Taču iznāca citādi: valsts politikas trajektorija iestrēga nāves punktā, mums ir atelpa, un pēc mūsu aplēsēm, šis pieklusums turpināsies līdz marta vidum.Ministru kabinets šajā laikā būs drošībā: koalīcijas partijas klusēs, bet valsts dzīvos pēc plāna, ko apstiprinājis SVF un citi tās „draugi”...Turpināsies budžeta apcirpšana, nāks valsts aparāta štatu samazināšanas otrais vilnis, turklāt ierēdņi šīs represijas pacietīs klusējot: jo tieši viņi – ierēdņi – līdztekus globālai krīzei, šodien ir noteikti par vainīgiem valsts katastrofā.Pēdējās dienās publicētie valdošās koalīcijas partiju reitingi izrādījās tik zemi, cik vien var būt. Un ja vēlēšanas notiktu rīt, visiem esošajiem ministriem būtu jāpārkvalificējas par namu pārvaldniekiem. Publiski viņi to vēl neatzīst. Taču dabiskās kautrības paliekas un baiļu sajūta nākotnes priekšā, valdošo partiju līderus attur no tādiem paziņojumiem, kā, piemēram: „Mēs neesam vainīgi, krīze pati pie mums atnāca.” Tieši tāpēc viņiem nu ir jābauda negaršīgā maltīte, ko pagatavojuši zviedri un viņiem pieslējušies igauņi... Un viņi to notiesās līdz pēdējai kripatai, jo no tā ir atkarīga ne tikai viņu tagadne un nākotne, bet arī viņu pagātne, lai cik paradoksāli tas arī izklausītos.Par igauņiem daudz nerunāsim: viņiem ir lieli plāni, bet neliela nauda. Labāk parunāsim par zviedriem – viņiem ir ne tikai lieli plāni, bet arī šiem plāniem atbilstoši resursi. Zviedri jau sen un nopietni, ekspertīzes līmenī, caurcaurēm ir izpētījuši Latviju. Viņi lieliski pazīst tās politisko sistēmu, stiprās un vājās puses. Viņi lieliski zina, kā mēs pieņemam lēmumus un kā tos pildām. Viņi mūsu ekonomikā un mēdijos ir ieguldījuši milzumu naudas. Viņi skrupulozi ir izpētījuši mūsu resursus un zina to vērtību: par cik tos var nopirkt un par cik pārdot, kā arī kam un kad pārdot.Zināmā mērā tieši Zviedrija ir atbildīga ES un visas Rietumu civilizācijas priekšā par mums, par mūsu kļūdām. Un šī atbildība ir tikai viens no iemesliem, kas zviedriem liek aktīvi iesaistīties Latvijas lietās. Viņi ir ieinteresēti, lai iepretī Gotlandei, 40 minūšu attālumā no Stokholmas, neizveidotos „melnais caurums”, kas apdraudētu Ziemeļvalstu mieru, drošību un labklājību.Cits iemesls ir redzams vēl skaidrāk: zviedri šeit ir ieguldījuši pārāk daudz kapitāla, lai atstātu mūs vienus savā nodabā. Tagad viņu nauda ir reāli apdraudēta, investori ir satraukušies un karaliskā valdība uzvedas tā, kā tai šādos apstākļos arī ir jāuzvedas. Mums atliek tikai apskaust. Tieši šie visnotaļ savtīgie jautājumi, nevis Latvijas liktenis, satrauc Nobela, Karlsona un Ūlova Palmes mantiniekus.Tagad par labo. Latvijai nodiktētajā zviedru un SVF plānā pirmajā acu uzmetienā ir ļoti daudz pareizu un saprotamu pasākumu. Patiesi – cik var turpināties valsts aparāta uzpūšana? Varbūt mēs vēlamies, lai katrā ģimenē būtu pa ierēdnim barotājam, lai beidzot apklusinātu diskusiju par korupciju un varētu