Jau ilgāku laiku Latvijas laikmetīgās mākslas vidē valdīja patīkams satraukums: bija zināms, ka Laikmetīgās mākslas centra kim? līdzšinējā programmu direktore Zane Onckule dosies papildināt zināšanas uz Barda koledžas kuratoriālo studiju centru Ņujorkā. Aizkulisēs cirkulēja minējumi – kurš gan varētu nākt viņas vietā? Jūnija beigās tika oficiāli paziņots, ka radošais pēcnācējs būs Valentīns Klimašausks, lietuviešu kurators un rakstnieks, kurš līdz šim karjeru veidojis respektablajā Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā CAC. Jāatzīmē, ka Zanes Onckules ieguldījums mūsu mākslas ainas bagātināšanā ir ievērojams: jau kopš mazas nekomerciālas mākslas galerijas Supernova neilgās pastāvēšanas Vecrīgā (2009–2010) Zane darīja to, ko gandrīz neviens pirms viņas: nenogurstoši veda uz Rīgu jaunus ārzemju māksliniekus un sapazīstināja ar vietējiem, veidoja kontaktu tīklu un piekopa strikti laikmetīgu izstāžu formātu. Par viņas darbību turpmākajos gados liecina nule kā izdotā grāmata kim? Albums. Gadi Spīķeros (2009–2015). Visu šo laiku var uzskatīt arī par apzinātu Rīgas gatavošanos Laikmetīgās mākslas muzeja izveidošanai. Tomēr kur māksla, tur pārmaiņas: Valentīna Klimašauska nonākšana atbildīgajā postenī atkal iezīmē sen gaidītu jaunumu, kad latviešu mākslas vidē ar lielām pilnvarām iekļaujas profesionālis no kaimiņvalsts.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Valentīns Klimašausks ir Laikmetīgās mākslas centra kim? jaunais mākslinieciskās programmas direktors. No 2003. līdz 2013. gadam viņš strādāja kuratora amatā Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā. Paralēli kuratora darbībai viņš raksta tekstus – dzeju, īsprozu un esejas. Valentīna Klimašauska plašāk zināmā publikācija ir neliela Oslo izdota grāmata Band/ or and Exhibition Guide in Search Of Its Exhibition, kurā apkopotas viņa "uzrakstītās" izstādes.
Valentīna Klimašauska intereses ir plašas. Sarunā ar viņu novēroju spēju saskatīt likumsakarības, kā procesi politikā un sabiedrībā tiešā veidā iespaido laikmetīgās mākslas sfēru. Gatavojoties darbam kim?, viņš uzsver nepieciešamību padarīt laikmetīgo mākslu pieejamu plašākai sabiedrībai, rosinot atvērtas diskusijas starp māksliniekiem un skatītājiem.
Tavā mājaslapā rakstīts, ka interesējies par robotiku, kaligrāfiju un nevienmērīgiem nākotnes izplatīšanas veidiem. Paskaidro, lūdzu, ko tu ar to domā!
Viens no šobrīd aktuālajiem mākslas trendiem ir virtuālā realitāte. Māksliniekiem patīk eksperimentēt ar šo jauno mediju, līdzīgi kā ar citām jaunajām tehnoloģijām. Mani personīgi interesē ideja par automatizētu vai robotisku rakstīšanu. Tāpat arī mani interesētu šādu robotisku pieeju pielāgot mākslas darbu veidošanai un izstāžu kūrēšanai. Pagājušonedēļ izlasīju ziņu, ka tapis jauns mūzikas albums automatizētā, robotiskā veidā. Tāpēc liekas, ka drīz vien arī mākslinieku un kuratoru veikumu varētu automatizēt. Kaut kādā mērā jau mūsos arī šobrīd ir mākslīgais intelekts. Viens no veidiem, kā es pieeju rakstīšanai, ir, atrodot sava veida kodu katram teikumam. Man liekas, ka veids, kā strādā programmētāji, varētu būt pielāgots arī kuratoriālai darbībai. Daži mākslinieki arī tā strādā.
Ko tu saproti ar "nevienmērīgiem nākotnes izplatīšanas veidiem"?
Zinātniskās fantastikas rakstnieks Viljams Gibsons izteicis domu, ka nākotne jau ir šeit, bet tā ir nevienmērīgi izplatīta. Šis izteikums balstās idejā, ka tehnoloģiju attīstības iespējas, novatoriski risinājumi un augsts dzīves līmenis ir koncentrēts nelielā cilvēku lokā, turpretim dažu kilometru attālumā cilvēki dzīvo pagātnē. Ja skatāmies uz to laikmetīgās mākslas kontekstā, var vilkt paralēles starp māksliniekiem, kuri cenšas iet līdzi laikam, un tiem, kuri joprojām glezno tā, it kā viņi dzīvotu XIX gadsimtā.
