Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +6 °C
Viegls lietus
Ceturtdiena, 26. decembris
Megija, Dainuvīte, Gija

Tenesijs Viljamss Ilgu tramvajs — par lugu un tās pirmo izrādi PSRS

Savu otru populārāko (iestudējumu skaita ziņā pēc Stikla zvērnīcas/Glass Managerie) lugu Ilgu tramvajs/Streetcar Named Desire Tenesijs Viljamss rakstīja 1944.—1946.gadā Jaunorleānā un savā leģendārajā okeāna namiņā Kīvestā, bet pabeidza bēdīgi slavenā vienas stundas hotelī La Concha, kur Tenesiju kārtējo reizi bija pievārējušas vētrainās dziņas — dzeršanas un maukošanās ar gejiem — "tūres".

Lugas pirmais nosaukums ir Pokera nakts, un arī tā, tāpat kā Stikla zvērnīca, tiek veltīta Tenesija mīļotajai māsai Rouzai, kura jau kopš bērnības cieta no dziļas depresijas, vēlāk meitene tika ievietota psihiatriskajā klīnikā, kur viņai veica, kā tolaik uzskatīja, ārstējošu procedūru — galvaskausa trepanāciju. Tomēr skandalozajos Memuāros T.Viljamss raksta: "Blānša lielā mērā esmu arī es pats — mani māc neapmierinātība, depresija, savas niecības apziņa, ko es nesātīgi kompensēju ar grādīgajiem, miega zālēm un seksu pusnemaņā." Ilgu tramvaja teātra pirmizrāde ASV notiek 1947.gada Ņūheivenā, galvenajā — seksuāli frustrētās francūzietes Blānšas Dibuā — lomā Džesika Tendija, ievērojama britu teātra aktrise, bet pasaules slavu šim Viljamsa darbam, šaubu nav, atnes Elijas Kazana 1951.gada filma ar brīnišķo Vivienu Lī centrā — pārī ar jauno seksa simbolu Marlonu Brando. Tā nu sagadījās, ka PSRS slavenās Viljamsa lugas Ilgu tramvajs premjera notika "padomju rietumos" — Latvijas PSR Drāmas teātrī, kur to 1969.gadā iestudēja Alfrēds Jaunušans ar Antru Liedskalniņu galvenajā lomā (vienlaikus luga tika mēģināta arī Vladimira Majakovska vārdā nosauktajā Maskavas teātrī, kur to iestudēja Andrejs Gončarovs kopā ar citu, ne mazāk slavenu krievu Blānšu — Svetlanu Ņemoļajevu, tomēr padomju cenzūras apsvērumu dēļ lugas un "amorālā amerikāņu autora homoseksuālista" Viljamsa popularizētājs PSRS Vitālijs Vulfs kopā ar Majakovska teātra vadību izmantoja viltību — lai oficiālā pirmizrāde notiek Baltijā, tad arī Maskavā 1970.gada sākumā varēs atsaukties uz "padomju repertuāra pieredzi" un izlaist skandalozo izrādi, kurā pirmo reizi no komunistu cēlāju valsts augsti tikumīgās skatuves dēļiem tiek stāstītas "tīrās šausmas" — kā Blānša pieķērusi savu jauno vīru gultā krāpjam viņu ar... citu vīrieti). Interesanti, ka 1969.gadā savu Maskavas studiju diplomdarbu Liepājas teātrī iestudē arī jaunā režisore Māra Ķimele un izvēlas Viljamsa Stikla zvērnīcu! Lūk, Maskavas "kaitīgā roka" — lugu tulkojumi nāca no turienes. Arī Maskavas izrāde repertuārā ir 24 gadus un tiek rādīta 700 reižu! Blānša bija Antras Liedskalniņas kā traģēdijas aktrises triumfs, loma, kas "apzīmogoja" šo izcilo aktrisi uz mūžu. Psiholoģiski trauslas, privātajā dzīvē aizlauztas sievietes — sapņotājas izmisīgā glābšanās vispirms pie māsas, tad alkoholā un māsas vīra Stenlija ciniski brutālajos, tomēr katrai sievietei kārdinošajos spēcīgajos apskāvienos noved pie galīga Blānšas morālā sabrukuma, pie dzīvošanas ilūziju mākoņos — kaut kur starp realitāti, atmiņām, reibumu un mūžīgo "mērcēšanos vannā" — šīs groteski hipertrofētās tīrības mānijas simboliskajā rituālā. Galu galā Blānšas ceļš ved uz "trako namu", un klasiskie atvadu vārdi "es visu mūžu esmu bijusi atkarīga no svešu/citu cilvēku laipnības" skanējuši kā rekviēms ilūzijām, bet ne kā himna dzīves vitalitātei. Antras Liedskalniņas atvadu gājiens uz psihiatrisko dziedinātavu — cauri skatītāju zālei! — bija novatorisks, drosmīgs režijas žests, jo šādējādi aktrise, viņas dzidrais, vienlaikus traumētais tēls, saplūda līdzjūtībā ar publiku. Ilgu tramvajs mūsu Drāmas teātrī — tas ir sava veida eksaltētas psiholoģiskās drāmas kvalitātes etalons, un, kā raksta teātra literāte Lilija Dzene: "A.Jaunušana un A.Liedskalniņas traģiskais lūgums pēc savstarpējas sapratnes un līdzcietības iekļāvās tā posma latviešu teātra labāko izrāžu kontekstā." (Teātra režija Baltijā, Jumava, 2006. 297.lpp.) Tādēļ nav brīnums, ka tik daudzus gadus, nē, desmitgades Antras Liedskalniņas izdzīvotās traģiskās varones "vieta" latviešu teātrī bija tukša. Nākamais pēc Drāmas teātra bija Valda Liepiņa režisētais Ilgu tramvajs (2000) Dailes teātrī, kurā Indra Briķe bija Blānša, Rēzija Kalniņa (tolaik Liepiņa) tēloja Stellu. Tagad Dailes un Teātra observatorijas primadonnai Rēzijai Kalniņai (un viņas dublantei Kārinai Tatarinovai) gribas izmēģināt spēkus katras aktrises sapņu — Blānšas — lomā. Arī pasaules mēroga traģiķu Vivienas Lī un Antras Liedskalniņas zīmes lomā.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja