Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas

Kā eksponēt mūziku no pagrīdes

Ne tikai izstāžu redzamā daļa, bet arī pētniecībā apkopotie materiāli turpmāk kuratoriem ļaus veidot stāstus par pagaidām vēl diezgan neseno pagātni.

Ik pa laikam Uldis Rudaks KDi slejā ziņo, ka atkal ir apvienojusies kāda leģendāra rokgrupa, kas līdz šim izdzīvojusi tikai viņa atmiņā vai audiokasetēs, kuras nevienam vairs nav ar ko klausīties. Kādreizējie mūzikas pagrīdnieki kļuvuši par cienījamiem buržuā vai galīgi aizgājuši pa pieskari, un tas pats noticis ar viņu pielūdzējiem, tomēr jaunības atmiņas neliek mieru visu mūžu. Mākslā aina ir sliktāka – izstādes vai pat veseli festivāli, kas savulaik baudījuši lielu popularitāti un fanu pielūgsmi (minēsim kaut vai Nepieradinātās modes asambleju, Francijas – Latvijas videomākslas festivālu pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā un projektu Open beigās), neatgriezeniski izbalē no auditorijas atmiņas. Reti atgādinājumi par tiem parasti izraisa arī jaunāku paaudžu interesi, kura gan, nerodot plašāku izvērsumu, paliek vēlēšanās iegūglēt līmenī. Interneta meklētāji necik daudz informācijas nepiedāvā, jo tās nesēji galvenokārt ir analogi (attēli, teksti). Mēdz uzskatīt, ka cilvēku atmiņā vispaliekošāk iespiežas smaržas – droši vien otrajā vietā pēc tām būtu mūzika. Iespējams, saistība ar populāro vai andergraunda mūziku būtu īstais veids, kā atmodināt arī ar to saistītus redzes iespaidus. Izrādās, pasaulē šī pieeja ir jau diezgan aprobēta. Daudzas laikmetīgās mākslas izstādes apelē pie mūzikai un mākslai kopīgajām kultūras konstrukcijām, kurās vēlme būt opozīcijā, protestēt ir nopietni ietekmējusi arī pamatstraumes parādības. Mākslas izstādes, iespējams, ir lielisks formāts, kā atgādināt par šiem procesiem.

Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors

 

Vīns, sievietes un dziesmas. Šī Mārtiņam Luteram piedēvētā frāze kļuva par 2010. gada nogalē Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas (tolaik) Mazajā zālē notikušas izstādes nosaukumu, kurš ieķepis man galvā kā uzmācīgs meldiņš. Svētku sezonas noskaņās veidotā izstāde rādīja vīna tēmas atspoguļojumu muzeja klasikas krājumos. Darbos netrūka arī sieviešu, toties norāžu uz dziesmām bija pavisam maz. Tas tomēr nenozīmē, ka mūzika ir šīs hēdoniskās trīsvienības vājākā, mazāk saistošā, mazāk redzamā daļa. Pārfrāzējot to XX gadsimta otrās puses noskaņās – drugs, sex & rock’n’roll –, atliek tikai pussolis, lai apjaustu gan populārās mūzikas vizualitātes, gan kritisko potenciālu.

 

Attieksmes nospiedumi

Izstāde Krāsu diriģenti. Mūzika un modernitāte igauņu mākslā (Conductors of Colour. Music and Modernity in Estonian Art), kura šovasar noslēdzās mākslas muzejā Kumu Tallinā, reprezentēja vairākus mūzikas un mākslas mijiedarbības veidus. Atbilstoši apskatītajam laika periodam – no XIX gadsimta otrās puses līdz XX gadsimta 30. gadiem – izstāde neizgāja ārpus klasiskajiem mākslas medijiem un samērā maz vietas veltīja nemākslas materiāliem no arhīva.

Visuzskatāmākais mūzikas klātbūtnes līmenis bija mūziķu un muzicēšanas attēli. Atbilstoši XIX gadsimta prasībām un sociālajām norisēm tie bija, no vienas puses, sabiedrības augstāko aprindu pārstāvju portreti ar mūzikas instrumentiem, no otras – igauņu nacionālās atmodas laika interese par tautas kultūru, arī dziedāšanu, Dziesmu svētkiem, tautas mūzikas instrumentiem, kā arī ar mūziku saistītas epizodes no nacionālā eposa. Dažas turpmākās desmitgades raksturoja pazīstamu skatuves mūziķu portreti ar raksturīgiem atribūtiem, apģērbiem, grimasēm, tiem sekoja telpas, kustības un estētika, kas saistīta ar džeza izplatīšanos. Būtiski, ka mākslinieki bijuši ne tikai apkārtējo procesu ilustrētāji, bet arī atbilstošo intelektuālo strāvojumu un sociālo grupējumu – piemēram, nacionālā romantisma – pārstāvji savā medijā. Kubisma ietekmētie mākslinieki klusajās dabās iekļāva ģitāras, vijoles un čellus, savukārt Konrada Megi ainavās tā laika kritiķi saskatīja metaforisku līdzību ar simfoniju, dēvējot viņu par krāsu diriģentu.

