Mīkla — kā var justies cilvēks, kura darbu izlases izstādi nodēvē tik simboliski stiprā latvju vārdā — tautumeita, ja viņš pats jau laikiem kļuvis par spēcīgu simbolu mūsu tautas intelekta un talanta sakausējumam? Džemma, viena no reti skaistām un gudrākajām sievietēm mūsu kultūrā, joprojām ar smaidu nes latviskās kultūras nepakļāvīgās identitātes simbola, ikonas, zīmes "nastu", savu paredzēto lomu zinot jau no galvas.
Tagad lomai klāt nākusi jauna nianse — apliecinājums, ka mākslā vecumam nav nozīmes, un arī ar to Skulme lieliski tiek galā, ko pierādīja nesenā grandiozā izstāde Rīgas Mākslas telpā.
Grib kaut ko jaunu
"Saņemot uzaicinājumu no kuratorēm Laimas Slavas un Daigas Rudzātes, sapratu — Cēsīm gribu veidot pavisam citādu ekspozīciju," gan tūdaļ sevi apraujot tādā kā pusvārdā. "Man veicas ar iekārtotājiem, ka tie paši ir izcili mākslinieki, Rīgas izstādei tie bija Heinrihsoni, Cēsīs — Ģirts (Muižnieks — N.N.), tā ka es pilnībā ļaujos. Tur būs arī daudz fotogrāfiju, tāda izglītojoša instalācija, vesels šovs," māksliniece dzidri pajoko.
Uz vaicājumu, vai tad nav interesanti būt klāt savu darbu izvietošanā telpā, māksliniece atbild ar pārsteidzošu "nē": "Man gribas tikai vienu — gleznot," un tūdaļ paskaidro, kādēļ: "Visriebīgāk, kad tu apnīc pats sev, un tāda ņemšanās ap padarīto vai savu slavu ir tiešākais ceļš, kā sevi sakaitināt. Es visu mūžu kratos vaļā no rutīnas un akadēmisma, arī tad, ja apzinos, ka varbūt daru ko nepareizi, ka cilvēkiem nepatiks, jo redzamais nebūs tas, ko viņi pieraduši manos darbos saņemt. Man vairs nepietiek, ka esmu izpriecājusies par savu profesionāli padarītu darbu, es gribu šo profesionālo pareizību nomest, atgriezties pie tīrības, kas nāk no bērna. Bērnības brīvība ir tas apskaužami tīrais avots — ar skaudību skatos, nu, kāpēc es nevaru gleznot kā bērns? Tāpēc arī tautumeita man asociējas ne vien ar Dziesmu svētkiem un spēcīgo latviešu sievieti, bet ar bērnības lelli, princesi, kaut ko mīļu, personisku. Es izstādei revidēju savus bērnu dienu zīmējumus, četru piecu gadu vecumā zīmētos, un taisni brīnos, kādus vārdus tām tautumeitām esmu devusi — tur ir Laima, Rota, Mīla... Vai nav trakums? Tētis taču strādāja Dailes teātrī (leģendārais skatuves gleznotājs Oto Skulme — N.N.), tā ka kostīmus un teātra tērpus, šo specifisko pasauli es labi pazinu, Dailes šuvējas man arī uzdāvināja pirmo lelli Nīcas tautas tērpā," Skulme nosmejas savā dabā.
Un tūdaļ pat sāk virknēt gadskaitļus: "Četrdesmit devītajā mans Akadēmijas diplomdarbs bija Svētki — Dziesmu svētku triptihs, tagad skatos — tāda pastulba bilde, es pati Abrenes tautas tērpā, Dimiters (Džemmas Skulmes pirmais vīrs, aktieris — N.N.) ar Līgo karogu, arī 1956.gadā disertāciju (Ļeņingradā) aizstāvēju ar tautiskiem motīviem, vēlāk 1959. gadā Latvijā sākās nacionālistu meklēšanas kampaņa un dažus darbus no izstādēm izsvieda... sešdesmito gadu bildes arī izstādē būs, tās savulaik ļoti patika Maskavā ar visu tautiskumu — re, visus šos gadus neesmu tikusi vaļā no tautumeitām."
Kas ir laiks?
Kad skaļi iesaucos — bet šī konsekventā tēma ar jums sadzīvojusi vairāk nekā pusgadsimtu! — Skulme bez komentāra sāk stāstiņu, kā viņa no Mežaparka mājas pažobeles Cēsu izstādei izvilkusi uz dēļiem vai šīfera gleznotās tautumeitas: "Tur mūsu bruņurupuču pāris mājo, viņiem tāda plaša, kaut ierobežota teritorija. Nu, kas tad ir laiks? Mēs bruņurupučus uzdāvinājām Jānītim (mazdēlam — N.N.) četru gadu dzimumdienā, toreiz teica, ka viņiem ir jau trīsdesmit gadu. Bet tagad Jānītim pašam divdesmit trīs un bruņurupuči turpina rosīties... Bet uz šīfera gleznotā viena ir izteiksmīga Rucavas vecene, es jau tautumeitu formas esmu krietni iznerrojusi, man patīk lauzt figūru, tā ekspresīvi sašķobīt gleznas stabilitāti, lai tā kļūst dzīva."
Nevajag pārintelektualizēt
Vaicāta, vai gleznotāja apzinās, ka šīs tautumeitas taču ir latviešu ikonas, pat vairāku gleznu pamatne — koks — liek vilkt līdzību ar ikonglezniecību, Skulme atvaira manu vēlmi "pārintelektualizēt" viņas gleznu tematiku: "Kad sāku strādāt ar bildi, es nedomāju par seno Bizantiju vai Spāniju (Marta spāņu tautastērpā — kur vēl spēcīgāku latviskuma zīmi atrast? — N.N.), bet krāsu un formu, gleznas īsto vielu. Tie jēdzieniskie uzslāņojumi nāk vēlāk."
Sarunu beidzam uz aktualitātes nots — mākslinieces svētku diena, izstādes atklāšana, iekrīt referenduma dienā. "Balsošu Cēsīs, noteikti, jo man riebjas negudra agresija un jūtu, ka mūsu politiķu vidē tā kļūst par ierastu lietu attiecībās ar tautu. Es esmu pret to.