Sāgas (saga, saka, teika) – senīslandiešu historiogrāfijas darbi. Apdāvināti īslandieši veidoja vēsturisko vielu noteiktā prozas formā un kā teicēji cēla to priekšā valdnieku galmos. Tās raksturo lietišķa, spēcīga tautas valoda, objektivitāte bez autora personīgajām refleksijām, dramatiska iekšējā uzbūve, bieži dialogi un noteikta, uz ģenealoģijas dibināta chronoloģija. Ārējā formā sāgas atgādina pa daļai vēsturisko romānu, pa daļai noveli, bet satur īstu vēsturi.
Latviešu konversācijas vārdnīca, XIX.
Politekonomiska sāga – viss tas pats, tikai autors nav apdāvināts īslandietis un tāpēc reizēm paudīs personīgās refleksijas un cels to priekšā nevis galmā, bet dienas.lv blogā.
Darbojošās personas:
Bertolts Fliks – Latvijas aviācijas un tūrisma nozares pašpasludinātais karalis
Ainārs Šlesers – cilvēks-raķete-lidmašīna, reizēm arī satiksmes ministrs
Kaspars Gerhards – reizēm arī satiksmes ministrs
Matiass Hinze – melno bruņinieku aviokompānijas „Lufthansa” pārstāvis Baltijā,
kā arī Einārs Repše, Valdis Dombrovskis, Sanita Jemberga, žurnālisti, ierēdņi, nodokļu maksātāji un citas, tikpat nenozīmīgas personas.
Aprakstītie notikumi risinās Latvijā no aptuveni 2001.gada līdz 2009.gada 2.septembrim.
Ievada vietā.
Viss gāja labi, līdz presē ( „Diena”, 19.augusts, „Noticot peļņas solījumam, valdība papildus iegulda airBaltic”) parādījās ziņa, ka nacionālā aviokompānija airBaltic 2008.gadu noslēgusi ar 27,8 miljonu lieliem zaudējumiem. Lai glābtu to no maksātnespējas, Satiksmes ministrija (SM) piedāvāja sarežģītu shēmu, ar kuru nodrošināt kompānijai nepieciešamo papildu naudu. Likumsakarīgi, ka sabiedriski puslīdz aktīvam cilvēkam rodas virkne jautājumu – kas ir nacionālā aviokompānija, kāpēc tādi zaudējumi, kāpēc sarežģīta shēma utt. Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem publiski pieejamos informācijas avotos, nācās sastapties gan ar īstu, gan tikai daļēji īstu vēsturi – mītiem.
Kas ir airBaltic – kam tas pieder un kas tam pieder?
Juridiski airBaltic ir akciju sabiedrība, kuras akcionāri ir valsts – 52,6% akciju un SIA „Baltijas aviācijas sistēmas” – 47,2%. Kam nacionālajā aviokompānijā pieder atlikušie 0,2% - avoti klusē.
Kam pieder Latvijas valsts vismaz aptuveni ir skaidrs, bet kam pieder „Baltijas aviācijas sistēmas”? Kompānijas mājas lapā varam lasīt – „2009.gada 29.janvārī airBaltic vadība iegādājas SAS piederošās aviokompānijas akcijas”. Jautājums – kas ir airBaltic vadība? Valde, Padome? Visi kopā vai pa vienam? Te mēs saskaramies ar pirmo mītu, kuru publiskajā telpā izskaidro šādi – vadība ir Bertolts Fliks. Negribu izlikties sīkumains, bet nacionālā (!) aviokompānija, ņemot vērā lidošanas biznesa īpatnības un paaugstinātos riska faktorus jau nu varētu gan pacensties un skaidri norādīt īpašnieku sastāvu.
Kādi aktīvi slēpjas zem vārdiem nacionālā aviokompānija? Atkal tāda daļēji īsta vēsture: 1) SM mājas lapā 31.augustā varējām izlasīt, ka „pašlaik airBaltic ir 21 lidmašīna”; 2) airBaltic mājas lapā, savukārt, skaidri uzrakstīts, ka patlaban airBaltic” flotē ir 28 lidmašīnas. Labi, nebūsim sīkumaini un pieņemsim, ka SM savu mājas lapu atjauno reizi vairākos gados. Jautājums ir par to, ko nozīmē vārdi „flotē ir”? Ja kompānijai lidmašīnas pieder, tad tā arī vajag rakstīt, ja kompānija tās nomā – ļoti labi, var taču to uzrakstīt saprotamā valodā. Mēs tomēr runājam par nopietnu biznesu un īpašumu, un šādu neskaidru formulējumu lietošana rada jucekli, no kura vēlāk rodas vēl lielāks juceklis.
