Vēl sliktāk ir, ja valsts attīstībā akcentētas tiek detaļas, prioritāri kļūst īstermiņa uzstādījumi, diskusijas par skandāliem, vienu vai otru personāliju, kādu likuma pantu vai kādas partijas šķelšanos. Es nedomāju noliegt kādas tēmas svarīgumu un novērst uzmanību no visa tā, par kurām politiķi ir saņēmuši un saņem krietnu kritikas devu.
Mans mērķis ir tikai pievērst uzmanību cilvēciskai tendencei ikdienas strīdos un diskusijās pazaudēt to svarīgo, kas visvairāk nosaka to, kā dzīvosim pēc 5, 15 un 30 gadiem. Un tā ir mērķtiecīga valsts izaugsmes plānošana, mērķu noteikšana un to saskaņota īstenošana. Ar visiem izaugsmi stimulējošiem instrumentiem. Tikai veselu pasākumu kompleksa rezultātā varam tikt (vai netikt) pie gandarījuma nākotnē, ka īstenībā jau dzīvojam labāk. Gan vispārējā labklājības līmeņa ziņā, gan savās sajūtās.
Līdz iestāšanās brīdim NATO un Eiropas Savienībā mēs dzīvojām ar sajūtu, ka šie ir mūsu galvenie mērķi. Svaigas vēl bija atmiņas par atrašanos PSRS. Ar visām no tā izrietošām nacionālām, sociālām un politiskajām sekām. Kad šis mērķis bija izpildīts, pēkšņi attapāmies, ka nekādu noformulētu mērķu mums ilgtermiņā nemaz nav. Plānošana (kā sociālismam raksturīga pazīme) bija atmesta kā mazsvarīga. Profesionālus plānotājus "neražoja" vairs neviena augstskola, un vienīgais oficiāli vērā ņemamais ilgtermiņa dokuments ir Valdības deklarācija. Neskatoties uz to, ka valdības tradicionāli mainījās ik pēc 15 mēnešiem.
Tikai tad sākās diskusijas. Teritoriju plānojumi kā obligāti tika noteikti plānošanas reģionos un pašvaldībās. Valsts attīstības plānošanai tika uzsāktas diskusijas par Nacionālo attīstības plānu. 2005. gadā Saeima apstiprināja pirmo nopietno ilgtermiņa dokumentu - valsts izaugsmes modeli "Cilvēks pirmajā vietā", kurš noteica, ka mūsu vienīgais īstais izaugsmes resurss ir zināšanas un mūsu izaugsmes mērķis vismaz tuvākajiem 30 gadiem ir cilvēka dzīves kvalitātes pieaugums. 2006.gada rudenī valdība apstiprināja Nacionālo attīstības plānu (NAP), kurš jau precizēja konkrētus stratēģiskus uzdevumus līdz 2013.gadam. Šis bija pirmais dokuments, kura izstrādē tika iesaistīta sabiedrība. Šobrīd izstrādes stadija ir valsts ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030.gadam, diskusijas sabiedrībā par šo dokumentu sāksies martā. Savukārt Saeimā sagatavošanā uz otro lasījumu atrodas "Attīstības plānošanas likums", kurš arī beidzot arī likuma veidā noteiks, ko mēs plānojam garākā vai īsākā termiņā, valsts pārvaldē un pašvaldībās. Kāda ir hierarhija un kurš ar ko tiek saskaņots. Kur ir valdības deklarācijas vieta? Svarīgi ir diskutēt arī par izpildes mehānismu un kontroli.
Tāpēc ir noteikti pienācis laiks skatīties: kas notiek ar mūsu prioritātēm un attīstību, kuras noteiktas jau pieņemtajos dokumentos un iesaistīties ilgtermiņa mērķu noteikšanā.
Vai NAP stratēģiskais mērķis "Izglītība un zināšanas tautsaimniecības izaugsmei un tehnoloģiskai izcilībai" tiek jau īstenotas? Vai varbūt NAP kā savulaik PSKP kongresa devīzes tiek piesauktas un viss notiek kā notiek? Vai valdības rīcības plāns atbilst plānotajai virzībai? Vai valsts izaugsmes modelis "Cilvēks pirmajā vietā" tiek īstenots?
Neskatoties uz to, ka ir interesanta kritika un diskusijas par partiju šķelšanos, par vienu vai otru skandālu, mūsu izaugsme vispirms ir atkarīga no mūsu visu rīcības ilgāka termiņa valsts attīstības mērķu noteikšanā, īstenošanā un arī uzraudzībā.