Šodien Atkarīgajā Rīta Avīzē ir plaša intervija
ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru, attiecībā uz kuru biju paredzējis rakstīt
par viņa nelaimīgo situāciju ar „aploksnēm”. Intervijā prezidents saka, ka viņam neesot nekādu šaubu ne par savu
darbu, ne par sevi, un sirdsapziņa viņam esot tīra. Ja tā, tad tas prezidentam ir jauki. Taču mēs tomēr zinām bez absolūti jebkādām
šaubām, ka viņš gan ņēma maksājumus no saviem pacientiem, gan par tiem
nemaksāja nodokļus, gan par tiem meloja savā valsts amatpersonas
deklarācijā. Ja šādos apstākļos cilvēkam
ir tīra sirdsapziņa, tad tas var būt tikai tādā „bet visi taču tā darīja”
nozīmē. Turklāt, kā šodien Dienā rakstīja kolēģe Ināra Egle,
jautājums Zatlera gadījumā ir mazāk par viņu kā tādu un joprojām lielākoties
par to, kā ciniskā valdošā banda nonāca līdz viņa kandidatūrai. Piekrītu tam, ko šodien rakstījusi Laila
Pakalniņa – patlaban prezidentam ir iespēja sevi pierādīt tajā nozīmē, kādu
viņš pauda pašā sākumā, lai tauta domātu, ka viņš patiešām ir tās prezidents.
Taču ļoti garajā Atkarīgās intervijā manu uzmanību piesaistīja arī cits kas. Autores Anita Daukšte un Agnese Margeviča dikti locījās un pūlējās panākt, lai prezidents lūdzu, lūdzu pasaka kaut ko negatīvu par „šo te homoseksuālo cilvēku prasībām” rīt gaidāmā gājiena par vienlīdzību kontekstā („Ir viedoklis, ka tas arī ir ekstrēmisms, kas vairo neiecietību”). Bet velti. Valsts prezidents pateica, ka „katram cilvēkam ir jāļauj brīvi izpausties, un tas arī nodrošina gan iecietību, gan izpratni, gan sapratni, gan arī brīvību.” Valsts prezidents pilnīgi atklātā tekstā atzina, ka arī viendzimuma pāru kontekstā ir nepieciešams risināt jautājumus par mantojumu, dzīvesbiedra tiesībām uz noteiktām privilēģijām u.tml. Prezidents: „Mana personīgā attieksme ir ļoti skaidra, vienmēr ir bijusi tāda un nekad nemainīsies: es esmu pret jebkāda veida neiecietību, un tā ir tā pamatplatforma, ko es vienmēr ievērošu, jo es domāju, ka galvenais cilvēkam ir ne tikai nebūt neiecietīgam, bet arī saprast, izprast.” Un atbildot uz Atkarīgās jautājumu, vai viņš tā domā tikai tāpēc, ka ir prezidents, vai arī varbūt viņš domā citādi kā „dēla tēvs”, prezidents atbildēja: „Es runāju kā cilvēks, kā pilsonis, kā tēvs, kā dzīvesbiedrs.”
Sirsnīgs paldies prezidentam. Lielāka nelaime par to, ka atsevišķi politikāņi atļaujas par minoritāšu lietām runāt negatīvi un pat rupji, ir tā, ka visi pārējie politikāņi par to cieš klusu. Šorīt Draudzības dienu kontekstā notika saruna ar politiķiem, kurā gandrīz visi kā viens teica, ka teorētiski jau viņi atbalsta, bet parādīties Draudzības dienu pasākumā viņiem nozīmētu politisku nāvi. Dzintars Ābiķis esot vēl nenotikušo, rīt paredzēto pasākumu jau nosaucis par „karnevālu”. Ir ļoti labi, ka viena amatpersona tomēr ir spējusi pacelties virs Latvijas politikāņu konjunktūras un pateikt, ka 21. gadsimtā Eiropas Savienības dalībvalstī tomēr tumsonīgiem aizspriedumiem vismaz oficiālajā līmenī nav vietas. Vēlreiz paldies.
Jauku visiem dienu!