Diezgan bieži Latvijā saka, ka Eiropa mūs piespieda kaut ko darīt vai Eiropa pieņēma nederīgu likumu. Kopš 2004.gada mēs esam Eiropas Savienībā. Mēs varam ietekmēt to, kas notiek ES un kādus lēmumus Eiropas institūcijas pieņem.Tomēr ne vienmēr Latvija ir ietekmējusi svarīgus lēmumus. Ne vienmēr Latvijas ierēdņi ir tos ieviesuši, ņemot vērā Latvijas specifiku un mūsu uzņēmēju un pilsoņu intereses. Mēs redzam, ka pētījumos Latvija ES tiek raksturota kā politikas ņēmējs, nevis virzītājs. Ko mēs varam darīt, lai to nepieļautu nākotnē? Latvijas pārstāvji darbojas Eiropas institūcijās un mums ir jānodrošina tas, ka Latvijas intereses tiek izskaidrotas citiem un aizstāvētas.
Kā strādā likumdošanas process Eiropas Savienībā?
Šajā blogā necentīšos uzrakstīt juridiski izsmeļošu apskatu par visām procedūrām, bet pievērsīšu uzmanību tam, kā Latvija ir spējusi virzīt Eiropas politiku Latvijas interesēs un kā to varētu darīt vēl labāk nākotnē. Kopienas tiesību aktus var sadalīt primāros un sekundāros. Primārie ir Līgumi un tiem pievienotie instrumenti, kamēr sekundāros ietilpst regulas, direktīvas un lēmumi. Uz līgumu (primāro tiesību aktu) pamata ES iestādes pieņem sekundāros tiesību aktus kā, piemēram, direktīvas, kuras pēc tam īsteno dalībvalstis. Tā kā primāros aktus rada ES dalībvalstis, es šeit tikai aprakstīšu sekundāros, tos ko rada "Brisele" un kurus tālāk Latvijas iestādes īsteno Latvijā.
Sekundārie tiesību avoti rodas ES institūcijās — Komisijā, Padomē un Eiropas Parlamentā, kur Latvija ir pārstāvēta, tieši vai netieši. Pēc tam, kad kāds likums ir pieņemts, pastāv arī "komitoloģijas procedūra", kas nosaka, kā Eiropas Komisijai, īstenojot ES likumus, ir to jāsaskaņo ar īpašām konsultatīvām komitejām, kurās Latvija tāpat kā visas citas dalībvalstis ir pārstāvēta ekspertu līmenī.
Eiropas Savienība veido politiku un pieņem lēmumus trīs galvenajās jomās, kuras sauc par ES trīs "pīlāriem".
Pirmais ir Kopienas sfēra, kurā lēmumi tiek pieņemti ar Kopienas metodi, piedaloties Komisijai, Parlamentam un ES Padomei. Kopienas metode nozīmē, ka Komisija ierosina likumu un sūta savu priekšlikumu Padomei un Parlamentam, kas to apspriež, varbūt groza, un tad pieņem vai nepieņem kā ES likumu. Eiropas Savienības Padome ir dalībvalstuvaldību ministri, kur Latvijai ir 4 balsis. Vācijai, piemēram, ir 29 balsis, līdz ar to Latvijai arī Padomē ir aktīvi jāmeklē sabiedrotos un jāpārliecina citus,īpaši, kad kāds lēmums ir svarīgs mūsu uzņēmējiem un pilsoņiem.
Latvijas EP deputātu rīcībspēja ir bijusi un būs atkarīga no tā, cik viņi iemanto citu deputātu respektu un cik viņi spēj sagatavot un aizstāvēt pamatotus viedokļus. Ir svarīgi atgādināt, ka Latviešu valoda ir ES oficiālā valoda un ka ES likumus publicē visās oficiālajās valodās, un ka ES pilsoņi jebkuru no šīm valodām var izmantot, vēršoties ES institūcijās. Protams, sarunas, īpaši kuluāros, Briselē vai Strasbūrā parasti notiek angliski vai franciski. Tāpēc ir vēlams, ka Latvijas ministri un deputāti pārvalda arī viena no šīm valodām.
Otrais pīlārs ir kopēja ārpolitika un drošības politika un trešais pīlārs ir policijas un tiesu sadarbība krimināllietās.
Par otro un trešo pīlāru lemj tikai Padome un lēmumam jābūt vienbalsīgam. Pīlāri pazudīs un arī būs citas izmaiņas līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā, bet iespējas apturēt likumus vairākās sfērās paliks. Tomēr jāatzīstas arī, ka tāda situācija, kur kāds likums vai lēmums būtu izdevīgs 26 ES dalībvalstīm un tikai Latvijai neizdevīgs, ir retums. Ja runājam par drošību, ostām, transportu, mežiem vai citiem jautājumiem, parasti ir citas valstis ar līdzīgām interesēm. Citas valstis mēģina godīgi sadarboties ar partneriem tāpēc, ka nākotnē viņiem arī būs vajadzīgi sabiedrotie. Bet ja Latvija neaizstāvēs savas intereses prasmīgi vai nepiedalīsies sarunās vispār, nevajag lolot cerības, ka mums dos to labāko. Nē, mēs saņemsim minimālo.