triumfēt vispārīga labklājība, kas panākta ar vispārīgu savstarpēju galvošanu? Cik ilgi Izglītības ministrija būs sociālās aprūpes iestāde pazemotiem pedagogiem, bet Labklājības ministrija – trūcīgu nabagmāju kuratore? Taču tie ir retoriski jautājumi...Valsts aparāta reformas ir sen nobriedušas, un ja partijām, kas valda no 1993. gada, trūkst politiskās gribas, to var droši importēt no Zviedrijas. Kā zināms, IX gadsimtā krievi par valdnieku aicināja Rūriku; kāpēc gan Latvija XXI gadsimtā nevarētu aicināt pie sevis zviedru auditorus un menedžerus?... Pirmajā acumirklī tas atgādina neokoloniālismu. Taču, ja visi zināmie risinājumi ir izmēģināti un nav devuši rezultātu, tad ir jāmēģina vēl kaut kas!Man daudzi jautā: kāpēc mūsu partija, kas atrodas opozīcijā valdībai, nobalsoja par tās izveidoto krīzes apkarošanas plānu. Es jau daudzreiz esmu atbildējis un esmu gatavs atkārtot: sociālās un ekonomiskās katastrofas priekšā, mēs nobalsojām par tādu lēmumu, kas tautai ļaus vismaz nenomirt badā un nenosalt. Ja šis plāns netiktu atbalstīts, iespējams jau janvārī daļa iedzīvotāju nesaņemtu algas, pensijas un pabalstus. Un, ja ņem vērā, ka ar šo plānu mēs saņemam ne tikai naudu, bet arī skaidrus administratīvus pasākumus, tad šis bēdīgi slavenais plāns var izrādīties pat ļoti noderīgs.Starp citu, spriežot pēc dažiem premjera izteikumiem, viņš zviedru dalību, vadot kļūdu „labošanu”, uzskata par zināmu risku Latvijai. Taču mēs par daudz lielāku risku uzskatām kaitīgo valsts pārvaldes principu saglabāšanu! Ja spriežam pēc premjera vārdiem un darbiem, viņš uzskata, ka esošais pieklusums politikā turpināsies neierobežoti ilgu laiku, un ka viņam (premjeram) ir neierobežotas pilnvaras valsts vadīšanai bez laika ierobežojumiem. Patiesībā klusums ir mānīgs un „dumpis uz kuģa” ir gandrīz nobriedis. Marts ir „klusās sezonas” pēdējais termiņš. Līdz šim termiņam koalīcijas partijas būs pārvarējušas gan savu kautrību, gan pazemību. Pašvaldību vēlēšanu tuvošanās liks tām sākt runāt un kustēties. Un pavisam drīz mēs ieraudzīsim, kā esošie statisti, kuru „barības sile” atrodas pie premjera, pārmetīsies frondā un varēsim dzirdēt viņu saldās runas par „jauno politiku” un „jaunajiem horizontiem”. Un Godmanis atkal paliks viens, kā tas ar viņu jau reiz notika pirmajās pēckara Saeimas vēlēšanās...Daži politologi mums apgalvo, ka pašvaldību vēlēšanas šovasar nebūšot politiskas. Kategoriski nepiekrītu šo angažēto cilvēku viedoklim, kuri vēlas Godmanim pateikt ko patīkamu. Gluži otrādi – šovasar vēlēšanas noteiks tā sauktās „politiskās atbildības” sistēmas patieso vērtību. Var teikt, ka vēlēšanas šajā ziņā kļūs par tautas plebiscītu.Esošā harmonija un miers politikā nav nekas vairāk kā procesa ārpuse. Iekšpusē viss ir citādi; valdošās koalīcijas čaulā kūsā un putojas politiskā vira. Ar kalkulatoru un datoru tagadējie sabiedrotie izskaitļo nākamās vēlēšanu kampaņas gājienus un manevrus.