Tas jau izriet no tā, cik cieša ir mākslinieka saskarsme ar laikmetīgo kultūru.
Jā, daudzi mākslinieki domā, ka laikmetīgā māksla balstās pārejošos trendos. Es tam nepiekrītu. Tā vienkārši iet uz priekšu. Jaunas tendences rodas nepārtraukti. Daudzi domāja, ka postinterneta tendences ātri vien pagaisīs, bet tās tikai attīstījās. Es personīgi vēlos iet tam visam līdzi, jo visu laiku rodas jaunas iespējas un intereses. Cilvēkiem bieži vien nepatīk iet uz priekšu, patīk turēties pie novecojušiem priekšstatiem par kultūru, pasauli, politiku utt. Tas liekas drošāk.
Kā tieši tu šīs intereses iesaisti savā kuratora darbībā? Vēl nesen strādāji Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā par kuratoru. Pastāsti par saviem projektiem, kas tapuši tur.
Esmu kūrējis vairākas izstādes, kuras bija centrētas ap programmēšanu. Viena izstāde tika balstīta uz planktonu kā paradoksālu radību. Planktons atšķirībā no daudzām citām dzīvām radībām īsti necīnās par izdzīvošanu. Man likās interesanti pētīt šo fenomenu.
Cik ļoti tu procesā iesaisti rakstniecību, kad strādā pie izstādes? Pārskatot tavus darbus, šķiet, rotaļāšanās ar tekstu ir viena no tavas radošās darbības svarīgākajām sastāvdaļām.
Teksts man ir ļoti svarīgs. Mani interesē ne tikai vizuālais materiāls, kas ir nodalīts no teksta, bet arī teksts, kas ir vienlaikus lasāms un vizuāls. Es uztveru rakstīšanu kā ražošanas procesu, kuru varu arī savienot ar savu kuratoriālo darbību. Tādā ziņā man rakstniecību patīk saplūdināt kopā ar pārējām manas darbības sfērām. Kurators Sets Zīgelobs arī piekopa līdzīgu pieeju, attīstot ideju par tekstu kā primāro izstādes sastāvdaļu.
Tavā grāmatā ir apkopotas vairākas "uzrakstītas" izstādes. Kā tev radās ideja sākt veidot izstādes ne tikai noteiktā telpā, bet arī tekstā?
Man tā bija vieglāk! Kad sāku strādāt Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā 2003. gadā, Lietuva vēl nebija iestājusies Eiropas Savienībā. Izstādes nebija tik viegli noorganizēt, jo bija grūti atrast tām finansiālus atbalstītājus. Pašlaik, ja vēlamies ieraudzīt jaunus, svaigus mākslas darbus, atliek vien apmeklēt interneta blogus, kuros katru dienu tiek ievietotas izstāžu fotoreportāžas. Vēl nesen tā nebija. Pirms sociālo mediju uzplaukuma bija daudz grūtāk uzmeklēt jaunus māksliniekus un ar viņiem sazināties. Tāpēc man likās racionāli veidot mākslas darbus, kuri ir balstīti tekstā. Tos nav grūti kaut kur nogādāt pēc vajadzības, un tas sanāk daudz lētāk. Gribēju radīt tādus darbus un izstādes, kas sastāvētu no viena teikuma vai citāta. Man tas šķita interesanti un lietderīgi.
Kā tu esi iecerējis savu kuratora darbību turpināt Laikmetīgās mākslas centra kim? mākslas programmas direktora postenī?
Ar kim? komandu šobrīd attīstām vairākas idejas. Kad dzīvoju Atēnās, ar domubiedriem organizējām lasījumus Everybody Reads, un to tagad varētu pielāgot kim? programmai. Atkarībā no pašreizējām aktualitātēm varētu organizēt lasījumus par noteiktām tēmām. Tad mākslinieki sastaptos ar rakstniekiem, dzejniekiem un literātiem.
Vai tu sevi uzskati par dzejnieku?
Ne gluži. Es domāju, ka esmu tāds kā kultūras producents, lai gan esmu piedalījies izstādēs un pasākumos ar poētisku tekstu lasījumiem. Boriss Groiss ir teicis, ka mūsdienās visi ir konceptuāli mākslinieki, jo gandrīz katrs cilvēks savieno tekstu ar fotogrāfijām sociālajos medijos, līdzīgi kā konceptuālisti to darīja sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados. Vienkārši ir mainījies konteksts. Tāpēc tagad varētu izvērst diskusiju, ko nozīmē būt māksliniekam vai dzejniekam, vai vienkārši kultūras producentam.
Tātad tu vēlētos šo diskusiju izvērst arī kim? telpās, sadarbojoties ar dzejniekiem, mākslas teorētiķiem un citiem speciālistiem?
