80.gadu zvaigzne, kas pirms gadiem piecpadsmit atstāja novārtā savu sekmīgo kinokarjeru, ļaujoties dažādām atkarībām, ir spoži pierādījis savu profesionālo formu ar lomu, kurā saskatāmas arī līdzības ar viņa paša dramatisko dzīvesstāstu un karjeras līknēm.
Kaut Mikijs Rurks nav saņēmis pelnīto balvu par labāko vīrieša lomu, taču tieši viņa satriecošais, personiskais un pat fiziski iespaidīgais tēlojums ir nodrošinājis filmai uzvaru. Turklāt profesionāļi uzstājīgi prognozē, ka viņš jau ir drošs kandidāts uz „Oskara” balvu nākamā gada sākumā. „Šī ir mana visu laiku vismīļākā filma un loma,” Rurks, kura fiziskajā veidolā būs grūti atpazīt 80.gadu zvaigzni, atzinās presei.
Mikija Rurka „vietā” par labāko aktieri tika atzīts itālis Silvio Orlando par lomu filmā "Džovannas tēvs" („Il Papa di Giovanna”/ „Giovanna's Father”) – aizkustinošā vēstījumā par tēva apmātību – mīlestību pret savu vienīgo meitu, kura izcieš sodu par slepkavību. Par labāko aktrisi ir atzīta Dominika Blāna franču filmā „Citi” ("L'Autre"/ "The Other One") – stāstā par pusmūža sievietes vientulības un greizsirdības pieredzi.
„Sudraba lauvu" par labāko režiju ir saņēmis krievu režisors Aleksejs Germans juniors par filmu „Papīra karavīrs” („Paper Soldier") – sirreālu, traģikomisku skatījumu uz 60.gadu kino stilistiku un tās paaudzes ideāliem, kas sagatavoja pirmā cilvēka lidojumu kosmosā.
Paralēlajā sekcijā Orizzonti („Horizonti”) žūrija atzīmēja teju 8 stundas garo filipīniešu filmu „Melanholija” („Melancholia”) un dokumentālo filmu par ASV intelektuālo „bomžu” komūnu „Zem jūras līmeņa” („Below Sea Level”, rež. Dž.Rosi).
Lasiet vēl par Venēcijas kinofestivālu:
Raksts par Adriāno Čelentāno filmu Jupidū