Radikālo Vīnes akcionisma kustību 60. gados Hermanis Ničs (1938) aizsāka kopā ar saviem kolēģiem austriešu māksliniekiem Ginteru Brūsu, Oto Mīlu un Rūdolfu Švarckogleru. Viņu māksla bieži vien raksturota kā vardarbīga un provokatīva, jo kā izteiksmes līdzekļi tajā izmantoti kailums, nežēlība, ķermeņa pašsakropļošana, dzīvnieku kautķermeņi, asinis, urīns un fekālijas. Mākslinieki skaidroja, ka tā ir bezapziņas reakcija uz tā laika Austrijas sabiedrības nevēlēšanos atzīt un nožēlot savu dalību nacionālsociālismā un holokaustā. Vīnes akcionisms iekļaujas pasaules mākslas procesos, kuros pēc Otrā pasaules kara uzplauka performatīvas prakses un interese par procesa mākslas izpausmēm, tādējādi atsakoties no sekošanas tirgus pieprasījumam radīt mākslas darbus kā preci.
Pasaule rit savu gaitu, un kopš tā laika Hermanis Ničs ir kļuvis par klasiķi. Šogad viņš darbojās kā scenogrāfs Riharda Vāgnera Valkīras iestudējumā Baireitas festivālā. Scenogrāfija, kas skatītāju acu priekšā tapa izrādes laikā, līdzinājās viņa darbības glezniecības performancēm, kurās viņš kopā ar asistentiem audeklus "applūdina" ar krāsām, veidojot sev raksturīgās abstraktās kompozīcijas. Arī izstādē Orģiju un mistēriju teātris Rīgā būs aplūkojami performanču laikā tapušie glezniecības darbi, kā arī fotofiksācijas un video no Hermaņa Niča darbību vainagojošās performances viņa Princendorfas pilī Sešu dienu spēle – to apskate gan iesakāma personām no 16 gadu vecuma.
Izstādi Rīgā organizē VV Foundation sadarbībā ar Hermaņa Niča fondu. Vairāk par izstādi un to pavadošo programmu stāsta kuratore Līna Birzaka-Priekule un mākslas zinātniece Laine Kristberga.
Kāds ir koordinātu tīkls, kurā domājam un runājam par Hermani Niču?
Līna Birzaka-Priekule. Hermanis Ničs XX gadsimta 50. un 60. gadu mijā Austrijā, Vīnē, ir viens no radikālās mākslinieku grupas Vīnes akcionisms biedriem. Vīnes akcionisti nāca ar reakciju uz Otrā pasaules kara notikumiem un Austrijas izvairīšanos no vainas uzņemšanās par līdzdalību šausminošajos noziegumos. Austrijas mākslas vide tajā laikā bija ļoti puritāniska un konservatīva, un tas rosināja vairāku avangardisku mākslas grupējumu rašanos. Jāņem vērā arī pasaules mākslas klimats, kas 60. gados tiecās pārvarēt tradicionālās mākslas robežas. Šajā gadījumā tas attiecas uz glezniecības robežu izplešanu, jo Hermaņa Niča primārais medijs studiju laikā bija glezniecība un grafika. Vīnes akcionisti nonāca pie dažādu mediju sapludināšanas un performances izpausmēm sasaistē ar skatītāju. Mērķis vairs nebija radīt mākslas darbu – mērķis bija pats process.
Hermaņa Niča daiļrades kontekstā interesantas ir atsauces, kuras viņš iekļauj savā mākslā un domājumā. Vai varat tās iezīmēt?
L. B.-P. Tas ir sarežģīts jautājums, jo atsauču Hermaņa Niča mākslā ir tiešām ļoti daudz. Vīnes secesionisti – Gustavs Klimts, Oskars Kokoška un Egons Šīle. Pasaules kontekstā – grupa Gutai, mākslinieki Jozefs Boiss un Īvs Kleins, kustība Fluxus, komponists Arnolds Šēnbergs un citi. Hermani Niču interesē filosofija, un viņš daudz ir rakstījis par filosofijas un savas mākslas saskarsmes punktiem. Viņš tos centies ieviest arī savā mākslas praksē. Būtisks ir psihoanalīzes konteksts: savas darbības sākumā Vīnes akcionisti studēja Zigmundu Freidu, savukārt Hermanis Ničs man ir teicis, ka viņam būtiskāks ir Karls Gustavs Jungs. Var minēt arī citus autorus, to vidū Martinu Heidegeru un Frīdrihu Nīči.
