Starp politiku un poēziju

Festivāla filmu izrādīšanas vietas gaidīja ne vairs akreditētos dalībniekus, bet tikai un vienīgi skatītājus, kuri uz seansiem pērk biļetīti. Runājot par biļetēm, tātad arī par festivāla popularitāti, šogad šis grandiozais un publikai atvērtais (atšķirībā no Kannām!) festivāls lepojas ar jaunu rekordu — desmit norises dienās pārdoto biļešu skaits ir par 30 000 lielāks nekā pērn. Kopumā uz seansiem pārdots 270 000 biļešu! Ja pieskaita desmit tūkstošos mērāmo akreditēto "baru", var iegūt priekšstatu par pasākuma vērienu. Kas attiecas uz šķietami galveno festivāla notikumu — balvu pasniegšanas ceremoniju, mana jūsma par lielisko festivāla līmeni noplok kā pārdurts baloniņš. Skotu aktrises Tildas Svintones vadītā žūrija izvēlējās turpināt Berlināles filmu vērtēšanas diskutablākās, taču stiprās tradīcijas, akcentējot filmas politisko, sociālo patosu un vēstījumu, nevis tās māksliniecisko potenciālu. Lai jau iepriekš nebūtu pārpratumu vai muļķīgu jautājumu, kāpēc ignorētas filmas, kas "draudzīgas skatītājam" (S.Frīrsa Cheri/Dārgumiņš, R.Lonkreina My One and Only/Mans viens vienīgais u.c.), lūk, žūrijas paziņojums: "Tā kā festivāla konkursa programmā bija daudz filmu, kuru mērķis ir saprast, kā interpretēt būtiskākās mūsdienu tēmas, žūrija nolemj akcentēt tos darbus, kuros ir izturēts līdzsvars starp politisko vēstījumu un poētisko formu." Ar šādu motivācijas balvu sadalījums šķiet loģisks, kaut joprojām diskutabls. Par galvenās balvas Zelta lāča ieguvēju kļuva Peru režisores Klaudijas Losas filma The Milk of Sorrow/Sēru piens — formā radikālā un rafinētai art house publikai orientētā filma stāsta par jaunas sievietes pieredzi un nemitīgo cīņu ar iedzimtajām bailēm megapolē Limā jau pēc mātes nāves. Filmas nosaukumā "iešifrētās" sēras ir atsauce uz sievietēm — politiskā režīma upuriem Peru pirms 1990.gada, kuras savus pazemojumus, izvarošanu un pārdzīvotās šausmas ir nodevušas mantojumā savām meitām — ar mātes pienu. Viena no jaunās sievietes dzīves baiļu mulsinošākajām izpausmēm ir kartupelis, ko viņa ievietojusi dzimumorgānos, kas, viņasprāt, ļaus izvairīties no pazemojumiem, ko pieredzējusi māte. Filmas režisore ir jauna sieviete — tikai nedaudz vecāka par savas filmas varoni. Tas ir Klaudijas Losas otrais režijas darbs. Lielo žūrijas balvu (tātad — otro vietu) dalīja vēl viens Latīņamerikas pārstāvis — argentīnietis Adrians Binjezs ar filmu Gigante/Milzis — un vāciete Marena Ade ar filmu Everyone Else/Visi citi. Abi režisori ir jauni cilvēki: argentīnietim tā ir debija, vācietei — otrais darbs. Milzis stāsta par vientuļa vīrieša lielveikala sarga apsēstību ar sievieti — veikala apkopēju. Savukārt vācu filma ir psihodrāma par jauna pāra — arhitekta un viņa ekstravagantās draudzenes PR speciālistes — lēni brūkošajām attiecībām. Filmas ir vērā ņemamas kā jaunu režisoru pirmie darbi, kaut par to augsto novērtējumu ar balvām var diskutēt. Filmas Everyone Else aktrise — ekscentriskā, traģikomiskā austriete Birgita Minihmaire — saņēma Sudraba lāci par labāko sieviešu lomu. Par labāko aktieri atzīts Sotisī Kujatē — viņš tēlojis spēcīgajā drāmā London River/Londonas upe, kas stāsta par diviem padzīvojušiem cilvēkiem, kuri meklē savus pieaugušos bērnus pēc Londonas terora aktiem 2005.gadā. Irāņu režisora Ašgara Farhadi filma About Elly/Par Elliju apbalvota par labāko režiju. Ar goda — Alfrēda Bauera — balvu novērtēta Eiropas klasiķa Andžeja Vajdas filma Tartarak/Sweet Rush/Kalme un jau pieminētā argentīniešu filma Milzis. (Milzis saņēma balvu arī par labāko debiju, kopumā kļūdama par festivāla ar lauriem visvairāk rotāto vienību). Andžejs Vajda, kurš savus šedevrus veidojis jau XX gadsimta 50.gados, konkursā piedāvāja dramatisku vēstījumu par aiziešanu un nāvi. Filmā Kalme saplūdināti divi stāsti. Filmēšanas grupa uzņem filmu par nedziedināmi slimu sievieti, ārsta sievu — lomā Vajdas daudzu filmu zvaigzne Kristīne Janda. Taču filmā iekļauts arī dokumentāls stāstījums — aktrises Jandas monologs par viņas vīra — daudzu Vajdas filmu operatora Eduarda Klosinska — cīņu ar vēzi. Kalme (augam ar tā trūdu smaku ir konceptuāla nozīmē filmas tēlainībā) noteikti ir viens no Vajdas pēdējās desmitgades spēcīgākajiem darbiem. Reāli izvērtējot apbalvoto filmu komercpotenciālu, visticamāk, Latvijā "normālajā kino iznomā" neredzēsim nevienu no tām. Ja nu vienīgi šerpo un ļoti precīzo amerikāņu neatkarīgā kino vienību — filmu The Messenger/ Ziņnesis ar Vudiju Harelsonu un Benu Fosteru galvenajās lomās. Tās galvenie varoņi ir divi karavīri, kuru uzdevums ir informēt tuviniekus par nāvi — dēliem, meitām, tēviem, kuri gājuši bojā Irākas karā. Filma saņēma balvu par labāko scenāriju.