavi katastrofai, jo necerēja, ka publika atnāks Ņujorkai tik baisajā laikā. Taču publika nāca, un Mamma Mia! nekavējoties kļuva par milzu veiksmi — tā bija vitāla, spirdzinoša. Tā bija apliecinājums, ka ir taču tik brīnišķīgi izbaudīt dzīvi — dziedāt, dejot, iemīlēties… Mēs visi esam kļuvuši tik zinoši, tik ciniski, taču šim šovam piemīt spēja atgādināt, ka mums ir ļoti veicies, ka mēs vēl dzīvojam.

Vai bijāt pārsteigta, ka filmas Mamma Mia! komanda uzmeklēja tieši jūs?

Biju apstulbusi, vēlāk uzzinot, ka pirmais impulss uzaicināt mani piedalīties mūziklā bijusi mana nesenā teātra loma Brehta lugā Kuražas māte — absolūti cita žanra darbā. Tas manu pārsteigumu tikai padziļināja.

Vai dziedoša loma ir liels izaicinājums?

Nedomāju, ka atšķirība ir tik milzīga. Būtībā jau darbojas tas pats mehānisms — tev ir jāiedziļinās tēlā un jāmāk to pasniegt auditorijai. Savā ziņā mūzika var pat palīdzēt, tā iekustina emocijas, aktierim pat īpaši nepūloties. Mūzika zibenīgi palīdz veidot komunikāciju ar skatītājiem — cilvēki mūziku uztver savādāk nekā aktiera spēli. Nereti dziesma atbruņo mūsu vēlmi kritizēt, iedziļināties un vienkārši iekrīt sirdī.

Kā atsākāt dziedāt? Kurš jūs iedrošināja?

Jau pašā projekta sākumā uz Ņujorku atlidoja Benijs (Andersons — viens no ABBA četrotnes). Mums bija noīrētas mēģinājumu telpas. Jāsaka, tā bija diezgan nervoza diena. Viņš bija atlidojis ar savu personīgo lidmašīnu un ieradās ar nošu kaudzīti un vārdiem: "Iziesim tagad visam cauri."

Man gribējās kliegt — ak, manu dieviņ!

Jā, es esmu agrāk dungojusi ABBA dziesmas, pēdējā laikā vēl patrenējos savā nodabā. Taču viņš spēlēja pilnīgi citā tempā, turklāt fakts "ak, viņš taču ir puisis no ABBA!" uz mani joprojām iedarbojās fatāli. Galu galā Benijs izrādījās ļoti jauks, viņam piemīt atbruņojoši saulains smaids. Viņš piedāvāja pielāgot dziesmas manai balsij, kā vien es to vēlēšos, tomēr vispirms gribēja paklausīties, vai es tās varu nodziedāt tā, kā viņš savulaik uzrakstījis. Pēc pirmā brīža stresa turpinājās jauka muzikāla pēcpusdiena divatā, bet, kad šķīrāmies, es mazliet planēju gaisā — lepna par sevi. Pēc pāris dienām man piezvanīja no filmēšanas grupas un patiesi iepriecināja — Benijam esot paticis, kā es dziedu. Tas nozīmēja, ka es esmu šajā darbā, jo nav šaubu — Benijs bija galvenais noteicējs, kurš der un kurš neder.

Vai ar ABBA dziesmām bijāt saskārusies arī pirms Mamma Mia?

Man mājās kaut kur sakrautas stāv vinila plates ar ABBA dziesmām, taču nav atskaņotāja, kur tās klausīties. CD īpaši nekrāju — to man nav daudz. Taču par godu Mamma Mia! nopirku izlasi ar labākajiem ABBA hitiem.

Kurš no tiem ir jūsu iecienītākais?

Man patīk Dancing Queen, šī dziesma tiešām mudina mesties dejā. Patīk Waterloo. Īpaši mīļa ir The Winner Takes it All, taču tagad šīs dziesmas manā uztverē ir samiksējušās ar filmas sižetu un šķiet tā loģiska sastāvdaļa. Ja es mēģinu atgriezties laikā pirms filmas, tā tomēr ir Dancing Queen.

Kāda bija jūsu ģimenes reakcija, kad paziņojāt — piedalīšos mūziklā?

Meitenes lika apsolīt, ka pat filmas dēļ netērpšos 70.gadu drēbēs. Tika plēsti joki, ka pēc filmas pirmizrādes man nāksies no kauna emigrēt uz Aļasku. Taču īstenībā manas meitenes bija sajūsmā.

Filmā ir lieliska epizode, kurā jūs visas trīs galvenās varones — 70. gadu meitenes — esat tērptas ABBA stilā — košās 70.gadu drēbēs, milzu platformenēs…

Šī epizode tiešām ir krāšņa! Filmēšanas brīdī gan sev teicu — lūk, pienācis tas, no kā tavas meitas baidījās visvairāk! Bet es viņām pierādīšu, ka nebija vērts baidīties! Man pašai iespēja uzvilkt šādas drēbes sagādāja pamatīgu jautrību, turklāt tā bija filmēšanas pēdējā diena, kad emocionāls pacēlums ir ļoti nepieciešams. Sajūta "mēs tūlīt novilsim kostīmus un izklīdīsim pa mājām" skumdināja.

Tā taču ir aktiera dzīve — sanākt kopā uz dažiem mēnešiem, pēc tam jūs izklīstat un atkal pulcējaties jaunā darbā, bet jau citā sastāvā.

Tā ir, taču ne visu filmu tapšana kļūst par lielisku emocionālo pieredzi, un ne vienmēr tev ir žēl, ka filmēšana ir pietuvojusies finālam. Mamma Mia! bija īpaša — tas bija skaisti, arī smagi. Kaut vai ballītes epizode 70.gadu stilā — tā bija ļoti gara darbadiena kurpēs uz milzīgas platformas. Tās man uzrāva pamatīgas tulznas, ar kurām auklējos vēl ilgi pēc pārrašanās mājās Amerikā. Es nevarēju pielikt pēdas pie zemes, jo astoņas stundas biju dejojusi platformkurpēs.

Vai tas, ka filmējāt arī Grieķijā, vairoja prieku?

Noteikti. Daļa filmas tapa studijā Londonā, otra daļa — Grieķijā. Pirms bijām tur nonākuši, bažījos, vai idilliskās Grieķijas vide, kas radīta studijā, nav pārspīlējums. Taču Skiatas sala tiešām ir īpaša. Es gan negribu nodarboties ar tūrisma objektu ieteikšanu — tas parasti apdraud dabu —, taču šo salu ir vērts redzēt!

Pateicamies Universal par informatīvo atbalstu.