Interesanti, ka viņš savas atsauces saista ar "intensīvas mākslas" izpratni. Skaidrojot savas izpausmes intensitāti, viņš bieži atsaucas uz personām, kuru mākslu arī uzskata par intensīvu, piemēram, Ticiānu, Rembrantu, El Greko, komponistu Antonu Brukneru, grieķu traģēdiju autorus, Volfgangu Amadeju Mocartu, Rihardu Štrausu, Džonu Keidžu un citus. Līdz ar to vēlme savas uzkrātās zināšanas un pieredzi nodot tālāk mākslas aktā tuvina viņu totālās mākslas idejai jeb Gesamtkunstwerk izpratnei.
Intensitātes un intensifikācijas ideja nozīmē pārsniegt ikdienas pieredzi ar mākslas palīdzību. Tā novērojama arī rituāla pieredzē. Kā šāda eksistences intensitāte saistās ar rituālo?
Laine Kristberga. Rituāls ir parādība, ko var traktēt no antropoloģijas, reliģijas, filosofijas un kultūrvēstures skatpunkta. Jau vēsturiskajās sabiedrībās rituāls bija izteikti vizuāls, tādējādi signalizēja par pāreju no ikdienišķā uz simbolisko, no konkrētā uz abstrakto. Rituāls ir nostiprināta forma. Hermanis Ničs šo formātu apropriē un integrē performances mākslā un ir saistīts ar to vispārīgi. Mākslas kontekstā rituāls ir vērsts uz citu maņu – ne tikai redzes – iesaistīšanu mākslas uztverē. Mērķis ir mainīt attiecību modeli starp skatītāju un mākslas darbu, padarīt to dinamiskāku. Kā Līna jau minēja, mākslas darbs vairs nav objekts, bet gan process un pieredze.
L. B.-P. Ne tikai Hermaņa Niča mākslinieciskā koncepcija ir rituāls, bet arī visa viņa daiļrade ir skatāma kā cikliska rituāla struktūra. Ja pavēro, kā Hermanis Ničs ir gleznojis pirms divdesmit gadiem un kā to dara šobrīd, liela atšķirība nav redzama. Viņš savu koncepciju, kas iekļauta izstādes nosaukumā, proti, Orģiju un mistēriju teātris, ir saglabājis visa mūža garumā. Viņš rada līdzīgas akcijas, glezniecības darbus, savas utopiskās arhitektūras grafikas – milzīgus ofortus, iestudētas fotogrāfijas.
Kuri ir spilgtākie elementi, ko Hermanis Ničs izmanto savās performancēs – rituālos?
L. B.-P. Vīnes akcionisti kā glezniecības materiālus sāk izmantot ne vien krāsu, bet arī dažādus dabīgus materiālus, piemēram, asinis, urīnu, fekālijas, audumu, vīnu, ēdienu. Šie materiāli ietver arī simbolisku nozīmi. Protams, jāmin ekshibicionistiskais, provokatīvais performances veids, kas XX gadsimta 60. gados skaidrojams kā zemapziņas reakcija uz Otrā pasaules kara šausmām. Tas Hermanim Ničam ir daudz pārmests, piemēram, no dzīvniektiesību pārstāvju puses, jo viņš savās akcijās izmanto dzīvnieku iekšas. Mākslinieks ir teicis, ka ar šo šausmu un vardarbības estētikas izmantojumu pārākajā pakāpē vēlas runāt par sabiedrības dubultajiem standartiem, jo mums apkārt joprojām ir tik daudz šausmu.
