Kristaps Ģelzis. Krāsas iet cauri sienām

" Home Video viņš turpina fluorescējošo gleznu tehniku, ko aizsāka laikmetīgās mākslas festivālā Cēsīs. "Tur bija jātiek galā ar noplukušo, industriālo telpu un kaut kādā veidā jārada kontrasts, kaut kas spožs un priecīgs. Es allaž esmu darījis lietas, ko nevar abstrahēt no vides." Cēsīs atšķirībā no Almas Ģelzis varēja vairāk "smērēties" — ja krāsa nopilēja uz raupjās telpas grīdas, to tur varēja atstāt. "Galerijas savukārt kā muzeja zagļi ar nazi izgriež to labāko. Tā ka jārod metode, lai tos darbus uzturētu telpiski." Viņa interese par telpu nav nejauša, tā ir "ģenētiska" — Kristapa tēvs ir arhitekts Modris Ģelzis, bet brālis — arhitekts Andrejs Ģelzis. "Almā ir cita vide. Protams, galerijām ir savi uzdevumi, tā ka varbūt drusku koķetēju ar komerciju," stāsta Ģelzis. "Man ir vienalga, vai tās bildes ir konvertējamas kaut kādā vērtībā. Ja paskatās uz mūsdienu vidi, ja runā par interjeriem un mājām, man patīk, ka uz sienām ir lietas, kuras paver vēl citu telpu, kas ir ārpus šīs mājās." Asociāciju fragmenti Mājas video darbi ir asociāciju fragmenti — notikušais, kas maisās pa galvu. "Brīdis, kad tu pārdomā, atnācis mājā — vienīgajā drošajā vietā, kur to mierīgi izsvērt. Tas ir kā skatīties televizorā, kurā neko nerāda, bet kur kaut kas ir sagaidāms," paskaidro Ģelzis. Viņa darbi ir kādas norises pirmie simboliskie iespaidi. Piemēram, tēli, kas asociējas ar izbraukšanu vasarā no pilsētas. Vai sajūta, kad ar dzīvnieku ejam staigāt. Vai noskaņas, atgriežoties no Vecrīgas agrā rītā pēc svinēšanas. "Tu apmēram zini to noskaņu krāsu, kā tas izskatās, dienai pamazām austot, kad nav striktu ēnu, viss ir izbalināts un tev ir "labi padarīta darba sajūta," iesmejas Ģelzis. "Tās ir tēmas, ko es ar šo vizuālo valodu vēlos formulēt. To daru, apzinoties, cik grūti nofotografēt, piemēram, nakti. Ir jābūt lielam profesionālim, lai to, ko tu optiski redzi, dabūtu uz fotopapīra." Tāpēc minētās tēmas viņš cer konkretizēt, saistīt ar krāsu un māju sajūtu. Tā radies izstādes nosaukums — Mājas video. Fluorescējošā krāsa, kas izgaismo arī baltos elementus skatītāja drēbēs un ārienē, vieno darbu un skatītāju kopējā telpā. Šī izstāde Ģelzim ir profesionāls eksperiments. Viņš nebaidoties, ja kaut kas nesanāks. "Es pētu tehnoloģiju — gribu zināt, vai tā ir nejaušība, ka tā Cēsīs bija veiksmīga, vai arī tā ir likumsakarība, ko varētu izmantot arī nākotnē." Viņa vēlme ir ievest skatītāju savā pasaulē pat fiziski. "Lai caur krāsu un materiālu īpašību tu saproti, ka esi tās sastāvdaļa." Almas izstādē gan gleznās nebūs nolasāmi sižeti kā Cēsu darbos. Šoreiz viņš ņēmis reālus priekšmetus, piemēram, ģipsī atlietas sarkanas kurpes, un tos novietojis līdzās bildēm. Izzināt sevi Izstādes centrālā ass ir Ģelža uztvere, ka nekur nav sienu. "Domu nevar ielikt kādā kastītē smadzenēs un cerēt, ka ir drošībā. Tā iet cauri visam, un man patīk, ka šī metode ar fluorescējošo gaismu dod iespēju krāsām iet cauri sienām, skart tevi tieši," Ģelzis paskaidro. Darbos viņš atspoguļo savu domāšanu — tā vienmēr bijusi primārā viņa daiļradē. "Ja man šī tehnika pašlaik šķistu harmoniskāka par tām tēmām, kuras man patlaban liekas vērts apmuļļāt, es to neizmantotu. Izstādes tēma ir manas sajūtas. Man patīk humānas lietas, arī tie kolēģi, kuri nodarbināti ar to pašu — Katrīna Neiburga, Gints Gabrāns. Viņi mokās ar to pašu, ko es — sevis izzināšanu. Cits jautājums, cik mūsdienīgi es par to runāju. Es visu laiku par to runāju, kā tas ir šajā brīdī. Rīt darbs par to pašu lietu izskatīsies citādāk. Te ir runa par mūžīgo tēmu, kas īsti ir cilvēks, kāpēc tā rīkojas. Tāpēc tajos darbos kaut kāda konservatīvisma pazīme parādās, bet tas ir ļoti loģiski un vairs nebiedē," atzīst Ģelzis. Pašpārliecinātība viņā radot sajūtu, ka drīkst arī kļūdīties. "Tu neuztraucies, kā tas izskatās, bet jāskatās, vai ir saturs. Muļķīgi jau tas ir, bet tā laikam tāda vecuma pazīme. Ka tev ir pieredzes bagāža, kas liek sērfot nevis caur izteiksmes līdzekļiem un formām, bet domāt par to, kas šai laikā ir bijis nemainīgais. Tas ir tas cilvēcīgums. Varētu jau taisīt daudzas izstādes par daudzām tēmām. Nostrādājis desmit gadus reklāmā, tu vari izrēķināt veidu, lai tas nostrādā." Nu jau trīs gadus Ģelzis reklāmu ir pametis un viņa pastāvīgā darbavieta ir Mākslas akadēmija, kur viņš pasniedz kompozīciju. "Varu laizīt savas brūces, ka tajā laikā, kad strādāju reklāmā, būtu varējis izdarīt daudz vairāk kā mākslinieks, bet varbūt man nemaz nebūtu bijis, ko taisīt." Viņš nevelta glaimojošus vārdus reklāmai, kas viņu nodarbināja desmit gadus. Tur esot risks būt ļoti seklam. "Tas ir kā modes skate, un mode mainās bieži. Reklāma metodiski pārvērš radošo cilvēku unikālo domāšanas veidu materiālās vērtībās. Ja tu to nedari, tu neesi derīgs šai lietai. Tā ir mašīna, kā radošais gars kļūst par naudu." Tā ir atziņa, kuru bieži nākas dzirdēt no radošajiem, kurus reklāmas bizness par labu atalgojumu ekspluatē. Viņos reizēm var just zināmu tīksmināšanos par pašreizējo krīzes laiku. Arī Ģelzis jūtas labāk, kad apkārt kāds stress un kreņķis. "Kad dzīve nomierinās, māksla arī kļūst nogludinātāka, neasāka," viņš uzskata.