Eksperti ir atzinuši, ka mazā biznesa attīstību valstī kavē resursu un uzņēmības trūkums. Uzskata, ka cilvēkiem ir bailes no jaunā un trūkst uzņēmības, kā arī praktisko iemaņu un izpratnes par biznesu. Idejas mēdz palikt uz papīra, jo to iedzīvināšanai trūkst naudas.
Un man arī rodas jautājums, vai mēs nevēlamies par daudz „zaķu nošaut” ar vienu šāvienu? Varbūt pietiktu jau ar to vien, ka cilvēki radītu darbavietas sev un savām ģimenēm un turpmāk nelūgtu pabalstus no jau tā noplicinātā sociālā budžeta. Taču nē, mēs vēl gribam iekasēt pieklājīgu nodokli no tiem, kuri tikko ir uzdrošinājušies un iesākuši jauno ceļu uz savu patstāvīgu uzņēmējdarbību, kaut arī pavisam nelielu!
Dārznieks taču pirmos gadus rūpējas un „mēslo” jaunās ābelītes un tikai vēlāk gaida ražu no tām. Vai nebūtu gana labi, ja cilvēki tikai reģistrētu savu nodarbošanos ar ogu vai sēņu lasīšanu un vienlaikus nepretendētu uz valsts atbalstu?
Vai nebūtu motivējoši, ja tiem, kuri tikko uzsākuši uzņēmējdarbību, gadu vai divus gadus piešķirtu nodokļu brīvdienas kaut vai apmaiņā pret to, ka viņi neprasa palīdzību no valsts sociālā budžeta? Varbūt mums ir jāiemācās būt pacietīgiem un jāsaprot, ka no tikko iestādītas ābelītes ražu var sagaidīt tikai pēc laika?
Šādā gadījumā noderētu arī kādi stimulējoši nosacījumi, teiksim, ja uzņēmējdarbība tiek attīstīta veiksmīgi, valsts varētu piedāvāt galvojumus neliela banku kredīta saņemšanai?
Vai tie, kas ar saviem lēmumiem šobrīd it kā cenšas stimulēt mazo un mikrouzņēmēju darbību, ir pietiekoši izvērtējuši visus ieguvumus no daudzmaz uzņēmīga cilvēka darbošanās? Vai mēs patiesi vēlamies palīdzēt saviem iedzīvotājiem strādāt un palikt savā valstī? Vai nav prasīts nesamērīgi daudz?
Ja valsts pa īstam palīdzēs saviem pilsoņiem nodrošināt sevi ar iztiku, tad pamazām arī iedzīvotājiem radīsies patriotiskas sajūtas un pienākuma apziņa pret savu valsti. Arī tam, tāpat kā ražu nesošam dārzam, ir vajadzīgs laiks un pacietība, kuras mums šobrīd pietrūkst.