Hronoloģiski būvētais Kumu izstādes stāsts noslēdzās autoritārisma izplatības un Otrā pasaules kara tuvošanās noskaņās, iestiegot atpazīstamībā un rāmumā – gan izstāžu zāļu, gan plašākā kultūras kontekstā. Savukārt vairāki citi Eiropas muzeji pēdējos gados pievērsušies nesenākām un burtiskākām mūzikas un mākslas sinerģijas epizodēm. Piemēram, 2016. gada vasarā izstādē Punk. Its Traces in Contemporary Art Barselonas MACBA (13.05.2016.–25.09.2016.) pievērsās panku kustības, estētikas un – vairāk par visu – attieksmes nospiedumiem mūsdienu mākslā. Izmantojot tādas kategorijas kā "troksnis" un "neglītums", kā arī izslavēto anarhiju, bija izveidota plaša grupas izstāde, kura situēta kādā abstraktā universālas, tas ir, Rietumu, kultūras telpā. Sastopoties ar starptautiski pazīstamu autoru zināmiem darbiem, nebija tik viegli aizgaiņāt sajūtu, ka izstādes versijā šis protesta gars šķiet notrulinājies, aprobēts un muzejisks, kļuvis par mākslinieciskās izteiksmes līdzekli un metodi.

 

Austrumeiropas pagrīdē

No Austrumeiropas pozīcijām, protams, viss izskatās citādi – gan Rietumu vēsture, gan pašiem savējā. Kaut kādā ziņā kritizējamais status quo sociālisma un komunisma apstākļos bija gan viennozīmīgs, gan represīvāks, bet XX gadsimta 80. un 90. gadu mijas pieredze, kad protestiem un pagrīdei seko kritizēto institūciju krišana, rada iespaidu par dziesmotās revolūcijas spēku un potenciālu.

Izstāde Melnais pavasaris. Vroclavas neatkarīgās mūzikas scēna vēlajos 80. gados (Black Spring. On Wrocław’s Independent Music Scene of the 1980s) Vroclavas Laikmetīgajā muzejā (atvērta līdz 25. septembrim) apskata pagrīdes mūzikas un ar to saistītās mākslas ainu pilsētā un tās apkārtnē sociālisma perioda pēdējā desmitgadē. Panki ir tikai viena no alternatīvajām kustībām, un šī dzīvās mūzikas stilu un estētiku daudzveidība, pēc izstādes veidotāju domām, ir viens no iemesliem, kāpēc apskatīto parādību loks līdz šim nav pietiekami detalizēti pētīts. Atšķirībā no Barselonas izstādes arhīva materiāliem šeit ir centrālā loma.

Dokumentālo liecību vidū, ir, piemēram, fragments no varas iestāžu informatora sagatavotā ziņojuma, kura autors apraksta panku ģērbšanās stilu, norādot, piemēram, ka tie ir cilvēki, kuri arī vasarās valkā ādas jakas, kā arī veido nošķīrumu starp visnotaļ miermīlīgajiem "īstajiem" pankiem un tiem, kas atnāk uz koncertiem paālēties. Skaidrs, ka bez foto un video dokumentācijas pagrīdes kustību protesta un nepakļaušanās formas būtu daudz grūtāk aptveramas. Vienlaikus izstādē iekļauti arī nozīmīgāko grupu audioieraksti, kuri, par spīti ērtajai reproducējamībai, ārpus izstādes konteksta joprojām nav diez cik viegli pieejami. Mākslas komponenti izstādē veido laikabiedru un pagrīdes scēnā iesaistīto mākslinieku darbi, no kuriem daudzi jau kļuvuši par muzeja kolekcijas sastāvdaļu.

Ģeogrāfiski un hronoloģiski plašāks pārskats par mākslas un alternatīvās mūzikas mijiedarbību līdz šī gada sākumam bija skatāms Lodzas Mākslas muzejā izstādē Piezīmes no pagrīdes. Māksla un alternatīvā mūzika Austrumeiropā 1968– 1994 (Notes from the Underground. Art and Alternative Music in Eastern Europe 1968–1994; 22.09.2016.–15.01.2017.), īpaši pievēršoties mākslinieku un varas iestāžu pretrunīgajām attiecībām, kā arī līdzīgajām interesēm un metodēm, par spīti ierobežotajiem kontaktiem starp dažādās sociālistiskā bloka valstīs dzīvojošajiem, – jo īpaši absurdam un ironijai. Izstādē bija iekļauti vairāki Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas video, norādot uz pagaidām redzamāko un vairāk pētīto Latvijas pagrīdes kultūras aspektu.

