LMA profesora, mākslinieka Jāņa Murovska jeb Mura, kā viņu dēvē līdzgaitnieki un kā viņš paraksta savus darbus, personālizstāde aplūko atmiņas un aizmirstības kopsakarības, kas mākslinieka darbos atklājas ne vien kā iedomātās īstenības parādību savstarpējo attieksmju vispārinājuma atspoguļojums, bet saplūst arī ar darba tapšanas procesu un skatītāja uztveres rosināšanu.
Mākslā reflektējot par atmiņām, vīzijām un dvēseliskām norisēm, Jānim Murovskim būtiski ir eksperimenti ar lineārām, abstraktām, fakturētām krāsu plūsmām un laukumiem, kas reizēm atgādina par dabu kā iedvesmas avotu – zarojumi, ūdens plūsmas, organiskie tīklojumi, reizēm atstaro Visuma struktūras, kas liek atcerēties par vienotu Apziņu un tās nepastarpinātību katrā cilvēkā.
Jānis Murovskis strādā sietspiedes tehnikā, ko var salīdzināt ar meditāciju: tehniskā sagatavošanās un pārdomātais process ir kā ritms, kurā ielaužas nejaušības dzirksts, un tieši šī saspēle rada viņa mākslas darbu savdabīgo intensitāti.
Izstādes nosaukumam ir vēl kāds simbolisks uzdevums: atcerēties un iepazīt Jāņa Murovska tēva, tēlnieka un liepājnieka Imanta Murovska (1925–2001) radošo mantojumu. Ne tikai tādēļ, ka Imantam Murovskim šajās dienās apritēja simts, bet gan tādēļ, ka viņa darbi ir nozīmīga daļa no Latvijas modernisma vēstures, kas nav apzināti, pētīti un daudzi no tiem, kas savulaik bijuši radīti publiskajai telpai, arī zuduši. Imanta Murovska vārds nav zināms plašākai auditorijai, par viņu neko neatradīsiet mākslas grāmatās, bet viņa darbi, kas tagad celti gaismā, ir izcili modernisma paraugi, kas iederas ne vien Latvijas pēckara modernisma kontekstā, bet arī iekļautos pasaules mākslas telpā. Ja vien nebūtu dzelzs priekškara.
Imants Murovskis veidojis skulptūras un ēku mākslinieciskus noformējumus sabiedriskās vietās, no kurām daļa apskatāma vēl joprojām, bet citas ir zudušas laikmeta griežos – Saldus kultūras nama fasādes noformējums (1965), dekoratīvs interjera noformējums Filharmonijā (1966), skulptūra Pils dārza kefejnīcā (1969), kopā ar O. Feldbergu realizēts iespaidīgais bareljefs Dailes teātra ēkas fasādē (1977) u. c.
Aktualizējot Imanta Murovska radošo devumu, tiek izgaismots arī laikmets – ar tā estētiku, ideoloģiskiem izaicinājumiem un garīgajiem meklējumiem. Tā ir iespēja ielūkoties tēlniecībā, kas meklēja formu ārpus redzamā un laikmetu – ārpus ideoloģijas.
14. novembrī plkst. 17.30 Liepājas muzejā notiks interaktīva lekcija nodarbība Formas brīvība: Imants Murovskis un spēles ar modernismu, kas iepazīstinās ar vienu no Latvijas pēckara modernisma tēlniekiem Imantu Murovski un viņa daiļrades saikni ar Eiropas modernisma idejām.
Nodarbības laikā dalībnieki ne vien uzzinās par modernisma estētikas attīstību Latvijā, bet arī pieredzēs mākslas procesu caur radošu līdzdalību – novērojot, analizējot un interpretējot formas, telpas un materiālu attiecības.
Nodarbību vadīs izstādes kuratore, mākslas zinātniece Inga Bunkše, kuras pieeja balstās mākslas un cilvēku domāšanas attīstības mijiedarbībā. Šo pieeju lektore izmanto arī biznesa vidē, palīdzot uzņēmumu komandām attīstīt radošo domāšanu, elastīgumu un spēju saskatīt kopsakarības ārpus ierastajiem domāšanas modeļiem. Māksla kļūst par instrumentu, kas palīdz iedvesmoties, risināt problēmas un veidot jaunu skatījumu uz procesiem un sadarbību.