Igauņu gleznotājs un mākslas apskatnieks profesors Jāns Elkens, rakstot par 56. Venēcijas biennāli (2015), par spīti paša izteiktajai kritikai par Igaunijas nacionālā paviljona ekspozīcijas sausumu un sterilitāti, kas it kā bijusi klātesoša Jānusa Sammas (1982) projektā Darbam nederīgs. Priekšsēdētāja stāsts, atļāvās to nodēvēt par līdz šim izcilāko Igaunijas sniegumu šajā vairāk nekā gadsimtu senajā mākslas Eirovīzijā. Mākslinieka skrupulozā ekspozīcija bija vairākus gadus ilgstošas Igaunijas geju kultūras un atsevišķu LGBT kopienai piederošu indivīdu dzīvesstāstu pētniecības rezultāts, kas Palazzo Malipiero telpās pārtapa estētiski pievilcīgā un muzejiski strukturētā ekspozīcijā. Totālā mākslas darba galvenais varonis ir kāds igauņu vīrietis ar iesauku Priekšsēdētājs, kurš pēc 1964. gada soda izciešanas par homoseksualitātes piekopšanu kļuva par marginalizētu sabiedrības indivīdu un visbeidzot slepkavības upuri. Venēcijas ekspozīcijā redzamā instalācija Priekšsēdētājs. Opera 2013. gadā atnesa Jānusam Sammam prestižo Kēlera balvu un saveda kopā ar vienu no balvas žūrijas locekļiem – starptautiski atzīto itāļu kuratoru Eudžēnio Violu, kurš kļuva par Igaunijas paviljona kuratoru.
Delikātā komunikācija
Pēc dalības Eudžēnio Violas organizētajā rezidencē Romā un izstādīšanās kādā izbijušā Minskas ēdnīcā Jānuss Samma uz mirkli atgriezās dzimtajā Tallinā, lai sarīkotu atskaites izstādi galerijā Temnikova & Kasela. Turpinot pētījumu par geju kultūru, kas ir arī viņa doktora disertācijas tēma, par mākslinieka izvēlēto katalizatoru šoreiz ir kļuvušas publiskās tualetes, kuras epizodiski – kā tēls, stafāža vai telpiska instalācija – ir parādījušās arī citos viņa projektos. Šī delikātā pulcēšanās vieta izvēlēta, pateicoties tās neskaidrajai pozīcijai privātās un publiskās telpas zonējumā, jo tā izkrīt no sociāli reglamentētās vides ierastās kārtības.
Publiskajām tualetēm piemīt arī pamatīgs semantiskais slogs, kas rada virkni asociāciju. Tualetes – bez savas primārās funkcijas – piedāvā nosacīti intīmu viendzimuma komunikāciju zīmētu un rakstisku vēstījumu veidā uz sienām, krustpunktu randiņiem un, piemēram, pulcēšanās iespēju publiskai žurnālu lasīšanai un apspriešanai, kā tas notiekot politiskajai cenzūrai pakļautajā Ķīnas Tautas Republikā. Labierīcībām ir pietiekami nozīmīga vieta kultūras vēsturē, ko asprātīgā veidā ir izmantojis slovēņu filozofs un kultūrkritiķis Slavojs Žižeks savā Tualetes hermeneitikā, skaidrojot Eiropas lielo kultūru domāšanas veidu un vērtību anālās izpausmes. Nevar aizmirst arī laikmetīgās mākslas pirmtēlu pisuāru – Marsela Dišāna slaveno redīmeidu Strūklaka, kas gluži čegevariskā manierē kalpo par laikmetīgās mākslas beretes revolūcijas zvaigznīti.
Trūkst hlora smakas
Savā jaunākajā izstādē Nodalītājs/Divider, kuras nosaukums norāda uz telpu sadalošajām sienām vīriešu tualetēs, mākslinieks eksponē jaunāko ikdienas artefaktu kolekciju, transformējot šīs tagadnē eksistējošās pagātnes liecības vizuālos pieminekļos. Staļina laika nama pirmā stāva telpās ar iespaidīgi augstajiem griestiem – tajās ir iemitinājusies galerija Temnikova & Kasela – Jānusa Sammas minimālistiskajā stilistikā veidotie darbi rada dezinficētas labierīcības iespaidu, trūkst tikai hlora vai kāda spēcīga atsvaidzinātāja smakas.
Ekspozīcijā glīti un pārdomāti ir izkārtoti vairāki rekvizītiem līdzīgi tualetes inventāru imitējoši elementi – privāto telpu nodalošās sienas, flīžu sienu fragmenti silti dzeltenā urīna krāsā ar ķēdēs sakārtiem ūdens novadīšanai paredzētiem rokturiem, tauriņu kolekcijai līdzīgā izkārtojumā izvietoti un iestikloti dažādu formu balti rokturi un visbeidzot 18 neliela izmēra tualetes inventāru glorificējošu grafikas darbu, kuri novietoti izstāžu telpas tālākajā stūrī. Darbi atgādina asprātīgus suvenīrus jeb sveicienu no Romas metro tualetēm. Šis paņēmiens vairāk raksturīgs tiem Jānusa Sammas projektiem, kuri vēl ir attīstības procesā vai kuri drīzāk domāti kā vērojumu piezīmes.
Kā redaktoru un vēsturnieku dzimtas atvase mākslinieks, šķiet, dabiski izjūt tieksmi kolekcionēt un apstrādāt informāciju, izceļot un pārvēršot uz sienām uzķeskātos vēstījumus, tāpat kā arhīvos uzietos materiālus, aizraujošā lasāmvielā. Sienu teksti un zīmējumi kā šodienas etnogrāfiskās zīmes tiek uzmanīgi pārnesti uz urīna krāsas flīzēm – estētiski nostrādātā forma eleganti saplūst ar šķietami piedauzīgo saturu.
Jānuss Samma gan pats sevi neuzskata par vēsturnieku un sociālo aktīvistu, kurš cīnās par geju tiesībām, tomēr viņš, šķiet, ir gan viens, gan otrs. Šī dualitāte ir mūžam blakusesoša arī viņa darbos – vai tā būtu baroka dārza instalācija ar nātrēm, kas vienlaikus dzeļ un ārstē, vai ik pēc pāris minūtēm dreboša lustra Filtrs, kas reizē ir šķindoši draudīgs priekšvēstnesis un kluss mierinātājs.
Noslēgumā līdzīgi Jānam Elkenam gribas kritizēt izstādes pārlieko perfekciju un sterilitāti, kā arī acīmredzami mākslas tirgus vajadzībām perfekti nostrādāto iepakojumu, tomēr nevar neapbrīnot profesionalitāti un eleganci, ar kādu Jānuss Samma uzšķērž pagātni, lai parādītu mums tagadni.
Jānuss Samma
Izstāde Nodalītājs
Galerijā Temnikova & Kasela Tallinā līdz 11. martam