Dienas rīcībā pirms eksperimenta bija neoficiāla informācija, aizdomas par šī vīrieša ārpus ģimenes sakariem. Sākotnēji mēs centāmies iegūt apstiprinājumu šai informācija citos veidos, taču tās ticamība mūs neapmierināja, tāpēc tika sperts solis — veikt eksperimentu, skaidri saprotot, ka jebkurš žurnālistu veiktais eksperiments sabiedrībā atstās jautājumu — tā drīkst vai tā nedrīkst, ētiski, neētiski — līdzīgi kā tas bija ar viltus Marijas profilu internetā, kā rezultātā tika notiesāts pedofils. Kastēna gadījumā neviens žurnālists zem riteņiem ne tika mests vai pierunāts, tā bija Aleksandras pašas iniciatīva, kura guva manu un laikraksta augstākās vadības atbalstu. Ja tas būtu ministrs no jebkuras citas partija, es teiktu nē, bet šajā gadījumā atslēgas vārdi bija un ir «deklarētās ģimenes vērtības», kuras pats Kastēns līdz tam bija uzsvēris, kaut vai publiski izsakoties, cik svarīga viņam ir sieva, bērni, ģimenes dzīve. Viņa pārstāvētā partija un šīs partijas politiķi stingri iestājas arī, piemēram, par ģimenes svētku rīkošanu, kam tiek tērēta valsts nauda.
Kā jebkuram Dienas veiktam eksperimentam, bija novilktas skaidras robežas, cik tālu mēs ejam. Proti, mēs neprovocējam un neizaicinām, mēs vienojāmies neuzdot tādus jautājumus, kā, piemēram, vai tu gribi ar mani pārgulēt, mēs vienojāmies, ka tuvības robeža ir ļaut ministram Aleksandru noskūsptīt, kā tas arī notika. Galējā robeža, varu pateikt, bija piekrist aicinājumam doties uz kādu viesu namu, kur ministru sagaidītu es.
Kastēns var tagad teikt, ka viņš jau no paša sākuma zināja, ka otrā galā ir žurnāliste un ka viņš tikai spēlēja viņas spēli, taču, lai cik muļķīga man neliktos šāda publisko attiecību retorika un pat pieņemot, ka varbūt, varbūt tā arī bija, viņam, kurš aizstāv ģimenes vērtības, spēlēt šādas spēles vienalga neklājas. Tiesa, zīmīgi, ka manā intervijā ar Kastēnu, viņš ne vienā brīdi neteica, ka, lūk, cienījamā sabiedrība, tā nevajadzētu darīt, lai saglabātu labas ģimenes attiecības. Par spīti tam, ka viņš apgalvoja — sievai, to zinot, bija negatīvas emocijas.
Taču jebkurā gadījumā šis nav stāsts par vīriešu vai sieviešu neuzticību, krāpt, nekrāpt, to lai izlemj katrs indivīds pats — saskaņā ar savām paša vērtībām.
Šis ir stāsts par uzticamību politiķiem un to, ka pat visaugstākās amatpersonas sabiedrībai var teikt vienu, bet personīgi rīkoties pavisam citādāk. Šis ir stāsts par politiķu un partiju godaprātu, un, ja LPP/LC patiešām aizstāv ģimenes vērtības un turas pie šādas pārliecības, tad Kastēns no šīs partijas ir jāpadzen.