Jā, noteikti. Man šāda veida starpdisciplināras sadarbības šķiet ļoti svarīgas mākslas institūciju kontekstā. Tikpat svarīgi ir sākt sarunas ar auditoriju. Gribētu arī piebilst, ka, manuprāt, Latvijā un Baltijas valstīs pietrūkst laikmetīgās mākslas periodikas izdevumu. Joprojām šķiet, ka laikmetīgā māksla šajā ziņā ir nedaudz margināla.
Varbūt nav pietiekami liela pieprasījuma pēc šādiem izdevumiem un laikmetīgās mākslas kopumā? Novērojams, ka daudz vairāk cilvēku apmeklē kim? izstāžu atklāšanas nekā pašas izstādes.
Kim?, protams, ir tikai viena no Latvijas mākslas un kultūras institūcijām. Cilvēku bari, piemēram, apmeklē laikmetīgās mūzikas festivālus. Kim? gadījumā ir svarīgi ne tikai paplašināt auditoriju, bet arī fokusēties tieši uz jauniešu auditorijas izglītošanu laikmetīgās mākslas jautājumos. Jauns izdevums varētu palīdzēt piesaistīt un izglītot. Iespējams, lai padarītu laikmetīgo mākslu vēl pieejamāku, būtu jāveido izstādes virtuālajā telpā. Tas palīdzētu vietējiem māksliniekiem tikt pamanītiem arī ārzemēs, jo bieži vien sarīkot izstādes ārzemju galerijās daudziem nav iespējams. Mūsdienās mobilie viedtālruņi to varētu paveikt, un tas visu padara vieglāku. Manuprāt, tas ir viens no kim? svarīgākajiem uzdevumiem – nest vietējo mākslinieku vārdus plašākā pasaules kontekstā.
Kāds iespaids mākslai būtu jāatstāj uz sabiedrību ilgtermiņā?
Manuprāt, laikmetīgā māksla Austrumeiropā ir bijusi spēcīgs rietumnieciskošanas katalizators. Pēdējos divdesmit gados atvērti daudzi laikmetīgās mākslas centri, nemaz nerunājot par Sorosa fonda ieguldījumiem laikmetīgās mākslas procesu attīstībā. Kopš 2004. gada Lietuva ir Eiropas Savienības sastāvā. Lai gan it kā esam nonākuši daudz tuvāk Rietumiem, tāda īsta rietumnieciskošana nekad nav notikusi.
Kāpēc?
Varbūt tāpēc, ka sabiedrība Baltijas valstīs un lielā daļā Austrumeiropas ir ļoti nacionālistiski noskaņota. Mēs neesam atvērti pārmaiņām, kas ietver dažādu sabiedrības grupu pieņemšanu. Sabiedrības noskaņojums pret imigrantiem par to liecina. Mums liekas svarīgi saglabāt savu mitoloģizēto identitāti.
Ar laikmetīgo mākslu var cīnīties pret šādu domāšanu?
Jā, tas gan ir lēns process, bet tas notiek. It īpaši Eiropas mākslas mesēs, kurās tiek aicināti mākslinieki no dažādām pasaules malām. Var atkal atgriezties pie jautājuma par laikmetīgās mākslas pieejamību. Piemēram, Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā mēs bijām izveidojuši televīzijas kanālu, kas bija fokusēts uz laikmetīgo mākslu. Tajā risinājās sarunas par laikmetīgo mākslu un bija skatāmi dažādi sižeti, kas ar to saistīti. Cilvēkiem šāda iniciatīva patika, jo tā padarīja mākslu pieejamāku. Cilvēki varēja iesaistīties filmētajos pasākumos, paust savu viedokli un dalīties ar saviem darbiem.
Kaut ko līdzīgu varētu piemērot arī Laikmetīgās mākslas centram kim?!
Jā, es gribētu arī turpināt organizēt lasījumu vakarus. Zināmā mērā mēs atrodamies apskaužamā stāvoklī. Lielāka mēroga institūcijas šādus pasākumus nevarētu rīkot, jo zāle būtu pārpildīta ar tūristiem un reti kurš tiktu pie vārda. Taču kim? to var darīt, lai pulcētu interesentus. Mazāks formāts ir arī labs, jo mēs visus varētu uzklausīt. Ilgtermiņā gribētos organizēt kinoseansus, veidot izdevumu un pievērsties arī arhitektūrai un dizainam, rosinot sarunas par to.
Tātad tu vēlētos pievērsties ne tikai laikmetīgajai mākslai, bet arī laikmetīgajai kultūrai plašākā perspektīvā?
Es gribētu, lai Laikmetīgās mākslas centrs kim? primāri fokusētos uz laikmetīgo mākslu, bet izvēršanās dažādās kultūras sfērās nekad nenāk par sliktu. It īpaši pievēršanās arhitektūrai, kas ir nozīmīga jebkuras izstādes sastāvdaļa.