Rezonanses trūkums pārsteidz, jo mūsu mākslas publika parasti ir ļoti atsaucīga viesmāksliniekiem «ar vārdu», un Mausa kungam tāds patiešām ir. Lai gan tikko pārkāpis trīsdesmit gadu slieksni, mākslinieks ir plaši izstādīts, recenzēts un pārstāvēts pasaulē ietekmīgās izstāžu vietās, žurnālos un kolekcijās (Whitney Biennial, Artfrum, MOMA). Reti gadās, ka šāda kalibra mākslinieki ne tikai atved uz Rīgu kādu gatavu projektu, bet patiesi iedziļinās lokālajā kontekstā un rada darbu speciāli tam. Pateicoties kuratorei Egijai Inzulei, Niks Mauss to ir izdarījis. Nu būtu ko sarosīties muzejniekiem, kritiķiem, blogeriem! Turklāt amerikāņa skatījums parāda mūsu pašu kultūras vēstures faktus rakursā, kurā skatīties mēs paši vēl tikai lauzāmies.
Nika Mausa zīmējumi pieder tai mūsdienu mākslas plūsmai, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet īsta aizspogulija. Tai trūkst efektu, vēriena un patosa. Jūs zināt - mazliet zīmējuma, mazliet kolāžas, kaut kas iekrāsots, iešvīkāts, atzīmēts... Labākajos gadījumos tas ir smalki, neuzbāzīgi, svaigi, sliktākajos - nevar iztikt bez plašiem skaidrojumiem un atsaukšanos uz autoritātēm, kas tāpat ne vienmēr notur virs ūdens globālajā estētisku atkritumu jūrā, no kuras, starp citu, šāda tipa māksla sakās smeļam iedvesmu. Lai atšķirtu vienu gadījumu no otra, nereti vajadzīga tiešām trenēta acs. Vieglāk ir ar Mausa veidoto instalāciju.
Stacijas uzgaidāmais sols no Dzelzceļa muzeja krājumiem ir vienīgais priekšmets nelielajā kim? izstāžu zālītē. Bet tās sienas ir klātas ar aktīvu, melnbaltu, neregulāru krāsojumu - kur mēs esam to redzējuši? Izrādās, mākslinieku piesaistījusi Benjamiņu vasarnīca Jūrmalā, spilgtākais mierlaika «šika» paraugs Latvijā, kas kara gados izķēmota ar maskēšanās krāsu un tāda arī palikusi. Ja vēl šaubāties, ka redzat laika gara un laika gaitas attiecību nežēlīgo ironiju, kas liekas neaptverama tēma tik lakoniskam darbam, ieskatieties blakus istabā! Tur mākslinieks sakārtojis vienotā kompozīcijā priekšmetus, kas domu izvērš. Blakus ir gan Aleksandras Beļcovas apgleznotā keramika, gan audumi ar Anša Cīruļa rakstiem, gan grāmatas un fotogrāfijas, gan franču XIX gadsimta rēbuss un paša Mausa zīmējums, un vēl visādi sīkumi, kuru nozīme var arī palikt jūsu pieredzei neatpazīstama. Lietas darbojas kā fragmenti no filmām, kas, pārslēdzot TV kanālus vienīgi uz dažām sekundēm, rada iespaidu, ka, nenoskatoties nevienu, jūs esat redzējis tās visas. Lai šāda pieeja, ko mākslinieks pats salīdzina ar XX gadsimta sākuma interjera veidotāja darbu, pārkāptu trauslo robežu starp vēlreiz apmaisītu haosu un saturu veidojošu struktūru, izšķiroša loma ir mākslinieka erudīcijai, stila sapratnei un īpašai režijas izjūtai, kas rada tādu lietu kārtību, kurā to salikums iegūst kopīgu, vienojošu nozīmi.
Izstādē ir jāvadās pēc lapiņas - ceļveža, kas parocīgi atklāj eksponātu izkārtojumu. Tiesa gan, skaidrojošie teksti ir tik komplicēti un pilni ar pseidoprofesionālu žargonu, ka ik pēc vārda būtu jāpārjautā, kas ar to domāts. Komunikācijas kvalitāte institūcijai, kas pretendē nodarboties ar konceptuālu mākslu un vēl tās popularizēšanu, būtu steidzami risināms jautājums, lai labas iniciatīvas nepaliktu bez pienācīgas atsaucības arī turpmāk.
Niks Mauss. Ielūgums etīdei. kim? Spīķeros, Maskavas 12/1. Līdz 18. martam