Pagājušajā nedēļā lielu daļu Latvijas mākslinieku sasniedza skarba vēsts, ka mūžībā ir aizgājusi viņu lieliskā Skolotāja Aija Jurjāne (18.04.1944.– 30.11.2015.). Tas bija ļoti sāpīgs un dziļš dūriens ikviena sirdī, jo tik ļoti daudziem Aija Jurjāne nozīmēja daudz vairāk nekā tikai skolotāja. Viņa ar savām sarunām, padomiem, domugraudiem, ar savu stāju un nostāju daudzos prātos ir radījusi nopietnus nospiedumus, kas joprojām ir svarīgi ikkatram.
Viņas skološanas veids mums visiem parādīja Skolotāja profesijas būtiskāko – būt atbildīgam par audzēkni. Kavējoties atmiņās par savu Skolotāju Aiju Jurjāni, viņas bijušie skolnieki, nu jau atzīti mākslinieki, apliecina ļoti svarīgu aspektu – īsta Skolotāja nozīmi katra cilvēka dzīvē.
Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas mākslas vēstures skolotāja Baiba Guste. Raksta tapšanā pateicība visiem rakstītājiem un Ievai Jurjānei, Kristīnei Jurjānei, Pāvilam Jurjānam un Lindai Lūsei.
Viņai nepatika infantilisms
Skolā Jurjāne man bija stingrā skolotāja, reāli no viņas raustījos, bet tā lielā mērā bija mana problēma, jo es baidījos no visiem. Viņa gan man dalīja vairāk "burkānu" nekā "pātagu", un es jutos mazliet kā mazs ģēnijs, jo viņa bieži mani paslavēja; drīz vien viņa kļuva ne tikai par manu favorītskolotāju. Tas arī tāpēc, ka viņa interesanti stāstīja uzdevumus, lika piepūlēties un zīmēt daudz skiču. Viņai nepatika infantilisms, neucinājās kā ar mazuļiem, bija sajūta, ka darām gudras lietas. Viņa mēdza smalki paironizēt par mūsu veikumu.
Uzdrošinājos viņu ik pa laikam apciemot, vēlāk ar sievu Aigu un bērniem, priecājāmies, ka varam baudīt viņas gatavoto maltīti, mazie var paspēlēties dārzā. Dažreiz atrādīju gleznas, lai saņemtu padomus un kritiku, bija noderīgi. Aija Jurjāne man bija skolotāja, no kuras gaidīju padomu, iedvesmu, un draugs, ar kuru bija interesanti pārrunāt svarīgas tēmas, varēja ieklausīties viņas labdabīgi ironiskajā, mazliet skarbajā, bet jūtīgajā attieksmē pret dzīvi un vērot viņas māksliniecisko, stilā ieturēto tēlu un mājas vidi.
Jānis Kalniņš
Ar stāstu padusē
Aiju Jurjāni pirmo reizi sastapu 1987. gadā, kad viņa vecās Rozentāļu ēkas apakšstāvā aicināja sev līdzi mūs, jaunos piektklasniekus, – kalsna, paskarba, suģestējoša. Turpmākos septiņus gadus Aija bija mana klases audzinātāja, bet vēlāk – mīļš draugs.
Skolotāja Jurjāne mācīja mūs ne tikai gleznot, bet, svarīgākais, allaž būt vērīgiem. Uz sevi koncentrētiem pusaudžiem nav pašsaprotami saskatīt apkārtējo pasauli, taču Aija uz kompozīcijas nodarbībām ieradās ne vien ar mākslas grāmatām padusē, bet bieži arī ar stāstu, ko redzējusi pa ceļam, ikdienišķus novērojumus pārvēršot tēlos.
Plenērā Brīvdabas muzejā vai puķu tirgū rūpīgi studējām konkrētas detaļas, līdz spējām tās organiski izmantot kompozīcijā. Vēlāk kā dzejniece teksta organizēšanā es būtībā izmantoju kompozīcijas stundās iedzītās prasmes. Ilgi uzskatīju, ka esmu bijusi Skolotājas mīlulīte, taču patiesībā apbrīnojami ir tieši tas, ka Aija prata tādu sajūtu radīt daudziem – likt justies īpašiem, nonākt pašiem pie sevis. Aija saskatīja cilvēkos ielikto potenci un uzstājīgi aicināja to realizēt. Raksturīgs viņas teiciens bija: "Es tavā vietā to nedarīšu!" Taču ar savu urdošo attieksmi viņa pamudināja attīstīties pašam.
