Tāpēc interesanti ielūkoties Vairas Vīķes-Freibergas šodienas viesu biogrāfijās, lai raudzītu, kā šajā grupā iekļausies jaunais Latvijas valsts galva.
Četri no viņiem ir ievēlēti tiešās vēlēšanās – Tarja Halonena Somijā, Haincs Fišers Austrijā, Anibals Kavako Silva Portugālē un Lehs Kačiņskis Polijā. Savukārt Džordžo Napolitāno Itālijā, Lāslo Šojomu Ungārijā un Horstu Kēleru Vācijā ir ievēlējuši parlamentu deputāti.
No septiņiem prezidentiem seši ir ilggadēji politisko partiju biedri (vidējais stāžs partijā - 30 gadu). Somijas un Austrijas prezidenti ir sociāldemokrāti, Itālijas prezidents – ilggadējs komunists un tagad kreisais demokrāts, Portugāles prezidents ir labēji centrisks \'sociāldemokrāts\', bet Vācijas, Polijas un Ungārijas prezidenti – dažādā mērā konservatīvie.
Visilgāk partiju druvā darbojies itālis Džordžo Napolitano (82), kurš komunistiskajā partijā iestājās jau 1945. gadā. Viņš 1956. gadā neiebilda savas partijas nostājai, kura nosodīja antikomunistisko sacelšanos Ungārijā kā „kontrrevolūciju”. 1970-jos gados kā kompartijas vadošam darbiniekam viņam tika atteikta ASV vīza. Tomēr jau 80-jos gados viņš, līdz ar Kremlim oponējošā eirokomunisma attīstību, sāka baudīt amerikāņu labvēlību. 1996. gadā viņš kļuva par pirmo bijušo komunistu – iekšlietu ministru, bet 2006. gadā – par prezidentu.
Tikmēr Polijas prezidents Lehs Kačinskis (58) savu politisko karjeru attīstījis stingrā antikomunisma garā – jau kopš septiņdesmitajiem gadiem viņš ir bijis režīmam opozicionāru strādnieku organizāciju aktīvists. Pēc ievēlēšanas par prezidentu 2005. gadā dvīņubrāļu Kačinsku vadībā Polijā izvērsušās pamatīgas bijušo komunistu tīrīšanas - ar raganu medību elementiem. Kačinskim raksturīga ir ļoti noturīga un plaši pielietota pārliecība par homoseksuālisma ļaunumu. Būdams Varšavas mērs, viņš vairākkārt ir aizliedzis seksuālo minoritāšu tiesību demonstrācijas, bet prezidenta amatā ar savu neiecietīgo izrunāšanos izraisījis dažus starptautiskus incidentus.
Iespējams, viņam būs lietderīgi apspriest Eiropas vērtību nākotni ar Somijas tautā ļoti iemīļoto prezidenti Tarju Halonenu (64), kura savulaik bijusi gan Somijas lielākās geju tiesību alianses vadītāja, gan - agrā jaunībā - revolucionāra Če Gevaras idejiska sekotāja.
Somijas prezidentei ar Austrijas kolēģi Haincu Fišeru (69) kopīgs ir ne tikai 30 gadu ilgs mūža maizes darbs sociāldemokrātiskajā politikā un ļoti augsta popularitāte pilsoņu vidū, bet arī sarežģītas attiecības ar baznīcu – Halonena sešdesmitajos gados izstājās no luterāņu baznīcas, bet Fišers sevi uzskata par agnostiķi („dieva/dievu eksistence vai neeksistence nav izzināma”).
Sociāldemokrātu partijai piederīgs ir arī Portugāles prezidents Anibals Kavako Silva (68). Tomēr Portugāles sociāldemokrātiskā partija, izrādās, nemaz nav sociāldemokrātiska, bet gan labēji centriska (Eiropas Tautas partijas saimē) un asi cīnās ar portugāļu kreisajiem sociālistiem. Tiem tad arī viņi 2005. gada parlamenta vēlēšanās smagi zaudēja. Kā jau portugāļiem un konservatīvajiem piederas, Silva ir katolis. Viņš vienīgais no Vairas Vīķes-Freibergas šodienas viesiem ir bijis savas valsts valdības vadītājs. Pie tam - veselus 10 gadus (1985-1995).
Valdības vadītāja pieredzi Silvas politiskajam radiniekam, kristīgajam demokrātam, Vācijas prezidentam Horstam Kēleram (64) aizstāj milzīgas un ietekmīgas starptautiskas institūcijas – Starptautiskā valūtas fonda - vadītāja pieredze. Viņš, manuprāt, ir lielākais politiskais smagsvars prezidentu astoņniekā – gan savas valsts, gan darba pieredzes dēļ. Kēlers ir pirmais Vācijas prezidents, kurš izmantojot savas konstitucionālās pilnvaras, ir atteicies parakstīt svarīgus likumus un faktiski piešķīris prezidenta amatam Vācijā plašāku saturu.
Vienīgas bezpartejiskais prezidents Rīgas viesu vidū ir ungārs Lāslo Šojoms (65). Bet arī viņam ir liela politiskā darba pieredze – viņš 1987. gadā dibināja konservatīvo partiju „Demokrātiskais Forums”. Kad 1989. gadā Šojomu ievēlēja par Konstitucionālās tiesas tiesnesi un priekšsēdētāju, viņš no partijas izstājās. Pēc tiesneša pilnvaru beigām (1998) Šojoms bija aktīvs sabiedrisks darbinieks vides un ilgstpējīgas attīstības jomā. Tieši šī darbība un Šojoma autoritāte ļava viņu ievēlēt par prezidentu ar parlamenta opozīcijas balsīm, kad pozīcijas frakcijas nespēja vienoties par kopīgu kandidātu.
Man no Eiropas valstu prezidentu biogrāfiju šķirstīšanas palicis patīkams iespaids par viņu uzskatu un personību daudzveidību un intelektuālo līmeni. Vai šai daudzveidībai ir kāds kopsaucējs, kurš noderētu Latvijas Valsts prezidenta izraudzītājiem? Te nu ir mani pieci santīmi vēlmju sarakstā Latvijas sestajam leģitīmajam Valsts prezidentam:
1) cienījama pieredze valsts darbā,
2) profesionālas starptautiskas saskarsmes pieredze,
3) skaidrs sabiedrisko un politisko vērtību un uzskatu loks,
4) tiesiskuma un Satversmes izpratne un uz tās balstīta neatkarīga lemtspēja,
5) spēja pārvietot apvērsuma rezultātā Valsts prezidenta titulu uzurpējušā Kārļa Ulmaņa portretu no Rīgas pils Ģerboņu zāles uz kādu adekvātāku vietu...