Vakar Latvijas Radio raidījumā Krustpunkti politoloģe Ilze Ostrovska precīzi noraksturoja esošo situāciju, teikdama: „Vairākuma diktatūra sāk pārtapt par vairākuma teroru.“ Tas vairākums, ko minēja Ostrovskas kundze, ir politiskais vairākums, kurš ieguvis nosaukumu „valdošā koalīcija“ un pagājušajās vēlēšanās ar nelikumīgi finansētu politisko kampaņu palīdzību ieguva sev vairākumu šajā, šķiet, vissliktākajā Saeimā Latvijas vēsturē. Politiskais vairākums, maigi sakot, uzliek lielu „mīksto“ visiem un visam, kas nesaskan ar viņu interesēm un šiem kungiem (pamatā kungiem) vārds „demokrātija“ ir tikai piesegs savas egoistiskās varaskāres remdināšanai.
Ministru prezidents šajā koalīcijas shēmā iezīmējas kā tips, kurš var vienpersoniski (vai divpersoniski, konsultējoties ar vīru no „Mākoņiem“) pat pieņemt lēmumus, kuri skar viņa monolītās koalīcijas partnerus, bīdot šurpu turpu vārgos tēvzemiešu ministrus. Tāpat Kalvītis iedomājas, ka viņš var noņemt KNAB vadītāju, jo, redz, tas viņam tā īsti neklausot, un arī ir atradis kādu uti grāmatvedībā. Kalvītis iegūst ne gluži Kārļa Ulmaņa tēlu, kurš gan bija diktators, bet histēriski nebļaustījās un neārdījās, saskaroties ar opozīciju, drīzāk Kalvītis iegūst aprises, kas viņu varētu tuvināt Venecuēlas līderim Ugo Čavesam. Čavess gan ir komunists atšķirībā no mūsu „stabilitātes garanta,“ bet tāpat kārs uz varu un ietekmi kā Kalvītis.
Premjera kāpienu līdz autoritārā līderu tēlam vēl līdz nesenam laikam bremzēja Vaira Vīke-Freiberga, būdama savā amatā. Tagad, līdz ar „plastilīna“ prezidenta Valda Zatlera nākšanu pie varas, Kalvītim rokas ir brīvas, jo zina, ka Zatlers atbildīgi nerīkosies, baidoties no „politiskās neitralitātes“ pārkāpšanas. Zatlers vien spēj pateikt, ka, viņaprāt, Loskutovs ir sodīts par bargu, bet nekāda rīcība no prezidenta puses neseko. Šajā situācijā, redzot potenciālos un esošos demokrātijas apdraudējumus, Zatleram vajadzētu rīkoties stingri un atbildīgi—atlaist šo Saeimu, kura patiešām sāk realizēt „vairākuma teroru.“ Šis ir izšķirošs brīdis ne tikai prezidentam Zatleram, bet arī visai Latvijas Republikas demokrātiskajai sistēmai. Būt vai nebūt demokrātiskai valstij Latvijā, lūk tāds ir tas jautājums.