Kopīga izstāde ar tēvu tēlnieku Imantu Murovski (1925– 2001), pēc izcelsmes liepājnieku, viņa simtgadē un Liepājas četrsimtgadē Jānim Murovskim ir dziļi personīgs, saviļņojošs notikums. "Tas viss superīgi savērpās kopā. Tas bija mammas sapnis. Viņa kādreiz teica – uztaisiet izstādi kopā ar tēvu! Mamma pārdzīvoja, ka tēvs vienmēr ņemas ar tiem lielajiem objektiem, bet viņam nekad nav bijis personālizstādes," stāsta Jānis Murovskis, kura smalkajā rokrakstā saplūst impulsi gan no tēva, gan mātes keramiķes Latvītes Mednieces, kura strādājusi ar mālu, šamotu un porcelānu un galvenokārt veidojusi mitoloģisku tēlu kompozīcijas. "Tēvs bija ļoti kritisks pret saviem darbiem, maz ļāvās dalībai izstādēs," to dēls min kā otru iespējamo iemeslu, kāpēc tēva vārds nav ieņēmis pienākošos vietu Latvijas mākslas vēsturē.
Imanta Murovska vārds nav zināms plašākai auditorijai; par viņu neko neatradīsiet mākslas grāmatās, bet viņa darbi, kas tagad celti gaismā, ir izcili modernisma paraugi, kas iederas ne vien Latvijas pēckara modernisma kontekstā, bet iekļautos arī pasaules mākslas telpā. Ja vien nebūtu dzelzs priekškara. Imanta Murovska darbi nav pētīti, un daudzi no tiem, kas savulaik radīti publiskajai telpai, ir zuduši vai izvazāti.
Grūti izskaidrot kūtrumu, kas arī man līdz šim bija liedzis noskaidrot autoru ažūrajai skulptūrai pie Emīla Dārziņa Mūzikas skolas ieejas, kam tik bieži eju garām... Tātad iegaumēsim – Imants Murovskis Adagio, 1973. Arī Rīgas filharmonijas dekoratīvā starpsiena pēc arhitekta Modra Ģelža pasūtījuma ir Imanta Murovska un Latvītes Mednieces īstenota.
Imants Murovskis. Skulptūra pie Emīla Dārziņa Mūzikas skolas ieejas. 1973. Foto – Valts Baumanis, LETA
"Šodien daudzi padomju laika pieminekļi mētājas noliktavu kaktos vai ir iznīcināti, bet to veidotāju vārdi gandrīz izdzisuši no atmiņas. Atceroties tēlnieku Imantu Murovski, mēs nostājamies pret sabiedrības īslaicīgo atmiņu un ne tikai aktualizējam vienu radošu personību, bet arī izgaismojam laikmetu – ar tā estētiku, ideoloģiskajiem izaicinājumiem un garīgajiem meklējumiem," izstādes ievadvārdos saka kuratore Inga Bunkše. Vairākas tēlnieka idejas palikušas neīstenotas, piemēram, 70. gadu vidū Gulbenes estrādei iecerētās divas stilizētas stāvu grupas ar ozollapu vainagiem galvā.
"Tēvs nekad neļāvās taisīt ļeņinus vai kolhozniekus, droši vien tāpēc par viņa darbiem toreiz maz runāja un viņu neviens nezināja," pieļauj mākslinieks Jānis Murovskis.
