Ulofs Palme tuvplānā: Politiķis, cilvēks, simbols

Slepkavu tā arī nav izdevies atrast. Un gandrīz jebkurš stāsts par Palmi neizbēgami ietver sevī arī kaut ko no neskaitāmajām konspirāciju teorijām par nozieguma autoriem, sākot ar Izraēlas izlūkdienestu Mossad un beidzot ar premjerministra ienaidniekiem pašas zviedru policijas rindās. Taču zviedru režisorēm Modai Nīkanderai un Kristīnai Lindstrēmai ir izdevies izvairīties no šī nodeldētā temata un pievērsties tieši Ulofa Palmes personībai.Dokumentālā filma, kuru šonedēļ ir beidzot iespējams skatīt arī Rīgā, Zviedrijā ir piesaistījusi sen nepieredzētu uzmanību. Ceturtdaļmiljons zviedru pagājušā gada rudenī devās uz kinoteātriem, lai skatītu, kā to nosaucis laikraksts Dagens Nyheter, "no arhīviem izveidotu Šekspīra drāmu par zviedru politikas droši vien vissarežģītāko un pretrunīgāko tēlu". Taču filmas īstais nosaukums ir maksimāli lakonisks – Palme. Un tiešām, stāsts šeit nav tik daudz par politiku, bet gan par politiķa personību. Tas ir mēģinājums atrast atbildi uz jautājumu – kas īsti bija šis cilvēks, kurš ar savu klātbūtni un rīcību iedvesa cīņas sparu plašās cilvēku masās?"Mēs negribējām likt uzsvaru uz kādu īpašu pieņēmumu vai veidot slavinošu portretu. Mēs vēlamies radīt daudzšķautņainu cilvēka Ulofa Plames attēlu. Un it īpaši mēs vēlamies parādīt viņu jaunajai paaudzei, tiem, kuri varbūt vēl nemaz nebija dzimuši, kad atskanēja šāvieni uz Sveavēgenas ielas," tā Nīkandera vēl pirms filmas pirmizrādes stāsta intervijā laikrakstam Dagens Nyheter. Varbūt tieši ar šo nolūku stāstījums par Palmi ir veidots pat nedaudz pārspīlēti hronoloģisks – pēc dramatiskā ievada, kurā tiek atspoguļota viņa traģiskā nāve un reakcijas uz to, Palmes dzīve tiek skatīta soli pa solim no viņa bērnu dienām līdz pat mūža beigām.Gan Nīkandera, gan arī viņas kolēģe Lindstrēma pašas uzauga laikā, kad Palmes klātbūtne Zviedrijas politiskajā arēnā bija kaut kas tik pašsaprotams kā skābeklis atmosfērā. Un tajā pašā laikā viņa spēcīgā personība izsauca dalītas jūtas gan Zviedrijā, gan ārpus tās – Palme bija gan mīlēts, gan nīsts politiķis un valstsvīrs. Viņš nežēloja asus vārdus un nevairījās no skarbu lēmumu pieņemšanas. Franko režīmu Spānijā Palme reiz nosauca par sātaniskajiem slepkavām, bet Čehoslovākijas komunisti izpelnījās epitetu "diktatūras radījumi". Savukārt Vjetnamas kara laikā Zviedrijas premjerministra kritika pret ASV noveda līdz diplomātisko attiecību pārtraukšanai starp abām valstīm. Divu gadu garumā Nīkandera un Lindstrēma ir rakušās gan publiski pieejamos, gan arī privātos Palmes ģimenes videoarhīvos. To visu papildina svaigas intervijas ar Palmes sievu Līsbetu un dēliem Matiasu, Mortenu un Joakimu, kā Palmes līdzgaitniekiem, to skaitā pašreizējo Zviedrijas ārlietu ministru Karlu Biltu un Dienvidāfrikas cilvēktiesību aktīvistu Dezmondu Tutu. Mūziku īpaši šai filmai sarakstījis Benijs Andersons no slavenās grupas Abba. Līdz šim neredzēti kadri atklāj ne tikai Palmi kā politiķi publiskajā telpā, bet arī Palmi kā privātpersonu – tēvu, vīru, draugu. Un izrādās, piemēram, ka brašais sieviešu tiesību aizstāvis pats vispār nav pratis gatavot ēst. Kļūst skaidrs, ka politikā tiešais un reizēm pat agresīvais Palme nekad nav izrādījis ne mazākās dusmas pret saviem dēliem. Šādas kuriozas un it kā triviālas detaļas noteikti papildina to politiskā līdera tēlu, kas dominē Zviedrijas sabiedrībā. "Mums, kas esam uzaugušas ar Palmi, darbs ar šo materiālu bija liels pārdzīvojums,' norāda Lindstrēma. "Pēkšņi atklāt filmas klipu no četrdesmito gadu sākuma, kurā redzams Ulofs Palme pusaudža gados Sigtunas internātskolā – tas bija maģisks mirklis, gluži vai tieša ieskatīšanās vēsturē. Mēs esam dzīvojušas ar šo materiālu, sapņojam par to.”Vai dokumentālā filma ir izpildījusi savu mērķi? Vai arī tā tomēr pārlieku daudz slavina sociāldemokrātu līderi un līdz ar to konkrētu politisko ideoloģiju? Diskusijas par to zviedru presē nerimstas vēl tagad. Laikraksta Svenska Dagbladet komentētājs Rolands Purjērs Martinsons uzskata, ka filmā atainotie stāsti par plaši izplatīto naidu pret Palmi ir pārspīlēti. Viņaprāt Palme bija un joprojām ir mīlēts un cienīts – un tās negācijas, ko piedzīvoja Palme, esot arī citu politiķu ikdiena. Tikmēr sociāldemokrātiskais žurnālists Jorans Greiders laikrakstā Aftonbladet pauž neizpratni par pārlieku lielu fokusēšanos uz Palmi kā indivīdu, atstājot novārtā sociāldemokrātisko kustību kā kolektīvu. Greiders uzskata, ka tādā veidā politika tiek nonivelēta līdz personālijām, un, ”pašas to neapzinoties, režisores nostiprina to izpratni par politiku un politiķiem, kāda mums ir izveidojusies medializācijas un skatītāju demokrātijas laikmetā”. Taču arī kritiķi norāda, ka šī dokumentālā filma ir un paliek fascinējošs Zviedrijas mūsdienu vēstures stāsts – gan tiem, kuri paši ir dzīvojuši Palmes laikā, gan tiem, kuriem Palme ir tikai politisks tēls no nezināmas pagātnes.