Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Aļņa Stakles lēnā, krāsainā ainava

Aļņa Stakles fotogrāfiju sērija Māju sajūta (2006 –2007) parāda jūtīgu un neaizsargātu skaistumu, kas nebliež pa pieri

Fotogrāfiju var uzskatīt par vienu no ABLV Bank kolekcijas topošajam Laikmetīgās mākslas muzejam stūrakmeņiem. Šī izvēle ir ļoti pamatota, jo fotogrāfija, esot salīdzinājumā daudz jaunāka par savām "māsām" glezniecību un grafiku, XXI gadsimta mākslas vērtību apritē iekļāvās organiskāk un stabilāk nekā klasiskie mākslas veidi. Aktualitāte un popularitāte diemžēl uzliek arī savu spiedogu – bieži gan Latvijā, gan pasaulē vērojama šī demokrātiskā un plašām tautas masām saprotamā mākslas veida primitīva un pavirša ekspluatācija. Tomēr īstas mākslas vērtības, tāpat kā jebkurā citā mākslas veidā, vienmēr ir pamanāmas, tām nav svarīgs radīšanas gads, jo tās spēj uzrunāt pāri laikam un saglabāt sava radītāja iekodēto emocionālo spriedzi arī pēc desmit, simt vai tūkstoš gadiem.

Krāsu jūtīgums

Aļņa Stakles (1975) fotogrāfijām vienmēr ir piemitusi īpaši jūtīga krāsu uztvere: visbanālākajās ikdienas ainavās viņš spēj atrast kādu spilgtu akcentu, kas kalpo kā magnētisks pievilkšanās spēks, liekot novērtēt arī pārējās, it kā maznozīmīgās, detaļas. Jūs burtiski ienirstat šajā ainavā, un iztēle sāk darboties, veidojot personisku stāstu, piemēram, par nekurieni ar ironiski maģisko nosaukumu L.S.D. (Living Space Daugavpils – Dzīves vieta Daugavpils). Šķietami bezkaislīgais reālās vietas dokumentējums iegūst abstrakcijas kvalitāti un atbrīvo mūsu domas poētiskai uztverei. Šie darbi atver jaunu telpu, pilnu ar daudzslāņainām nozīmēm, kur kopā savijas kolektīvā un personīgā pagātnes pieredze, sociāla kritika un bērnības nostalģija, bet nekas nenorāda uz lietu būtību primitīvā tiešumā. Arī citās foto sērijās A. Stakli virza līdzīgi impulsi: Ex-Pride (Bijušais lepnums, 2004–2008), Home, Sweet Home (Māju sajūta, 2006–2007), Not Even Something (Pat ne kaut kas, 2011), Shangri-La u. c. Viņa darbos realitāte vienmēr pārkāpj savas robežas un fascinē ar daudznozīmīgu psiholoģisko un emocionālo intensitāti, to īpatnās reflektīvās kvalitātes ir pilnīgi pretējas patērētāju kultūras tradicionālās tēlu sistēmas dabai.

XXI gadsimta jautājumi

Digitālā revolūcija, globalizācijas process, iespēja kontaktēties gandrīz ar jebkuru mūsu planētas vietu un šo visu aspektu veicinātie stereotipi, kā arī jaunie atklājumi fotogrāfijas vēsturē liek pārvērtēt tradicionālās vērtības. Mūsdienās bieži tiek apšaubīta fotogrāfija kā liecība objektīvai realitātei. Tiek uzdoti jautājumi: vai var uzticēties fotogrāfijā fiksētā dzīves fragmenta patiesumam? Cik lielā mērā ar šo fragmenta dokumentalitāti manipulē darba autors? Mēs XXI gadsimtā daudzas lietas redzam, uztveram distancētāk, citādi nekā XX gs. vidus cilvēki. Vēsturiskās attīstības radītais, tā dēvētais Post Doc, stāvoklis ir veicinājis dokumentalitātes robežu pārkāpšanu, tās kanoniem ir nepieciešams reformulējums. Tas nenozīmē cīņu pret dokumentalitāti, bet savdabīgu tās evolūcijas veidu, ko var saukt arī par transmutāciju.

XXI gadsimta autoru un arī skatītāju attiecības ar fotokameras fiksēto dzīves dokumentu (pētošu, nopietnu, provokatīvu, ironisku, sāpīgi atkailinātu, šokējošu, estetizējošu, harmoniski skaistu utt.) veidojas daudz komplicētākas un sazarotākas. Kas XXI gadsimtā ir dokumentālā fotogrāfija, kur ir robeža starp realitāti un mūsu fantāziju, iedomām, iztēli, pieredzi, kur beidzas vienkārša fotoreportāža un sākas māksla?

Personiskā vizuālā pieredze

Skaidrs, ka fotogrāfijai nav jēgas atdarināt glezniecību, tai jāmeklē savi izteiksmes līdzekļi un valoda. Tomēr katram no mums ir personiskā vizuālā pieredze, kas apzināti vai neapzināti, lielākā vai mazākā mērā balstās arī uz mākslas klasikas paraugiem, tajā skaitā glezniecību. Šos atmiņu failus nevar izdzēst, atliek vien tos radoši interpretēt un attīstīt. Aplūkojot Latvijas vidējās un jaunākās paaudzes aktīvi un nopietni strādājošo fotogrāfu daiļradi, varam secināt, ka arī viņu darbos ir jūtama klasiskās glezniecības estētikas ietekme (Alnis Stakle, Ieva Epnere, Reinis Hofmanis, Iveta Vaivode). Ļoti iespējams, ka daudzi autori tai ļaujas pilnīgi neapzināti, bet zīmīgi, ka tieši šie meistari atšķirībā no iepriekšējās fotogrāfu paaudzes nebaidās pievērsties krāsu fotogrāfijai. Tās mākslas kvalitātes statuss pēdējos gados ir reabilitēts.