Pārklāšanās
Divi gadi pēc Liepājas direktores Daces Kārklas sniegtās piekrišanas veidot muzejā izstādi pagājuši pārdomās, arhīvu pārcilāšanā un kuratora meklējumos. "Uzrunāju Ingu Bunkši piedalīties mūsu ansamblī, jo ne es, ne Ineta (izstādes iekārtojuma scenogrāfe, Jāņa Murovska dzīvesbiedre Ineta Berkmane – U. A.) neesam arhīvu pētnieki. Inga piekrita, lai arī bija daudz darba, un es uzskatu, ka tēva jautājums izstādē ir ļoti labi aktualizēts," uzskata Jānis Murovskis, kuram izstādes veidošana bija "atkalredzēšanās un iepazīšanās ar tēvu", ejot cauri arī jūrai fotonegatīvu, jo tēvam ļoti paticis fotografēt un bijuši vairāki fotoaparāti. "Filmiņas daudz ko atsauca atmiņā – ā, tas ir tas?! Es taču tur biju! Mazs skraidīju starp tiem akmeņiem. Tēvs iedeva akmens gabalu un kaltu, parādīja, kā tas darāms, un teica – kal!" ar smaidu atceras Jānis Murovskis. Ar tēvu kopā mācījušies arī Morzes ābeci, tēvs piešķīlis ideju uztaisīt animācijas filmiņu, un no puikas gados zupas šķīvī atrasta vistas galvaskausa izaugusi pamatīga galvaskausu kolekcija, kas veidota 20 gadu garumā. "Tolaik līdzdarbošanās šķita tik normāla un pierasta. Gandrīz ikdiena. Kurš gan tajā laikā atceras ikdienu," saka Jānis Murovskis.
Izstādes Aizmirst un atcerēties iekārtojuma dizaina autore Ineta Berkmane izstādi veidojusi kā diptihu – pirmā zāle pieder Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) profesora, mākslinieka Jāņa Murovska jeb Mura, kā viņu dēvē līdzgaitnieki, pasaulei. Mākslinieks strādā sietspiedes tehnikā, ko var salīdzināt ar meditāciju: tehniskā sagatavošanās un pārdomātais process ir kā ritms, kurā ielaužas nejaušības dzirksts, un tieši šī saspēle rada viņa mākslas darbu savdabīgo intensitāti. Mākslā, reflektējot par atmiņām, vīzijām un dvēseliskām norisēm, Jānim Murovskim būtiski ir eksperimenti ar lineārām, abstraktām, fakturētām krāsu plūsmām un laukumiem, kas reizēm atgādina par dabu kā iedvesmas avotu – zarojumi, ūdens plūsma, organiskie tīklojumi –, reizēm atstaro Visuma struktūras, kas liek atcerēties vienotu apziņu un tās nepastarpinātību katrā cilvēkā.
Jānis Murovskis. Naktsputni. Sietspiede, audekls 150 x 100 cm, 2018. Publicitātes foto
Otrā zāle veltīta tēlniekam Imantam Murovskim. Abas daļas ir savienotas kā ar eņģi. Uz tēva un dēla mākslas pasauļu robežas atrodas abu noskaņā radniecīgi darbi – Jāņa Murovska Pārklāšanās (2025) un Imanta Murovska skulptūra Uguns mistērija. Mediji – dažādi, forma un motīvi – līdzīgi. "Skulptūru neraksturīgi savam laikam tēvs nokrāsojis," rāda Jānis Murovskis. "Manī ir mammas pols un tēva pols. No tēva – konstrukcijas, skaidras formas, lieli formāti, no mammas – sīkplastika, cilvēciņi, Jāņi." Pēc 2002. gada mākslinieks savā mākslā novērojis pārvēlienu nosacītības un abstrakcijas virzienā. "Medijs – sietspiede – pateica priekšā," atceras Jānis Murovskis.
Imants Murovskis ir strādājis dažādos materiālos (dzelzs, kapars, alumīnijs, bronza, dolomīts, šamots), veidojis rotas, medaļas, tapuši arī neskaitāmi kopdarbi ar dzīvesbiedri keramiķi Latvīti Mednieci. Tomēr kuratore Inga Bunkše uzskata, ka vispilnīgāk telpiskā dimensija atklājas Imanta Murovska iespaidīgajos metāla darbos, kas rosina skatītāju kustēties, mainīt skata punktu un pieredzēt virsmas faktūras raupjumu.
"Man tuvi ir visi tēva darbi, bet vistuvākie tie, kurus pilnīgi neticamā veidā esmu izglābis," stāsta Jānis Murovskis. Piemēram, 1969. gadā Pils dārza kafejnīcai veidoto skulptūru dēls nejauši uzgājis salauztu Tabakas fabrikas sētmalē. "Man pilnīgi aizcirtās elpa! Nekustamie īpašumi man to neatdeva, es labprāt būtu uzlicis savā pagalmā."