Kāda ir provokācijas jēga un spēks? Ko ar šoka elementu var panākt?
L. B.-P. Ir dažādas mākslinieciskās stratēģijas, arī pašreizējā kontekstā (Līna Birzaka- Priekule atsaucas uz Kristiana Brektes darbu rezonansi sabiedrībā – E. M.) par to ir svarīgi runāt. Hermanis Ničs cenšas ar šo intensīvo attēlu, šausminošo, sadomazohistisko pieredzi viest skatītājā to pašu sajūtu, kāda tiek piedzīvota šausmu priekšā. Mākslinieks ir teicis, ka viņš rāda visu, kas pasaulē notiek, – gan labo, gan slikto –, to trivializējot.
L. K. Rituāla attīrošā ietekme līdzīgi vērojama seno grieķu un romiešu rituālos un orģijās, uz kurām Hermanis Ničs atsaucas. Te varam runāt par apvērsuma principu, par ko raksta Mihails Bahtins savā karnevāla teorijā. Pastāv noteikta laiktelpa, kurā sabiedrība savstarpēji vienojas, ka attiecīgajā laikā un vietā atļausies noārdīt robežas un normas, pieņemot, ka tā ir atkāpe no ikdienas kārtības.
Šajā gadījumā tā ir noteiktās performances laiktelpa?
L. K. Jā, tieši tā. Kāpēc rituāls ir svarīgs? Tā laikā notiek iekšējā transformācija, un tas arī ir rituāla suģestējošais spēks – tas palīdz attīrīties vai šķīstīties. Tas sabiedrībai kaut kādā mērā ļauj reģenerēties, izsvērt labo un ļauno. Tā ir formula, kas līdzīga provokatīvai estētikai mākslā.
L. B.-P. Jāmin arī Hermaņa Niča atsauces uz psihoanalīzi un uzskatiem, ka cilvēkā slēpjas zemapziņā apspiestās emocijas. Ar akciju un rituālu palīdzību viņš cenšas noārdīt ikdienas virsslāni, lai piekļūtu zemapziņas dzīlēm un abreakcijas [psihoanalīzes termins, kas apzīmē emocionālu izlādi, kuras laikā notiek atbrīvošanās no traumatiskas pieredzes radītajām negācijām] ceļā nonāktu pie izlādes.
Interesants ir filosofa Igora Gubenko izstādes katalogā paustais, proti, ka Hermaņa Niča formulētā mākslas abreakcijas teorija nonāk pretrunās: tā vienlaikus pauž ideju par mākslu kā autentiskas eksistences veidu, kā arī norāda uz tās mērķorientēto raksturu – "neitralizēt" apspiestos afektus, kļūstot par līdzekli. [Igora Gubenko raksts Hermaņa Niča mākslas filosofija: starp abreakciju un dzīves pieredzes intensifikāciju publicēts izstādes katalogā.]
L. B.-P. Lai gan Hermaņa Niča izteiksme ir manifestējoša, veids, kā viņš runā par savu mākslu, nav tāds, ka viņš apgalvotu – jā, mēs varēsim pārvērst pasauli. Tā nav mākslinieka atbildība pārveidot sabiedrību, lai gan ir brīnišķīgi, ja tā procesā notiek. Drīzāk tas ir subjektīvs Hermaņa Niča uzskats, kā mēs varētu nonākt pie pārmaiņu īstenošanas, kas pamatā balstās uz filosofu teorijām un spriedumiem.
Laine, kādas ir līdzības vai atšķirības paralēlajās pasaulēs – tā laika Vīnē un šeit, Latvijā, Baltijas reģionā?