Atšķirībā no XIX gadsimtā pazīstamā franču fotogrāfa Gustava Legreja (Gustave Le Gray, 1820–1884) laikiem, kad ieceres varēja realizēt tikai melnbaltā izpildījumā, tagad fotogrāfiem ir daudz plašāks tehnisko iespēju diapazons. Tas var būt gan ieguvums, gan traucēklis. Mūsdienās mākslas fotogrāfijā ar daiļu un vērienīgu ainavu iemūžinājumu nepietiek: kas labi izskatās National Geography žurnālu lappusēs, citādi vērtējams mākslas izstādēs. Krāsu fotogrāfijā panākt augstu māksliniecisku rezultātu ir daudz grūtāk nekā melnbaltā attēlā. Krāsa var būt gan spēks, gan vājums kā glezniecībā, tā fotogrāfijā – viss atkarīgs no mākslinieka spējām un nepieciešamā "asredzes treniņa".

Kameras dvēsele

Alnis Stakle apgalvo, ka viņa tehnikas izvēli vienmēr nosaka darba ideja. Viņš skaidro, ka ikvienai fotokamerai ir sava dvēsele, kas noteic, ko un kā ar to konkrēti fotografēt. Mākslinieks izmanto tradicionālos melnbaltā sudraba un krāsu fotogrāfijas procesus, kā arī pigmentdrukas iespējas. Šobrīd viņš savus negatīvus vai slaidus skenē, darbi vēlāk tiek drukāti no failiem kā digitālā krāsu izdruka vai pigmentdruka. Tomēr Stakle joprojām fotografē uz filmas, jo, īpaši lietojot ilgas ekspozīcijas, var iegūt kvalitatīvāku rezultātu nekā digitālajā fotogrāfijā.

Fotogrāfijās māksliniekam ir svarīgi dokumentēt pēdas, kuras vidē atstājis cilvēks, kas tur darbojies, dzīvojis savu dzīvi. Krāsu vai melnbaltā foto izvēle katrā Aļņa Stakles darbu ciklā ir ļoti pamatota. Krāsu akcenti viņa fotogrāfijās ir īpaši zīmīgi, tie šķietami banālo un daudzreiz pašu redzēto vidi padara īpašu, tādu, kur mūsu acīm ir vēlme apstāties un padomāt. Kas slēpjas aiz it kā vienkāršām lietām, par ko mēs bieži pat nenojaušam vai neaizdomājamies? Stāstot par darbu sērijas L.S.D. tapšanu, kura aizsāka mākslinieka starptautisko karjeru, pats autors uzsver: "Viens no maniem iekšējiem uzstādījumiem bija – lai viss, kas tiek fotografēts šajā sērijā, nespētu "dzīvot" melnbaltajā vidē, jo citādi krāsu fotogrāfijai nav jēgas." (Alise Tīfentāle. Alnis Stakle. Neputns, Rīga, 2009.)

Ainavas skaistuma relativitāte

ABLV Bank kolekcijā Laikmetīgās mākslas muzejam Alnis Stakle pārstāvēts ar darbu ciklu Home, Sweet Home (Māju sajūta, 2006–2007). Manuprāt, tā ir viena no viengabalainākajām un pārliecinošākajām mākslinieka darbu sērijām, kurā visspilgtāk var sajust saikni ar vizuālās mākslas tradīcijām, konkrēti – XIX gs. gleznotāju romantiķu ainavām. Izmantojot īpaši lēnu un jūtīgu ekspozīciju, Alnis Stakle fotografē pilnmēness izgaismotas necilas nomales privātmājas. Autors skatītāju ievirza nenoteiktā vērotāja pozīcijā: no vienas puses – mēs sajūtam piederību māju logu izstarojošam siltumam, no otras – mistiku un sakāpinātu teatralitāti. Mēnessgaisma rada trauksmainu nemiera sajūtu, jo mēs nezinām un nekad neuzzināsim, kas dzīvo šajās mājās, kādi notikumi tur risinās. "Fotogrāfiju sērijas dokumentālais aspekts atklāj privātmāju arhitektūru un tai piederošo vidi, ļaujot skatītājam iztēloties individuālo un kolektīvo pārdzīvojumu summu, ko slēpj māju sienas un to izgaismotie logi," minējis Alnis Stakle.

Skaistums ir relatīvs jēdziens, to uztvert mums palīdz pašu emocijas, vizuālā pieredze un estētiskie kritēriji, kas katram ir atšķirīgi. Aļņa Stakles darbi sniedz iespēju ieraudzīt citādo skaistumu – jūtīgu, trauslu, neaizsargātu un filozofiski pārlaicīgu. Tās ir sajūtas, kas "nebliež pa pieri", bet atveras lēnām un pakāpeniski, prasot iedziļināšanos – vai gan tas nav galvenais mākslas uzdevums?

Britu kuratore Mirja Sveina esejā par Aļņa Stakles fotogrāfijām (Miria Swain, About Alnis Stakle Photography, Modern Art Oxford, Lielbritānija, 2006) izteikusi atziņu, ka tajās "ir tikai kaut kas netverams. Vienīgā konkrētā lieta viņa darbos ir fotogrāfijas attiecības ar laiku, pārliecība, ka fotogrāfija spēj būt kaut kas vairāk par vienkāršu laika atspulgu". Paša autora vārdiem sakot, "visas fotogrāfijas ir par pagājībā aizgājušu laiku... fotogrāfija ir vienīgā lieta, kas paliks no mūsu dzīves... Fotogrāfija ir kā galapunkts ikvienam... ceļš uz nekurieni". 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja