Darbnīcā uz radioatoriem rindā Kristapa Zariņa pīpes: "Es gribu atmest. Tas ir - negribu, bet vajag." Apkure atvienota jau martā. Auksti. Citreiz gleznotājs pie molberta ir jau astoņos no rīta. "Tā kārtīgi izgleznojos. Pēc tam ir sajūta, ka maizi var ēst…"
No 2. līdz 28.aprīlim galerijā Māksla XO skatāma Kristapa Zariņa izstāde Ceļojums - 13 eļļas tehnikā gleznotas gleznas. Tās tapušas laika posmā no pagājušā gada oktobra. Ceļojot kopā ar sievu. "Ceļojums glezniecībā, sēžot uz tūbiņas. Ceļojums ainavā, sēžot uz zariņa. Ceļojums ikdienā, sēžot uz mirkļa. Ceļojums martā, sēžot uz dzeltenas tulpes. Ceļojums dvēselē, sēžot uz laika. Ceļojums pasaulē, sēžot uz kredītkartes. Ceļojums laikā, sēžot uz prieka. Ceļojums garderobē, sēžot uz ornamenta. Ceļojums galvā, sēžot uz domas. Ceļojums krāsās, sēžot uz sevis" - lūk, Kristapa Zariņa ceļavārdi. Ko te vēl piebilst? Ja tā var uzrakstīt, vai nekad nav bijusi vilkme arī rakstīt? Ir, bet var just, ka K.Zariņš ir pret diletantismu. Glezniecība ir tā joma, ko viņš pārvalda. Kā mākslinieks un Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības katedras pasniedzējs. Un vairāk. Kā gleznotāju dinastijas pārstāvis (tēvs - Indulis Zariņš, brālis - gleznotājs Kaspars Zariņš, LMA studē arī viens no dēliem).
Sēžot uz ornamenta
Par impulsu: "Jēga tāda, ka es biju nonācis Londonā, tur Teitā bija
Frānsisa Bēkona izstāde, kur viņš bija pētījis draugu - attēlojis
viņu dažādos dzīves mirkļos. Mani tas iedvesmoja. Nodomāju, ka
varētu uzgleznot ciklu, kurā pētīts man tuvākais laikabiedrs - mana
sieva. Santa." Gleznotājs pazūd aiz milzīgā izmēra gleznām un velk
ārā vienu audeklu aiz otra. Galerija šai izstādei pat noīrējusi
lielākas telpas - Konventa sētā, Gleznotāju ielā 2. Parīze,
Londona, Pēterburga, Milāna, Indija... Krāsu dzīres. Sieviete.
Šķiet, dažādos vecumos un noskaņojumos. Dārzā, uz balkona, jūrā
u.c. "Varētu likties, ka tie ir dažādi cilvēki. Bet vai tad mēs
ikdienā arī neesam ļoti dažādi?" retoriski vaicā K.Zariņš.
"Uzmetot skatienu Kristapa gleznām, šķiet, ka tur nav nekā daudz - tikai sieviete un krāsas. Ieskatoties atklājas, ka tur ir bezgala daudz - krāsas un sieviete. Krāsu netrūkst, krāšņas un dāsnas tās sasaucas un saskan - no draiskulīgas līdz rāmai, no klusas līdz kliedzošai, no asas līdz glāstošai un liegai, bet krāsās ietērptā sieviete - viena," - par K.Zariņa glezniecību esejā Santa santissima jeb sievietes portrets interjerā raksta filozofs Arnis Rītups. Boriss Bērziņš zīmēja kuplas muguras un brunčus, Klimts un Padegs - sievietes - vijīgas kā vīteņaugus, Lotreks - vieglas uzvedības kabarē dejotājas, Pikaso - pie absinta glāzes utt. K.Zariņam ir svarīgi sievieti uzgleznot ideāli - bez deģenerācijas un pliekanuma. "Skaists ir profils, skaists ir papēdis, skaista ir gurnu līnija... Protams, vispirms iekāre, lai arī parasti jau saka, ka nav," - savu sievietes tēla izjūtu godīgi skaidro Kristaps Zariņš. "Kaut gan, protams, katrs domā, ka viņš vispirms ir gleznotājs, nevis sieviešu tēlu atainotājs," iesmejas K.Zariņš.