Termītu izcaurumots koks
"Imanta Murovska tēlniecība – abstrakta, tektoniska, izteiksmīga – liecina par spožu telpas un formas mijiedarbes izpratni. Darbos ieraugāmas atsauces gan uz poētisko domāšanas sistēmu, kas iekodē latvisko kultūrtelpu un vizuālo tēlu, gan uz globāliem modernisma virzieniem, kas XX gadsimta 60. un 70. gados virmoja arī Latvijas mākslinieku un arhitektu aprindās, bet uz ko atklāti atsaukties nebija vēlams," kontekstu iezīmē kuratore.
Imants Murovskis dzimis 1925. gada 21. septembrī liepājnieku Idas un Antona ģimenē. Beidzis Liepājas pilsētas Poruka pamatskolu. Mācījies Liepājas 1. vidusskolā, no kuras iesaukts vācu armijā. Pēc atgriešanās no vācu un krievu armijas un padomju filtrācijas nometnes 1950. gadā iestājies un pēc trim gadiem absolvējis Liepājas Mākslas un daiļamatniecības vidusskolu, pēc tam 1959. gadā – Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas Tēlniecību nodaļu. Pirmie darbi tapa padomju funkcionāru pieprasītajā reālismā, bet jau no XX gadsimta 60. gadu vidus Imants Murovskis konsekventi pievērsās abstraktam izteiksmes veidam, risinot materiālā matērijas un telpas attiecības, kuras vieno māksliniekam iezīmīgais tēlniecības dialogs ar arhitektūru.
"Tēvam viss iedvesmas avots nāk no dabas. Viņš gāja pa mežu, atrada skudru izgrauztus kociņus, atnesa mājās, pagrozīja un izveidoja formu," atceras dēls. Imanta Murovska tēlniecības darbos nav grūti sazīmēt termītu izcaurumota koka, kaula, augu struktūras. Savukārt Jānim Murovskim impulsi pienākot arī no urbānākiem ritmiem, piemēram, no Zasulauka stacijā novērota kovārņu uzlidojuma vai vadu tīklojuma, vai augstsprieguma torņiem, kas vēlāk kļūst par abstraktu domu nospriegotu kompozīciju (Naktsputni, 2018). "Arī mākslinieks ir naktsputns. Gaisā virmo idejas, un viņš mēģina ārpus tiešā darba kaut ko uztaisīt," Jānis Murovskis vērš uzmanību uz savu darbu duālo dabu. Var interpretēt arī šādi: "Idejas, ko tēvs ir palaidis gaisā, tagad nāk lejā. Tā ir vīzija. Ņūtons. Manu zīmējumu veido zemes pievilkšanās spēks." Murovsku tīklojums ir blīvs un spriegs.
Imants Murovskis ir veidojis skulptūras un ēku māksliniecisko noformējumu sabiedriskās vietās, daļa šo darbu ir apskatāma vēl joprojām, bet citi ir zuduši laikmeta griežos. Starp pazīstamākajiem mākslinieka darbiem var minēt Saldus kultūras nama fasādes noformējumu (1965), dekoratīvu interjera noformējumu filharmonijā (1966), skulptūru Pils dārza kafejnīcā (1969) un kopdarbā ar tēlnieku Ojāru Feldbergu realizēto iespaidīgo bareljefu – mākslas tempļa nedziestošās liesmas – Dailes teātra ēkas fasādē (1977) u. c.
Dēls atceras, ka tēvs bareljefa tapšanas procesā iedevis arī viņam maketa plāksnīti, uz kura veidot liesmas, bet rezultāts tēvu nav apmierinājis – nu nē, kaut ko modernāku, svaigāku! Jānis Murovskis stāsta, ka tēvs viņam neko nav uzspiedis vai īpaši virzījis, atstājot brīvu lauku dēla patstāvīgajiem meklējumiem: "Viņš vairāk mudināja domāt par vienkāršību un formas un arī idejas tīrību. Ja tēvam priekšā noliktu zelta kaudzi un gabaliņu sudraba, viņš paņemtu sudrabu. Viņš nebija vērsts uz spožumu un ārišķību."