Kur nejaušība sastop neuzmanību

Tā ir vienīgā foto augstskola Eiropā, kur vēl aizvien ir godā melnbaltās fotogrāfijas tradīcijas, kā arī tiek uzskatīta par vienu no prestižākajām kino akadēmijām Eiropā. Skolu absolvējuši Emirs Kusturica, Milošs Formans, Vaclavs Hāvels, Milans Kundera u.c. Grāvleja izstāde, kurā vēdī mazpilsētas muzeja ekspozīcijas noskaņa, sastāv no neskaitāmām sadzīviskām bildēm un Grāvleja raksturojumiem un rekomendācijām, kas sakārtotas glītās, vecās vitrīnās. "Šī ir informatīva izstāde par skolu, kurā mācījos. Tajā apspēlēju sevi kā klasiķi, jo Latvijā esmu viens no nedaudzajiem ar maģistra grādu fotogrāfijā," viņš paskaidro. "Ir vizuāli interesantākas bildes, ir pilnīgi banālas. Šī izstāde jāskatās kā kopums. Es negribēju nobildēt vienu bildi un tad teikt — skatieties, brīnieties, tā ir māksla. Es stāstu ar daudzām bildēm, tās ir bildes dienasgrāmatas piezīmju veidā."Nestrādā kā amatnieks Pērn Andrejsalā notikušajā Mobilajā muzejā Grāvleja darbs (Mobilais) izpaudās kā "priekšnesums", staigājot izstādes atklāšanā ar mobilajā tālrunī lejupielādētiem pornogrāfiskiem attēliem un rādot tās klātesošajiem. Ideja bija norādīt, ka skatīties pornogrāfiju ir interesantāk, nekā tērēt laiku garlaicīgai izstādei. Grāvlejs uzmanību piesaistīja arī ar komisko pamācību sēriju Derīgi padomi fotogrāfiem, kas savulaik tika publicēta Kultūras Forumā. Kāpēc tādi joki un ironija, vairīšanās no nopietnības? "Es taisu arī nopietnus darbus, vienkārši savā veidā," atbild Grāvlejs un īsi atstāsta savu biogrāfiju. Absolvējis Rīgas 1.ģimnāziju, viņš aizgājis uz vienīgo valsts foto mācību iestādi Rīgā — 34.arodvidusskolu. "Turp gāja tie, kas bēga no armijas. Tā bija skola, kur pēdējā mirklī varēja iestāties, ja citur netika iekšā. Kad aizgāju ar 1.ģimnāzijas diplomu, viņi neko nesaprata, jo ko tādu darīt ir ekstrēmi. Tur turpināja strādāt ar krievu tehniku, kad to citur vairs neizmantoja. Pie Granta arī vairākus gadus nogāju," stāsta Grāvlejs. Deviņdesmito gadu beigās viņš dabūjis darbu žurnālā Spogulis. Taču pēc gada žurnālu slēdza. "Sapratu, ka nekā labāka par Spoguli vairs nebūs, jo tur fotogrāfus respektēja. Tas bija sevišķs žurnāls," atceras Grāvlejs. Sapratis, ka Latvijā viņam vairs nav attīstības iespēju, viņš 2000.gadā aizbrauca uz Prāgu mācīties dokumentālo fotogrāfiju. Pirmo gadu caurām dienām strādājis — cītīgi bildējis, attīstījis. Pat nav zinājis, kā čehu alus garšo. Otrajā gadā iestājies lūzums. "Sapratu, ka tas tomēr nav īsti tas, ko es gribēju. Sapratu, ka tie nav mani darbi, bet mana pasniedzēja darbi. Dokumentālajā fotogrāfijā daudzmaz ir viens princips, ko visi var iemācīties," atceras Grāvlejs. "Tagad es pētu pašu fotogrāfiju, vairs nestrādāju kā amatnieks. Man fotogrāfija interesē tik dziļi, ka es pētu dažādas tās izstādīšanas formas. Ļoti reti, kad pats fotogrāfijas saturs ir interesants, biežāk tiek spēlētas formālas spēles, meklēti dažādi kompozicionāli risinājumi. Piecus gadus akadēmijā mācoties fotogrāfiju, redz, kā tas viss darbojas. Ja darīsi tā un šitā, tad tiksi tajā galerijā iekšā. Tas ir garlaicīgi. Es negribu pieturēties pie it kā kaut kāda standarta. Man personīgi nekas nav pareizi, nepareizi." Grūtības saprasties Viņš nezina, vai atgriezīsies Latvijā. "Ir jābūt baigajai "iekšai", lai atgrieztos. Biedē tas, ka es aplauzīšos. Kad šeit kaut ko stāstu, visbiežāk cilvēki nesaprot. Tad man būtu jāmācās sazināties," Grāvlejs spriež. Kā piemēru viņš min filmiņu, ko uztaisījis ar vienkāršo iMovie programmatūru un par to dabūjis otro vietu videofestivālā Ūdensgabali. "Tie, kam nav Mac dators, padomāja, ka Grāvlejs uztaisījis ko ļoti smalku. Vēlāk man atnāk epasts, ka tiks izdota festivāla darbu izlase, bet manu darbu laikam neiekļaus, jo kāds teicis, ka tas taisīts ar iMovie un tā var uztaisīt jebkurš. Atbildēju, ka tur jau tā ideja, ka tas ir ar iMovie, esmu nofilmējis piecas sekundes materiāla un to sakombinējis. Tā ir tā muļķīgā darba jēga, ka jebkurš var to uztaisīt, kam ir Mac dators," smej Grāvlejs. "Šeit viss ir jāskaidro, bet tai pašā laikā tu vari sastāstīt jebko. Nav kritēriju. Ir bijis tā, ka kāds fotogrāfs man kautrīgi saka — labāk neskaties manas bildes. Un tad es saprotu, ka viņš ir lasījis kritiku kādā avīzē un viss, ko viņš dara, viņam tagad liekas nepareizi." Grāvlejam pašam vislabāk patīk fotografēt ar "ziepju trauku", amatieru stilā. "Tur nejaušība sastop neuzmanību. Amatieru dokumentālās bildes — tās ir patiesākās, man nepatīk skatīties kaut kādas noslīpētas bildes," paskaidro fotogrāfs.