ES likumus ierosina Eiropas Komisija (EK). Latvijai ir viens komisārs, kurš neskaitās Latvijas pārstāvis, bet Eiropas politiķis, un ir atbildīgs par kādu Komisijas pārraudzīto nozari (piemēram enerģētiku, transportu, vai tieslietas). Tomēr Komisijas "folklorā" ir slavens izteiciens: "tajā valstī, kuru es vislabāk pazīstu", kuru kāds komisārs saka, ja grib pievērst uzmanību lēmumam, kas negatīvi skar viņa valsti. Ir Komisāri, kas lepojas, ka viņi gandrīz nekad nav lietojuši šo izteicienu, citi nekautrējas. Komisārs arī neformāli seko, vai viņu valsts ir pietiekami pārstāvēta EK ierēdniecībā.
Komisāri ir politiķi, ko ieceļ dalībvalstis, bet kā ir ar Komisijas ierēdņiem? Eiropas Komisija ir politiski neatkarīga un aizstāv kopīgas ES intereses. Ir paredzēts, ka EK ierosina tiesību aktu priekšlikumus, politikas un darbības programmas un atbild par Parlamenta un Padomes lēmumu izpildi. Atkārtošu, ka EK ir politiski neatkarīga un pārstāv Eiropu kopumā, bet kā Mišels Gaudē (Michel Gaudet), pirmais Ģenerāldirektors Komisijas Juridiskajā dienestā, teica,ka EK mērķis bija izveidot integrētu multinacionālu administrāciju ar darbiniekiem no katras dalībvalsts katrā departamentā. Galvenā Gaudē doma bija, ka likumprojektu, mērojot ceļu caur Komisijas hierarhiju, izskatītu ierēdņi no dažādām valstīm, kultūrām un tādejādi tas kļūtu par labu, līdzsvarotu dokumentu, kurā tiktu ņemtas vērā tradīcijas un katras dalībvalsts jūtīgie jautājumi. Tas nenozīmē, ka godīgs EK darbinieks lobēs kādas valsts intereses, tas būtu pilnīgi aizliegts, bet ir pats par sevi saprotams, ka tie ierēdņi, kas uztur kontaktus ar savu valsti zin vairāk par politiskiem vai ekonomiskiem notikumiem tajā nekā kāds cits, kas varbūt tur nav pat nekad pabijis. EK pirmsākumos, likumprojekta sagatavošanas laikā EK ierēdņi apmeklēja katras dalībvalsts galvaspilsētu. Mūsdienās censties uzzināt, kas notiek dažādās dalībvalstīs ir pat svarīgāk, jo ES ir patlaban daudz lielāka. Tāpēc ir svarīgi, ka visās mūsu prioritāšu sfērās Eiropas Komisijā ir latviešu ierēdņi, un vēl labāk — vadītāji. Viņš vai viņa strādās Eiropas labā, bet, cerēsim, neaizmirsīs, ka Latvija ir Eiropas svarīga daļa un ka viņš ir latvietis! Tas nodrošinās to, ka jau EK priekšlikumos ņems vērā Latvijas intereses un ka mūsu EP deputātiem un valdības ministriem nebūs jāstrādā kā ugunsdzēsējiem, bet tikai jāpapildina likumprojektus ar vēl labākām idejām.
Kas notiek pēc tam kad likums ir jau pieņemts Eiropas institūcijās un ir jāīsteno Latvijā? Vai Eiropas likumi tiek ieviesti pie mums kā Latvijas un citi pārstāvji Eiropas institūcijās paredzēja? Vairāki piemēri dod ieganstu domai, ka ne vienmēr. Tādēļ pievērsīšu uzmanību parādībai, ko dažkārt dēvē par "apzeltīšanu". Direktīvas, kuras ir pieņemtas ES institūcijās, ievērojot ES dalībvalstu intereses, tiek ieviestas kādā dalībvalstī stingrākā vai nepiemērotā veidā, tādējādi nostādot tās valsts uzņēmējus nevienlīdzīgā situācijā pret citu dalībvalstu konkurentiem vai — gadījumā, kur nesaistošas Komisijas rekomendācijas, kuras tiek gatavotas ar mērķi uz nākotni, tiek ieviestas kā tūlītējas prasības. Varam saprast no uzņēmējiem, ka šī nelabā prakse pastāv arī Latvijā. Mums ir jāatceļ prasības, kurām nav nozīmes vai kuras savstarpēji pārklājas.
Izpildīsim Eiropas likumus, jo tie ir arī mūsu likumi, bet darīsim to saprātīgi, Latvijas interesēs. Eiropa Latvijai!
Interešu atruna: Pēteris Zilgalvis ir kandidāts Eiropas Parlamentam no Pilsoniskās Savienības. Pēteris Zilgalvis pašlaik strādā par Pārvaldības un ētikas Nodaļas vadītāju Eiropas Komisijā. Ievēlēšanas gadījumā viņš lūgs bezalgas atvaļinājumu Eiropas Komisijā, lai strādātu Eiropas parlamentā Latvijas labā.