L. K. Protams, padomju Latvijas kontekstā pret varu vērsta, kritizējoša vai provokatīva mākslas izpausme nebija iespējama totalitārā režīma un tā ierobežojumu dēļ. Taču performances māksla nav fenomens, kas raksturīgs tikai Rietumu mākslai. Tā radās salīdzinoši vienlaikus gan šaipus, gan viņpus dzelzs priekškaram. Latvijā šis mākslas veids eksistēja kā margināla forma kultūras un ģeogrāfiskajā perifērijā. Darbojoties nelielās starpdisciplinārās grupās, šie mākslinieki īstenoja no sociālistiskā reālisma atšķirīgu praksi. Ir svarīgi, ka šīs performances ir dokumentētas fotogrāfijā, citādi līdz mūsdienām nokļūtu tikai teikas un leģendas. Šajā periodā performances māksla vēl netika dēvēta par performanci. Ir citi termini – hepeningi, akcijas. Arī Rietumu mākslā šis termins nostabilizējās tikai XX gadsimta 70. gados.
Tā kā Latvijā tolaik vārda un mākslinieciskās izteiksmes brīvība bija ierobežota, ķermeņa izpausmēs un notikumā balstītās mākslas notikumi nav tik izaicinoši vai robežas pārkāpjoši kā Rietumos. Rituāli ir, bet tie ir minimālistiski vai sadzīviski, piemēram, integrējot laulības performances notikumā. Tas parādās gan Andra Grinberga, gan Imanta Lancmaņa darbībā. Tādā veidā tika pludinātas robežas starp ikdienas dzīvi un mākslu, gluži tāpat kā to traktēja Alans Keprovs un Džons Keidžs ASV. Radikāla estētika kopumā nebija vērojama, par vienīgo radikālo izpausmi varētu dēvēt kailumu Andra Grinberga hepeningos. Tomēr atbrīvošanās no apģērba ir arī atsauce uz hipiju subkultūru, kuras centrā ir brīvas, neiegrožotas seksualitātes svinēšana.
Vai Hermaņa Niča māksla jāskata performances mākslas, nevis glezniecības kontekstā?
L. B.-P. Jā, tas ir interesants jautājums. Tas, ko varēs redzēt izstādē, ir darbības glezniecība, bet glezniecība te jāskata paplašinātā kontekstā, jo šie darbi ir radīti performances laikā: vai nu akcijās, vai darbības glezniecības performancē.
L. K. Performance ir gaistoša māksla, un tai ir svarīgas attiecības ar mediju. Šādi artefakti, kas rodas performances laikā, ir savveida dokumentācija. Citādi performanci kā notikumu vairs nevar pieredzēt.
Vai enerģija, kas atraisās performances laikā, tādējādi tiek iemūžināta gleznās?
L. B.-P. Jā, to var redzēt, jo triepienam vai faktūrai ir performatīvs raksturs. Savukārt, runājot par kompozīciju, ar glezniecības rituāla palīdzību tiek noārdīts uzskats par kompozīciju. Hermaņa Niča darbiem nav iepriekš paredzētas, konkrētas kompozīcijas vai skatpunkta, no kura katrs darbs būtu apskatāms.
L. K. Varam runāt par "haptisko redzi", proti, uztveres veidu, kad redzes maņai it kā pievienojas tauste. Apskatot faktūru, var pamanīt fiziskā žesta enerģiju, ķermeņa kustību vai nospiedumu. Tiek aktivizēta haptiskā redze, jo skatiens it kā vienlaikus arī aptausta objektu un tiek uztverta triepiena vai šļakstiena pamatā notikusī kustība un process.
Kāpēc Hermaņa Niča mākslu ir būtiski patlaban rādīt Latvijā?
L. B.-P. Pirmkārt, mūsu mākslas telpā ir svarīgi parādīt šā ne tik izplatītā mākslas veida vēsturi. Vīnes akcionisti ir kultūrvēsturiski nozīmīgs posms performances mākslas attīstībā. Otrkārt, Hermaņa Niča mākslā ietvertie plašie paralēlie temati ir brīnišķīga platforma, kurā sākt sarunu par dažādiem tematiem mākslā, kas aktualizēti pēdējā laikā. Paralēli izstādei top mākslinieces Andas Lāces performance Grūti nošķirt, vai tā ir orģijas apjoma liekulība vai patiesi visi te pēkšņi kļuvuši labāki, kas būs kritisks dialogs ar Hermaņa Niča mākslu.