Tātad lidmašīnas kompānijai nepieder. Nezinu, kā tas atspoguļojas bilancē, bet galvenā airBaltic vērtība ir lidojumu tiesības. Analizējot šo biznesa komponentu, mēs arī saprotam jēdziena „nacionālā aviokompānija” nozīmi. Lidojumos starp Eiropas Savienības valstīm šāds statuss neko nedod – ikviena kompānija var vienoties ar ikvienu lidostu un mēģināt taisīt biznesu, taču, vienojoties par lidojumiem starp valstīm, kuras nav ES, šāds statuss rada vairākas privilēģijas. Ņemot vērā, ka airBaltic ir izteikti orientēts uz tranzīta pasažieru plūsmu no Krievijas un citām NVS valstīm, „nacionālā” statusa zaudēšana kompānijai varētu būt kritiska. Kādiem tieši kritērijiem ir jāatbilst nacionālajai aviokompānijai, es precīzi nezinu, bet valsts īpašuma tiesībām 50% apjomā, šķiet, ir jābūt.
Jebkuras kompānijas vērtību, neapšaubāmi, būtiski ietekmē tās vadība jeb menedžments. Kā var noprast, tad airBaltic vadība ir Bertolts Fliks, nav tikai īsti skaidrs, vai viņš tās vērtību paaugstina vai pazemina.
Dialogs ar Bertoltu Fliku.
Tātad Bertolts Fliks ir mūsu valsts nacionālās aviokompānijas vadītājs un otrs lielākais akcionārs, bez šaubām, ļoti ietekmīga un cienījama persona. Valsts partneris aviācijas biznesā, padomājiet tik – no vienas puses visa Latvija, no otras – Bertolts viens pats!
Uz lietu neattiecas:
Bertolds: 1.Otrais Livonijas bīskaps (1196-98), nonāca Ikšķilē, mēģināja pielabināties lībiešiem, bet nomanīja, ka tie tomēr apdraud viņa dzīvību, un devās atpakaļ uz Vāciju; 2. franciskānietis, slavens viduslaiku sprediķotājs; 1263 pāvests iecēla B. par krusta karu sprediķotāju.
Latvijas konversācijas vārdnīca. II.
Kā redzams, Bertoldi (vai Bertolti) vēsturiski ir bijuši diezgan mītiskas personības, un Fliks arī nav izņēmums.
Laikā, kad Latvijas valdība atteicās no SAS akciju iegādes naudas trūkuma dēļ, Bertolts bez problēmām par tām samaksāja 14 miljonus.
Laikā, kad Latvijas valdība caur sarežģītām shēmām meklē 15 miljonus, ko guldīt uzņēmuma pamatkapitālā, Bertolts, kuram būtu jāiegulda ap 14 miljoniem, „nav konkretizējis, kur ņems naudu. Avoti valdībā apliecināja, ka viņš vienkārši sacījis – tā ir,” („Diena”, 18.augusts, „Miljonus meklē shēmā”). Lūk, tā ir nopietna pieeja biznesam! Nauda ir.
Bertoltiem sprediķošana, izskatās, ir vēsturiski nolemta. Diena.lv 9.jūlijā ir publicējusi rakstu – Fliks:ar nabadzību investorus nepiesaistīsim - kura virsrakstā jau jūtams domas lidojums un vēriens. Neanalizēsim visas „fundamentālās” atziņas, ka „ir jārīkojas, lai piepildītu valsts kasi”, ka „mēs nedomājam, kā attīstīt ekonomiku” utt. Nenoliedzami, tās ir dziļas un novatoriskas idejas, kuru īstenošanu Bertolts redz caur mārketinga aktivitāšu palielināšanu – „Katrs lats, ko valsts iegulda savā mārketingā, desmitkārtīgi nāks atpakaļ caur nodokļu samaksu,” vērtē B.Fliks. Kā no kanceles.
Un tad zibens no skaidrām debesīm - Diena.lv 28.augustā publicē rakstu „EM tiesā vēršas pret „Rīgas Kongresu biroju”, kas nav reklamējis Rīgu”. Ekonomikas ministrija taisās piedzīt 130 000 latu un kavējuma procentus, jo biedrība solīja Rīgu reklamēt kā konferenču centru, izgatavot video klipus, izdot bukletus, piedalīties izstādēs, tomēr solītos klipus, bukletus un reklāmrakstus nav sagatavojusi, tā vietā divreiz prasījusi pagarināt savu līguma darbības termiņu. Apstāklis, kas visu šo lietu padara pavisam „interesantu” – biedrībā amatpersonas statusā ir Bertolts Fliks! Tas pats Bertolts, kurš pārmeta valstij līdzekļu taupīšanu mārketinga aktivitātēm! Tas pats Bertolts, kurš deklarēja desmitkārtīgu atdevi no katra mārketingā ieguldītā lata! Pēc viņa mītiskajiem aprēķiniem, līgums starp EM un Rīgas kongresu biroju valstij atnesīs 1,3 miljonus, īstā vēsture uzrāda mīnus 130 tūkstošus. Un to pieļauj Bertolts, kas šogad kompānijā aci nemirkšķinot ir gatavs ieguldīt ap 28 miljoniem? Varbūt viņš tik mazas summas vispār neņem vērā un neuzskata par uzmanības vērtām...
Vēl Bertolts aicina paklusēt tos žurnālistus, kas atalgojumu saņem autoratlīdzībā, uzstājas konferencē „Latvija.Izaugsme.Labklājība.”, kur analizē nodokļu sistēmu, bet principiāli ne vārda nebilst par savu pamatdarbu – airBaltic vadīšanu. Kāpēc tā? Par to - otrajā daļā.