Taču atgriezīsimies uz mirkli pie reitingiem: kopš tā laika, kad „Saskaņas centrs” izrādījās šo reitingu topa augšgalā, mums apkārt klīst dažnedažādi biedri, piedāvājot te palīdzību, te savienību, te starpniecību politiskajā tirgū. Taču vēl vairāk ir to, kas ar interesi jautā: kādu programmu mēs īstenosim un vai mums ir cilvēki, kas ir cienīgi veikt tādus sarežģītus uzdevumus. Kas attiecas uz programmu, tad tā ir plaši pazīstama. Un ar to tirgoties, kādam izdabājot, mēs netaisāmies. Mums ir arī cilvēki: ar pieredzi, ar idejām, ar reputāciju.
Tāpēc esmu pārliecināts: mēs esam gatavi un tiksim galā ar visiem izaicinājumiem un draudiem. Un pat ar valsts menedžmenta sistēmas neefektivitātes un idiotisma problēmu... Un es negrasos slēpt, kā mēs to darīsim, kādu mēs izvirzām alternatīvu martā paredzamajam politiskā purva dumpim.
Pirmkārt, Godmaņa Ministru kabinetam pēc iespējas ātrāk ir jāatkāpjas. Šodien šī valdība ir galvenais šķērslis efektīviem un gudriem pasākumiem, kas jāveic, lai dotu valstij iespēju. Pats Godmanis ir izdarījis visu, ko varēja, kā arī to, ko nevarēja nedarīt. Vilkt valsti laukā no bedres vajag citiem spēkiem un ar citām metodēm. Spriežot pēc premjera vārdiem un darbiem, viņi pat nedomā atkāpties. Kamēr politiskā elite klusē, viņš runā par kaut kādu mītisku „jaunu posmu”.
Otrkārt, ir vajadzīga godīga un visaptveroša diskusiju parlamentā. Neesmu pārliecināts, vai parlamentam noteikti jāpaziņo par sevis atlaišanu. Taču sniegt nepieciešamo vērtējumu un pirmām kārtām sev pašai, ir Saeimas pienākums. Šādas diskusijas rezultātā jāizveido fundamentāla vienošanās par valsts vadības principiem 7–10 gadu termiņā, kurā būtu noteikti galvenie Latvijas attīstības vektori. Turklāt šāda vienošanās jāsaglabā nemainīga jebkādu vēlēšanu rezultātu gadījumā, kuras notiktu norādītajā laika posmā.
Trešais. Jāreformē mūsu Saeimvaldība. Šobrīd tie ir siāmas dvīņi, ar kopā saaugušu dzīvības nodrošināšanas sistēmu. Šie kroplīši ir atdalāmi. Valdībai ir jāvada, bet parlamentam – jāizstrādā gudri un efektīvi likumi.
Ceturtais. Ministru kabinets jāvada premjeram, kurš guvis tautas uzticību, bet viņa programmai jābūt skaidrai un saprotamai, balstītai uz Saeimā apstiprināto plānu 7-10g. Pēc tam, kad viņu apstiprina Saeima, viņam jābūt neierobežotām pilnvarām izvēlēties ministrus. Jaunajiem Ministru kabineta locekļiem izvirzāmas tikai divas prasības: viņiem jābūt profesionāļiem un viņi nedrīkst būt neprognozējami. Pārējais ir premjera atbildība.
Tālāk. Katrā ministrijā jābūt sabiedriskai padomei. Tas būtu tāds tautas kontroles veids – maigs un neaizskarošs. Tāda padome palīdzēs ministram neatrauties no dzīves un neizdarīt pavisam primitīvas kļūdas.
Visbeidzot – pats galvenais. Lai pārvarētu Latvijā parlamentāro krīzi, no proporcionālās vēlēšanu sistēmas jāpāriet uz mažoritāro, ar tiesībām iedzīvotājiem atsaukt deputātus. Par to es daudz runāju pirms pusotra diviem gadiem; ir patīkami, ka šobrīd šai idejai jau ir daudz piekritēju.
Nobeigumā atkārtošu: Latvijā krīzes dēļ ir izveidojusies unikāla situācija, kas ļauj cerēt uz valsts pārvaldes sistēmas uzlabošanu. Un mēs būsim muļķi, kas nav pelnījuši iecietību un līdzcietību, ja neizmantosim šo iespēju. Viss sāksies martā! Viss tikai sāksies!