Eiropas un Āzijas kontinentu krustceles – Anatolija – jau kopš civilizācijas pirmsākumiem bijusi dažādu tautu kultūru sastapšanās punkts, kur slāņu slāņiem veidojies mūsdienu Turcijas vērtību kopums. Izstāde Nospiedumi un saknes, kas tapusi sadarbībā ar Turcijas Republikas Ārlietu ministriju un Turcijas Republikas vēstniecību Latvijā, pulcē divpadsmit nozīmīgus Turcijas māksliniekus, kuru darbi atklāj Anatolijas tūkstošiem gadu senā kultūras mantojuma un mūsdienu mākslas satikšanās stāstu.
Iedvesmojoties no dzimtās zemes bagātīgās vēstures un kultūras gan intelektuāli, gan vizuāli, šie mākslinieki apvieno Anatolijas pagātnes nospiedumus, tradicionālus motīvus un simbolus ar laikmetīgu mākslas valodu un unikālām izteiksmes formām. Tādējādi ekspozīcija ved skatītāju iespaidīgā ceļojumā no pagātnes uz mūsdienām.
Par izstādes māksliniekiem
Habipa Aidoģdu (Habip Aydoğdu) glezniecība piesātināta ar spēcīgu krāsu enerģiju un dinamismu. Abstraktajās kompozīcijās intensīvi izmantotie sarkanie toņi simbolizē mākslinieka piederību un kaislību pret dzimto Anatolijas zemi. Tā ir cīņu un kultūru sadursmju vēsture, kuras atskaņas jūtamas līdz pat mūsdienām.
Aidina Ajana (Aydin Ayan) gleznās apvienojas vēsture, mitoloģija un sociāli notikumi. Viņš izmanto Anatolijas leģendas, tautas pasakas, kultūras motīvus un interpretē tos detalizētā stāstījumā, iekļaujot arī senajam reģionam raksturīgus simboliskus elementus. Ajana darbos ir gan pagātnes pēdas, gan kritisks skatījums uz šodienas pasauli.
Resuls Ajtemurs (Resul Aytemur) lielākoties glezno urbānas ainas – ielu tirdziņus, transporta pieturas, laukumus un parkus. Parasti tās ir daudzfigūru kompozīcijas ar piesātinātu krāsu gammu, kur sajūtama pilsētas atmosfēra: cilvēku attiecības, prieks, kolektīva spriedze vai protesta gars.
Berila Anilanmerta (Beril Anilanmert) rada dinamiskas, izteiksmīgas keramikas skulptūras un keramikas divdimensiju gleznas. Viņa iekļauj metālu, tekstilizstrādājumus un stiklu tradicionālos keramikas materiālos, izceļot nepabeigtības estētiku. Mākslinieces laikmetīgie darbi tematiski iedvesmojas no senās mitoloģijas un sociālās dzīves notikumiem.
Zehras Čobanli (Zehra Çobanli) keramikas darbi bieži vien no pirmā acu uzmetiena saistās ar intīmiem, ierasti it kā sievietei raksturīgiem elementiem un nodarbēm – kurpes, tējas / kafijas rituāli, mājputnu barošana. Bet šie ikdienišķie motīvi veido naratīvu tādām tēmām kā statuss, migrācija, neaizsargātība. Čobanli apvieno Anatolijas keramikas mantojumu ar konceptuālo mākslu, pārinterpretējot vēsturiskos motīvus mūsdienīgā kontekstā.
Devrims Erbils (Selens Karaibrahims; Devrim Erbil (Selen Karaibrahim)) glezniecībā apvieno abstrakciju un figurālus elementus. Īpaši nozīmīgu vietu autora mākslinieciskajā stāstījumā ieņem pilsētu ainavas – ritmiski veidotas kompozīcijas, tvertas it kā no putna lidojuma, ar Anatolijas arhitektūras un dabas motīviem. Te tradicionālā turku mākslas lineārā estētika, kas sasaucas ar kaligrāfijas mākslu, saplūst ar apzināti izvēlētu monohromu vai ierobežotu krāsu kolorītu.
Jalčins Gekčebags (Yalçin Gökçebağ) glezno idilliskas Anatolijas lauku dzīves ainas, parādot cilvēka un dabas savstarpējos ritmus, mierpilnu ikdienu, kur darbs mijas ar atpūtu. Mākslinieka kompozīcijās tieši rakurss no augšas piešķir attēlotajam dzīves plūdumam pārlaicīgumu un nedaudz nostalģisku atmosfēru.
Fevzī Karakoču (Fevzi Karakoç) saista misticisms, cilvēka emocionālā pasaule un simboliski tēli (putni, zirgi, koki), ar kuru palīdzību viņš risina eksistenciālas tēmas. Anatolijas daba, folklora, Austrumu filozofija un turku dzeja ir Karakoča iedvesmas avoti. Ar sulīgiem triepieniem ritmiski gleznotās figūras mijiedarbojas ar izteiksmīgajiem foniem, piešķirot darbiem papildu dziļumu.
Alajbejs Karoglu (Alaybey Karoğlu) savos darbos bieži dod priekšroku vienkāršotām, abstrahētām formām un faktūrām, kas atgādina noskaņu ainavas, kuras dažkārt papildina nosacīti aizlaiku tēli. Mākslinieka glezniecībai raksturīgi izteiksmīgi krāsu laukumi un plašs triepiens. Karoglu apvieno Anatolijai būtisku simboliku, kultūras motīvus un personisko ikonogrāfiju, piemēram, izmantojot tādus tēlus kā Mavi Türkü (“Zilā tautasdziesma”), lai vēstījumu padarītu arī saturiski daudzslāņainu.
Temīrs Kērans (Temür Köran) ir mūsdienu turku gleznotājs, kas pazīstams ar savu izteiksmīgo vizuālo valodu, kurā apvienojas abstrakti un figuratīvi elementi ar piesātinātu krāsu kolorītu un dinamisku kompozīciju. Autora darbi bieži atspoguļo atmiņas, identitātes un cilvēka emocionālā stāvokļa tēmas.
Hasans Pekmezdži (Hasan Pekmezci) spilgti pārstāv Turcijas figuratīvās glezniecības tradīciju, koncentrējoties uz turku kultūras un cilvēka emociju atsegumu. Mākslinieka darbos figurāli un ekspresionisma elementi ir apvienoti ar spēcīgu naratīvu un identitātes izjūtu. Iedvesmojoties gan no cilvēku ikdienas dzīves, gan tautas mākslas, Pekmezdži no jauna interpretē Anatolijas vizuālo mantojumu.
Šikrana Pekmezdži (Şükran Pekmezci) akcentē sievietes lomu Anatolijas kultūrtelpā. Ikdienas dzīves ritualizēto notikumu attēlojumā veidojas saikne starp pagātni un tagadni, atgādinot arī par senajām amatniecības prasmēm: keramiku, aušanu un miniatūrglezniecību. Mākslinieces glezniecības tēmas sakņojas lauku ciematu dzīves notikumos (kāzas, tautas svētki, pirmā sniega sagaidīšana) un atspoguļo Anatolijas tradīciju nepastarpinātu autentiskumu.