Manuprāt, mēs katrs Latviju redzam savādāku. Šis redzējums arī nosaka to, ko mēs katrs varētu ieteikt viesim, kas atbraucis uz Latviju ciemos.
Piemēram, es pilnīgi noteikti nevarētu viņam ieteikt vietas, kur par lētu naudu piedzerties, iznomāt meitenes, un bezsamaņā pārnakšņot līdz lidmašīnas atiešanai. Tomēr, es varētu viņam pastāstīt to, ka Latvijā ir skaista un samērā neskarta daba.
Garas, smilšainas pludmales ar dzintarkrāsas ūdeni un baltām viļņu galviņām. Dziļie Kurzemes meži. Gleznainās Vidzemes upītes. Neskarti purvi. Neskaitāmi zilie Latgales ezeri ar baltu ūdensrožu līčiem. Kūpinātas zivis Kurzemes zvejnieku ciemos. Latgales lauki, kur daudzviet cilvēki vēl brauc ar ratiem, un kur parastās mājās saglabājušies gadsimtu veci saimniecības priekšmeti. Mazpilsētas, kur var redzēt, kā tās ir attīstījušās gan cara, gan Ulmaņa, gan padomju laikos. Padomju un cara laika nocietinājumi, kas tik daudz kur vēl ir redzami. Jā, un protams, Hanzas pilsēta Rīga ar savu vēsturi, Dziesmu svētkiem un visu pārējo.
Tāda ir Latvija, kādu es redzu.
Jā, varbūt tādu, kas brauktu piedzerties, būtu vairāk, nekā tādu, kas gribētu redzēt baltās ūdensrozes. Bet, no otras puses, varbūt vairāk šeit var atstāt cilvēki, kas grib redzēt manis aprakstīto Latviju? Jo viesis jau neatstāj tikai naudu, viņš atstāj arī gabaliņu savas dvēseles. Un paņem gabaliņu mūsu dvēseles sev līdzi :) Varbūt, parāda to arī citiem. Varbūt es esmu ideālists, bet man liekas, ka apmainīto gabaliņu kvalitātei te arī ir nozīme.
Ja runājam mazliet konkrētāk. Manuprāt, šobrīd Latvijā lauku tūrisms ir attīstīts samērā labi tādā nozīmē, ka ir Tūrisma informācijas centri, kur var daudz ko uzzināt. Ja vien grib to darīt. Piemēram, ja es esmu aizkūlies uz Krāslavu, tad es TIC'ā noskaidrošu sev vajadzīgo informāciju, un atradīšu, ko skatīties un kā pavadīt laiku. Jautājums vienīgi - kāpēc lai es brauktu uz Krāslavu?
Ja skatāmies no riteņbraucēja vai laivotāja viedokļa, tad Latvija sastāv no interesantiem maršrutiem, kuri tai pat laikā ir diezgan īsi. Ja tūrisma infrastruktūra būtu iekārtota tā, ka es šos posmus varētu savienot... Piemēram - nobraukt 80 km ar velo pa meža ceļiem; tad atstāt riteņus, tapt pārvests 30 km tālāk, kur startēt ar laivām, nobraukt vēl 30 km, pārnakšņot kempingā pie jūras, un tad doties kājām gar jūru. Un finišā mani gaidītu mana mašīna, vai autobuss uz Rīgu. Pa ceļam es varētu redzēt jau minētos armijas nocietinājumus, jau minētos zirgus, strausu olas un zilas govis. Es varētu izvēlēties - vai braukt pa marķētu ceļu, vai arī orientēties pats, pēc 1905. gada apvidus kartēm...Ne viens, ne otrs neprasa lielus līdzekļus.
Man šāds ceļojums liktos interesants.
Tādas lūk pārdomas.
Kaspars Omuls, Pēdējā partija