Ornamenti no sievas blūzes vai svārkiem (reālu Amsterdamas un Milānas modes mākslinieku dizainēti) brīvi pārplūst realitātes/dokumentalitātes robežām un kļūst par debesīm vai jūru, sabirst visdažādākajās kombinācijās kā bērnības dienu kaleidoskopa stikliņi. K.Zariņš ir izstrādājis savu "reālisma" teoriju. Līdzās visnereālākajām kombinācijām - piemēram, vienā no gleznām ir ieceļojis paklāja musturs, ar kuru pār plecu K.Zariņš pirms 25 gadiem pārcēlās pie sievas - pāris numurus tālāk Brīvības ielā. Bet kaut kam ir jābūt īstam: "Tā, lai es pats atpazīstu." Gleznotājam pašam vislielākais gandarījums par lielformāta gleznu, kuru viņš aicina skatīties no tālākā darbnīcas stūra un kas raisa asociācijas ar variāciju par tēmu Ieva un Ādams Ēdenes dārzā jeb Un Dievs radīja sievieti, t.i., Santu. Uz viņu, protams, skatās ne jau Rožē Vadims, bet pats Kristaps Zariņš taču. "Tas ir pēdējais darbs, kas tapis pēc ainavas, kuru es uzgleznoju Džaipūrā, Indijā, agrā rīta stundā," skaidro K.Zariņš, atstutējot pie lielās gleznas "kājām" Indijas un rītausmas rozā nelielu ainaviņu, no kuras smelts arī lielās gleznas kolorīts. "Kaut ko tādu esmu gribējis uzgleznot visu mūžu," atzīstas gleznotājs. "No vienas puses, ekspresīvi, no otras puses - nemākulīgi jeb nevīžīgi, tai pašā laikā apzinīgi triepti krāsu triepieni. Prieks paķēpāties ar krāsām. Beidzot savā vecumā es kaut ko tādu uzgleznoju." Kas liedza agrāk? Nebija sasniegta pietiekami liela brīvība? "Jā, droši vien," pieļauj K.Zariņš. Kas vienas "ķēpas" atšķir no otrām? Kas tām piešķir profesionālismu un glezniecības smaržu? Aptuvenais kritērijs, pēc kura K.Zariņš vadās: "Lai pašam nav kauns un citiem nav kauns skatīties." Kā var zināt (just?), ka glezna ir pabeigta, kā to var atlaist? "Glezna sāk dziedāt, jūti, ka tur nekā nepietrūkst".
Hapī ņū jēr
Iedomājieties - tinas ABBAS kasete. Divdesmitgadniekiem piedzimst bērni. Un tad viņiem ir pāri četrdesmit. Viņi joprojām glezno. Un jau uz citas skaņu tehnikas atkal atskan Hapī ņū jēr (Happy New Year K.Zariņa humorīgā izrunā). Gleznā - tas pats vecais paklājs - dzīves iesākums. Jaungada ballīte ar draugiem. Pulkstenis ar astoņiem zvaniņiem. Fonā - Dzelzceļa tilts zilās gaismās no šodienas realitātes. Kristaps Zariņš Pola Smita kreklā. Santa centrā. "Varētu jautāt, kāpēc jāglezno ģimene?" - nav jau tā, ka K.Zariņš nepazīst šaubas. Vēl līdz izstādes atklāšanas brīdim viņam nav miera, ko šajā gleznā vajadzēja darīt ar grīdu un ēnām… Par puķpodu gan bija skaidrs uzreiz. Tam vajadzēja divas ēnas uz abām pusēm: "Tas piešķir ačgārno perspektīvu. Kā ikonās." Gleznotājs ir gatavs saņemt studentu jautājumus. Kritiku arīdzan. Galu galā - mācīšanās jau esot abpusēja. Varbūt kāds pārmetīs pārāk lielu līdzību ar vēlīno Matisu vai dāsno ietekmēšanos no pasaules ornamentu antoloģijas, kas pašlaik ir galvenā grāmata K.Zariņa darbnīcā.