Anna Auziņa
Ironizēja arī par sevi
Aija mācīja novērtēt to, kas arī viņai pašai bija ļoti svarīgs, – ģimeni, jebkuru labi padarītu darbu, kas pielīdzināms mākslai, cilvēka personības vienreizējumu, mācīšanos, domāšanas veida attīstīšanu un savas dzīves un apkārtnes vērošanu. Aija varēja ironiski pajokot par mūsu kompozīcijas skicēm vai pusaudžu paradumiem tā, ka bija ļoti jāsmejas, cik smieklīgs tu vari izskatīties no malas. Tieši tāpat viņa ironizēja arī par sevi, liekot mums justies līdzvērtīgiem un apstiprinot iekšējo pieprasījumu būt pieaugušiem. Aija varēja izvilkt idejas no mūsu skicēm kā milzu lomu no ezera, kurā sen neviens neko nebija noķēris, – negaidīts, bet rūpīgi iegūtās zināšanās balstīts skatpunkts, kas pilnībā maina tavu domāšanas un uztveres veidu. Mums sagatavotie kompozīcijas uzdevumi bija līdz pēdējam izslīpēta, gatava doma, kas rosināja atrast atskaites punktus jaunajos prātos un vēl joprojām liek tiekties ne tikai pēc mākslinieciski, bet, vēl svarīgāk, cilvēciski nozīmīgā savā domāšanā.
Rūta Briede
Katrs turpina visu mākslu
Aija Jurjāne bija mana skolotāja un klases audzinātāja Rozentālskolā no iestāšanās līdz pat izlaidumam. Pie Aijas mācījos ne tikai kompozīcijas veidošanas principus un gleznošanu, bet arī domāšanu, salīdzināšanu, saprašanu, dzīves pamatus, labā un ļaunā izšķiršanu. Aija manus darbus ir bez žēlastības kritizējusi, sakot, ka strādāju "zem sava līmeņa". Par ko bija kritika, sapratu tikai daudz vēlāk. Tikai vēlāk arī aptvēru, cik daudz viņa sevi ieguldījusi skolotājas darbā. Skolas laikā šķita, ka mums tik daudz uzmanības pienākas vienkārši tāpat vien. Pats par sevi saprotami arī šķita, ka skolotāja zina, kā mums klājas, kādi ir mūsu dzīves apstākļi, grūtības. Īsti pat nepamanīju, kā kopā ar mākslu apguvām dzīves mācības.
No Aijas man palikusi spēcīga sajūta, ka ikviens mākslinieks turpina visus iepriekš dzīvojošos māksliniekus, visu mākslu kā tādu, visu, kas radīts pirms mūsu laika. Tie ir gadu simtos slīpēti kompozīcijas paņēmieni, krāsu kombinācijas, gaismas mīlestība, sižeti, kurus var atkārtot bezgalīgās variācijās, – viss, ko mākslinieki radījuši un pilnveidojuši. Man Aija bija savienojošais posms starp lielo mākslas mantojumu un mani pašu kā mākslinieci.
Laura Feldberga
Ieradās ar Serenāžu paciņu
Visu Rozentālskolas laiku, kurā Aija bija mana kompozīcijas un gleznošanas skolotāja, savā ziņā ietvēra četras rindas, kuras viņai uzrakstīju Rozentāļu trešajā kursā:
jūs esat mana glezniecības māsa
jūs esat mana glezniecības māte
jūs esat mana glezniecības vecāmāte
bet glezniecība taču ir dzīve.
Man gribas to vēlreiz atcerēties – pēc deviņiem gadiem –, un es domāju, ka tas ietver manu pateicību Aijai un izskaidro viņas personības kā izcilas skolotājas būtību.
Kad pabeidzu Rozentāļus, mēs dažas reizes tikāmies klātienē un dažas neklātienē. Tajās reizēs, kad tikāmies klātienē, piemēram, izstādes vai izrādes atklāšanā, Aija vienmēr ieradās ar Laimas konfektēm Serenāde, tām zilajām. Tā notika vēl tikko rudenī, kad Aija atnāca uz Uguns un nakts pirmizrādi ar Serenāžu paciņu un sev raksturīgajā intonācijā jautāja: "Bet varbūt vajag nomainīt marku?" Es un Krista atbildējām, ka neko mainīt nevajag, tā ir skaista tradīcija. Aija, paldies! Mūžīgo mieru Tev!
Reinis Dzudzilo
Aija Jurjāne
Absolvējusi Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu (1955–1962)
Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu (1963–1968) profesora Eduarda Kalniņa vadībā
1994. gadā ieguvusi mākslas maģistra grādu
Strādājusi par pedagoģi Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā no 1969. līdz 2009. gadam
Latvijas Mākslinieku savienības biedre no 1973. gada
Asociācijas B-13 biedre no 1993. līdz 1998. gadam
2006. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (V šķira)
Grāmatu Gleznošana (Neputns, 2001) un Kompozīcija (Neputns, 2005) autore
Māksliniece rīkojusi personālizstādes Rīgā (1984, 2014) un Parīzē (1993), kā arī piedalījusies daudzās grupu izstādēs Rīgā, Maskavā, Pēterburgā, Parīzē, Berlīnē, Tallinā, Varšavā, Bukarestē, Sofijā, Minskā, Helsinkos, Viļņā