Kas ir tas, kas Hermaņa Niča mākslā raisa kritiskus jautājumos jūsos?
L. B.-P. XXI gadsimtā kritisku attieksmi noteikti raisa dzīvnieku kautķermeņu izmantojums mākslā, pat ja tie iegūti kautuvēs, nevis nogalināti performanču laikā. Vai vajadzētu reproducēt vardarbību mākslā? Cits jautājums, vai ir iespējams risināt tik plašu Gesamtkunstwerk vispārinājumu, kā to dara Hermanis Ničs, taču te atkal svarīgi saprast laikmeta kontekstu. Protams, jautājumus raisa ģēnija kults un zināma lielummānija.
L. K. Izstāde būs veidota kā dialoģiska telpa, kurā skatītājs ir aicināts aktivizēt kritisko domāšanu, erudīciju, uztveres un mākslas patērēšanas apzināšanās aspektus, lai pašreflektīvi analizētu: kur es esmu kā skatītājs? Vai man ir sarežģīti to uztvert? Kāda ir pirmā reakcija, un kas notiek, ja iedziļinos, uzzinu vairāk un ielieku redzēto pasaules vēstures kontekstā? Tas ir būtiski, jo tik nozīmīga performances mākslinieka darbi Latvijā tiek izstādīti tikai otro reizi. Pirmā bija franču performances māksliniecei Orlānai veltītā izstāde 2014. gadā.
Izstādi bagātinās plaša pavadošā programma.
L. B.-P. Ir tapis izstādes katalogs ar tekstiem, kuru autori ir pats Hermanis Ničs, mākslas zinātniece Laine Kristberga, filosofs Igors Gubenko, VV Foundation dibinātājs Vilnis Štrams, kā arī es. Būs arī izglītojošas lekcijas Laines Kristbergas, Igora Gubenko un Jāņa Borga vadībā.
Tā sanācis, ka Hermanis Ničs Latvijā šobrīd patiešām iekritis ļoti uzirdinātā augsnē. Vai viņš pats savulaik ir ticis iesūdzēts tiesā vai nokļuvis apcietinājumā?
L. B.-P. O, jā, viņš ir bijis cietumā, šķiet, trīs reizes. Pēdējā reizē Austrijas valsts izteica ultimātu – vai nu viņš paliks apcietinājumā, vai pametīs valsti –, un Hermanis Ničs pārcēlās uz dzīvi Vācijā. Tas ir paradoksāli: kad mākslinieks sasniedza pasaules slavu – viņa darbi tagad ir svarīgākajos muzejos pasaulē –, vietējā Austrijas sabiedrība tomēr pieņēma viņu par savējo un iecēla saulītē.
Vita Liberte
VV Foundation dibinātāja
Kāpēc VV Foundation un Hermanis Ničs? Tāpēc, ka gan fonds, gan Hermanis Ničs iestājas par brīvību un mākslu, par spēju atklāti diskutēt un reflektēt par Rietumu kultūras dogmatisko doktrīnu nospiedumiem mūsdienu dzīvē, tajā skaitā aizspriedumiem un ietekmi uz vērtību sistēmu. Hermanis Ničs savos totālās mākslas jeb Gesamtkunstwerk darbos uzrunā sabiedrību ielūkoties cilvēces vēstures un mākslas arheoloģiskajos izrakumos, atklājot savu tagadnīgo redzējumu par pasauli kā kultu un rituālu mutāciju un bezgalīgu turpinājumu, kā nebeidzamu cilvēces patības meklējumu dažādās dzīves spēlēs, uzvedumos, akcijās un performancēs. VV Foundation ir svarīgi ar Niča daiļrades starpniecību sākt diskusiju par mākslas stāvokli, lomu un nozīmi Rietumu kultūras evolucionārajā ceļā, tieši tās kultūras, kurā šodien esam iegremdēti, kuru elpojam un piedzīvojam mūsdienu Latvijā, Eiropā.
Hermanis Ničs
Personālizstāde Orģiju un mistēriju teātris
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā 16.X–12.XII