Latvijā lēnām zūd priekštats par bibliotēkām kā par grāmatu glabāšanas vietām. Bibliotēkas kļūst pieejamākas un tās aiz vien vairāk nāk pretim saviem lietotājiem—lasītājiem. Šajā kontekstā, ir dīvaini, ka jaunais arhīvu likums arhīviem neuzliek par vienu no pamatpienākumiem, rūpēties par arhīvu krājumu pieejamību un to popularizēšanu. Kāda jēga sabiedrībai ir no arhīva, kas tikai vāc un glabā? Nekāda. Arhīvs nespēj pildīt savus „atmiņas pienākumus“, ja tajā informācija tikai ieplūst. Arhīvam ir jāspēj informāciju dot gan profesionālam pētniekam, gan studentam, gan skolniekam, gan cilvēkam, kas interesējas par savu un savas dzimtas vēsturi.
Diez vai jaunais likums ierobežos pieeju arhīviem, bet tas noteikti to neveicinās. Pats esmu bieži izmantojis Latvijas arhīvus un zinu, ka tajos darbinieki ne vienmēr ir bijuši pretimnākoši jauniem pētniekiem. Arhīvi vismaz daļēji ir saglabājuši slēgta tipa iestāžu garu. Informācijas laikmetā, kāds ir 21.gadsimts arhīviem ir jābūt atvērtiem un pieejamiem. Jaunais likums, ja tas tiks pieņemts esošajā redakcijā, šķiet šo atvērtību neveicinās.