 

140 sitienu minūtē

Cita veida utopismu – vai distopismu – un atšķirīgu vizuālo valodu piedāvā tehnomūzikas un reivu kultūra, kas strauji izplatījās pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un arī nonākusi mākslas muzeju uzmanības lokā. 2016. gada vasarā Antverpenes muzejā M HKA bija skatāma izstāde Enerģijas uzliesmojums. Reiva kustība (Energy Flash. The Rave Movement). Izstādes veidotāji to prezentēja kā pirmo muzejā notiekošo, kas apskata reivu un ar to saistītos sociālos, politiskos, ekonomiskos un tehnoloģiskos apstākļus.

Laikmetīgās mākslas kontekstā šī kultūra ir saistoša ar atrašanos ārpus gan varas iestāžu, gan tirgus ietekmes sfērām, kā arī pašorganizēšanos un kolektivitāti apstākļos, kas vedina uz individuālismu. Starpdisciplinārā izstāde ietvēra gan burtiskākus, gan pavisam metaforiskus, ar reivu kultūru radniecīgās noskaņās balstītus mākslinieku darbus (skaļruņu krāvumi, dūmi, abstraktas gaismas, bezgalīgs "trips"), kā arī dokumentāciju. Arī to likumu paraugus, ar kuriem 90. gadu vidū Rietumeiropā tika krasi ierobežotas iespējas organizēt šādus pasākumus. Šī varasiestāžu pretestība samērā nesenā pagātnē – kopā ar pārējo izstādes kontekstu – rada zināmas transgresivitātes auru, kas varētu būt aktuāla arī šodien.

Lai gan Antverpenes izstādē bija ietverta reivu dokumentācija no postpadomju Krievijas un slovēņu mākslinieces Aleksandras Domanovičas videodarbs, tās skatījums vairāk balstījās Rietumu perspektīvā. Vienu Austrumu versiju par reiva mūzikas scēnu piedāvāja Varšavas Modernās mākslas muzeja izstāde 140 sitienu minūtē. Reiva kultūra un māksla 90. gados Polijā (140 Beats per Minute. Rave Culture and Art in 1990s Poland, 22.07.2017.–27.08.2017.). Ne tikai kuratoru skatījums, bet arī sašaurināts ģeogrāfiskais areāls un atšķirīgā vēsture iezīmē nedaudz citus akcentus. Pēc panku un citu 80. gadu aktuālās mūzikas virzienu opozicionārisma reiva kultūra zināmā mērā sakrita ar 90. gadu haotisko brīvību.

Līdzās pašorganizēšanās un emancipējošas kolektivitātes pieredzei, kas arī Austrumos ietvēra kritisku pozīciju pret kapitālisma vērtībām, tā zināmā mērā bija arī atbrīvošanās, atgūtās brīvības izpausme. Līdzās mākslinieku VJ darbībai un eksperimentiem ar datortehnoloģijām izstāde atspoguļoja antielitāras un popmākslas tendences – tostarp Mareka Kijevska un Malgožatas Malinovskas (Kocuras) skulptūra, kurā zirga rumpim pievienota Endija Vorhola ķermeņa augšdaļa. Savukārt mākslinieku grupa CUKT organizēja reivus ar politisku mītiņu elementiem, mudinot dalībniekus prezidenta vēlēšanās balsot par pašu izgudrotu virtuālu kandidāti, kuras programma bija veidota, apkopojot un analizējot internetā iesūtītos priekšlikumus.

 

Spēlē Raimonds Pauls

Tiesa, neviena no šīm izstādēm neiekļaujas populārākajā mūzikas izstāžu žanrā – slaveniem solistiem vai grupām veltītās retrospekcijās, kuru popa potenciāls ik pa laikam vilina mākslas izstāžu organizētājus, piemēram, Deividam Bovijam veltītā Deivids Bovijs ir (David Bowie is) apceļojusi jau četrus kontinentus. Latvijas kontekstā redzamākais šāda veida notikums bija Latvijas Laikmetīgā mākslas centra organizētais Hardija Lediņa gads (2015) ar vairākām izstādēm, publikācijām un performancēm. Būtiska tajā, protams, bija ne tikai redzamā daļa, bet arī veiktā pētniecība un apkopotie materiāli, kuri arī turpmāk kuratoriem ļaus veidot stāstus par pagaidām vēl diezgan neseno pagātni.

Gribētos cerēt, ka šajā ainā ar laiku parādīsies vēl kādas grupas, uzvārdi, skaņas un stili, to vidū tādi, kas pirmajā brīdī neietilpst morāli priekšzīmīgās pagrīdes estētikas kategorijās. Tāpat nevar noliegt, ka hipotētiskai izstādei, kura ietvertu stāstu no Leo Kokles 1962. gadā gleznotā Spēlē Raimonds Pauls līdz 1999. gada Valsts prezidenta vēlēšanām, varētu būt gan komerciāls, gan sociālkritisks un nacionālo pašizziņu raisošs potenciāls.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli

Attiecības semestra garumā

Reperis Ozols un duets Tehnikums nominēti Latvijas mūzikas ierakstu gada balvai Zelta mikrofons un sāk Latvijas koncertturneju

Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja