Pirmkārt, protams, vēlos teikt, ka nav nekādas vainas nedz kristīgumam, nedz arī morālei. Kristīgā baznīca mūsu valstī un arī citur dara daudz labu darbu, mana Anglikāņu draudze katru sestdienu pabaro vairākus simtus trūcīgu cilvēku, tā arī atbalsta patversmi Zvaniniekos, kur patvērumu guvuši diezgan daudzi dzīves patiešām nelutinātie bērni un jaunieši.
Taču te ir sakāmas divas lietas. Kamēr K. Rozenvalda organizācija no politikas turēsies pa gabalu, tikmēr varēsim skatīties, kā tad īsti izpaudīsies vēlme nodrošināt "kristīgos morāles principos balstītu un sociāli atbildīgu rīcību jebkurā darbā." Viņam droši vien ir tasinība, kā pats ir teicis ziņu aģentūrai LETA, ka "cilvēkiem ir vēlme sekmīgāk līdzdarboties savas valsts uzplaukumā." Taču tam nav par visu varu jānotiek reliģiskā kontekstā, un mūsu valstī ar "kristīgo morāli" tā bijis kā bijis gan politikā, gan arī ārpus tās. K. Rozenvalds nav noliedzis, ka nākotnē, ja vien to pieprasīšot pāris tūkstoši ļautiņu, viņa veidotā kustība varētu arī kļūt par politisku partiju. Un tad nu gan būs jāsaka, ka valsts pārvalde, lai arī ko par to neapgalvotu "kristīgais" Šlesera biznesa projekts, no tādiem kristīgiem jēdzieniem, kā "tev nebūs nozagt" un "tev nebūs iekārot svešu mantu" ir tik tālu, ka tālāk vairs netikt.
Bet vēl lielāka problēma ir Romas katoļu kardināla Jāņa Pujāta kārtējā iejaukšanās valsts politiskajā dzīvē. Kardināls jau paguvis pateikt, ka esot gatavs "atbalstīt visas partijas, kas kristīgi darbojas." Acīmredzot sirmais kungs nav pamanījis, vai ticamāk ir izvēlējies ignorēt, Satversmē paredzēto baznīcas atšķirtību no valsts. Tiesa, Romas katoļu baznīca politikā ir iejaukusies vienmēr, un ne allaž gluži atbilstoši "kristīgām vērtībām". Piemēram, baznīcas attiecībās ar Hitlera Vāciju bija daudz kā, ja ne gluži noziedzīga, tad kategoriski amorāla gan. Arī mūsdienās Vatikāns turpina izlikties, ka ir īsta valsts ar visu no tā izrietošo, un tas nekautrējas censties diktēt noteikumus "kaimiņvalstij" Itālijai, un ne tai vien.
Pilsoniskajai sabiedrībai no baznīcas iejaukšanās sabiedriski politiskās lietās būtu jāsargās. Nešaubos, ka bieži vien šāda procesa pamatā ir laba griba. Taču pietiekami bieži tā ir izpaudusies arī kā atbalsts neiecietībai un naidam, un ja tās ir "kristīgas vērtības", tad no tām gan labāk turēties pa garu, garu gabalu.
Jauku visiem dienu!