Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +6 °C
Daļēji apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Marinas Abramovičas dziļā tīrīšana

Ja lūkojamies Marinas Abramovičas darbos un tos saslēdzam ar mūsdienu sociālpolitisko realitāti, kļūst mazliet saprotamāka pasaules lietu kārtība un absolūti jēgpilna šķiet mākslinieces tieksme pētīt sava ķermeņa un apziņas iespējas.

Doties uz Stokholmu apskatīt Marinas Abramovičas retrospekciju mani lielā mērā dzina profesionāls pienākums – pat laika badā šķita nolaidīgi ignorēt tepat aizjūras kaimiņos kuratores Lēnas Eslingas sarīkoto leģendārās "performances vecmāmiņas" izstādi. Īpaši tāpēc, ka vairāki mani kolēģi un studenti turp devās gluži kā svētceļojumā, jo izstāde ir pieteikta kā pirmā pasaulslavenās serbu mākslinieces retrospekcija Eiropā (Ņujorkā ievērības cienīga retrospekcija notika 2010. gada pavasarī). Atklāti sakot, mani pavadīja neticība, ka klātbūtnes mākslas – performances – dokumentācijas eksponēšana izstāžu zālē varēs raisīt lielāku pārdzīvojumu nekā tās skatīšanās datora ekrānā vai aprakstu lasīšana katalogos. Bet, kā jau allaž tādās situācijās, viss izvērtās lieliski, arī es guvu apskaidrību un visiem droši varu ieteikt doties uz Marinas Abramovičas retrospekciju The Cleaner/Tīrītāja Stokholmas Modernās mākslas muzejā, kur tā būs aplūkojama līdz 21. maijam. Var arī vēlāk apmeklēt šo izstādi Modernās mākslas muzejā Louisiana Humlebekā Dānijā (no 17. jūnija līdz 22. oktobrim) un pēc tam Bonnas Bundeskunsthalle Vācijā.

 

Pelnrušķītes misija

Fundamentālā, blīvā, astoņās daļās kārtotā retrospekcija arī bez fiziskas mākslinieces klātbūtnes spēja dziļi iespaidot un atgādināja par performances patieso jēgu un būtību. Tas izrādījās ļoti noderīgi un veselīgi objektīva skatījuma attīrīšanai, jo, ikdienā vērojot šā žanra kopēju rosību visapkārt, pārņem sajūta par dīvainu, vairāk vai mazāk ekshibicionistisku, savā pašpietiekamībā jauku ņemšanos bez skaidra mērķa un vēstījuma.

Kā zināms, performance ir aktuāls XX gadsimta otrajā pusē uzplaucis procesuālās darbības veids, kura saknes stiepjas neizdibināmi dziļā cilvēka dabas tieksmē pēc paša ķermeni iesaistoša rituāla. Līdzīgi citām starpdisciplinārām XX gadsimta kultūras novitātēm performance ir atradusi patvērumu vizuālās mākslas, nevis teātra, dejas vai mūzikas sfērā. Droši vien tas ir skaidrojams ar izcelsmi – liela daļa performances mākslinieku ir studējuši vizuālo mākslu un tad ar Džeksona Poloka "ķermeniskās glezniecības" vai Jozefa Boisa "sociālās plastikas" starpniecību atraduši ceļu, kā enerģijai izlauzties no jau līdz apnicībai labi pārbaudītajām plaknēm, krāsām, telpām.

Arī Marina Abramoviča ir sākusi kā gleznotāja, tāpēc izstādē ir aplūkojami vairāki viņas 60. gadu gleznojumi un zīmējumi ar kosmiski konceptuālu ievirzi, no kuriem daži plašu publiku sastop pirmo reizi. Agrīnā perioda darbi vārda tiešā nozīmē ieskandina izstādi, jo kāda konceptuāla audioprojekta (The Tree, 1971) skaņa – putnu muzicēšana kokā, zem kura apmetusies Balkānu mentalitātes ubadze, – apmeklētājus sagaida pie ieejas muzejā.

Ja cenšos īsi vārdos formulēt izstādē The Cleaner gūtos iespaidus, tā jāatzīst par iespējami pilnīgu retrospekciju. Kaut gan, ja ņemam vērā mēģinājumu vienkopus parādīt visu mākslinieces pusgadsimta garumā paveikto, darbi – video, instalācijas, fotogrāfijas, papīra darbi un viena dzīvā performance – šķiet pārāk cieši saspiesti, un īpaši skaņas traucējoši jaucas no viena darba citā. Tāpēc jo veiksmīgāka ir jaunāko darbu – filosofisko kvarcīta un dārgakmeņu objektu – izkliedēšana muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, kā arī vestibilā novietotais meditācijas galds (Counting the Rice, 2015), kurš apmeklētājus aicina pievienoties Pelnrušķītes misijai – atšķirt rīsus no melnajām lēcām.

Skaistas šķiršanās simbols

Izstādē ir iepazīstamas visas būtiskākās Marinas Abramovičas solo un radošajā tandēmā ar vācu mākslinieku Ulaju rīkotās performances. Skaitliskais un enerģētiskas iedarbības spēkā mērāmais vairākums no tām attiecas uz 70.–90. gadiem. Tādas ir jau klasikas plauktā nokļuvušās performances Rhythm 10 (1973), kurā māksliniece pieaugošā ātrumā dur nazi uz galda atplestas plaukstas pirkstu starpās, Rhythm 5 (1974), kurā viņa apguļas un gandrīz nosmok degošas zvaigznes vidū, Rhythm 0 (1974), kurā viņa slēgtā telpā sešu stundu laikā pakļauj sevi publikas ievainojumiem un pazemojumiem, Art Must Be Beautiful, Artist Must Be Beautiful (1975), kurā viņa ar vienu roku izmisīgi ķemmē sinhroni otras rokas sajauktos matus.

Divgalvainā organisma – kopā ar Ulaju radīto – darbu klāsts ir eksperimentāli romantisks, turklāt lieliska 70.–80. gadu Zeitgeist liecība. Vienlaikus kliegšana vienam otra mutē, sišanās pret kolonnām, likšana izstādes apmeklētājiem spraukties caur saviem kailajiem ķermeņiem, stāvēšana uzvilktas, sirdī tēmētas bultas priekšā – šīs un citas performances izteiksmīgi ataino jaunu cilvēku attiecību risinājumu modeļus. Savukārt performance The Lovers (1988), kurā Marina un Ulajs 90 dienu gāja viens otram pretim pa Ķīnas mūri, ir kļuvusi par universālu skaistas šķiršanās simbolu.

 

Nazis, pātaga un elpa

Kopš 90. gadiem Marina Abramoviča ir pievērsusies galvenokārt savai izcelsmei, meklējusi enerģiju savas tautas un ģimenes vēsturē. No šī perioda izstādē iespaidīgākie šķiet darbi Balkan Baroque (1997) un Cleaning the Mirror (1995/2017) – bezgalīgā skeleta mazgāšana –, kā arī The House with the Ocean View (2002) – triju istabu konstrukcija, kurā var nokļūt pa nažu, ledus vai gailošu ogļu kāpnēm. Ja lūkojamies šajos darbos un saslēdzam tos ar mūsdienu sociālpolitisko realitāti, kļūst mazliet saprotamāka pasaules lietu kārtība un absolūti jēgpilna šķiet mākslinieka tieksme pētīt sava ķermeņa un apziņas iespējas.

Marinas Abramovičas kā sociāli aktīvas mākslinieces iecienītākie ieroči ir nazis, pātaga un elpa, kā arī viņas ķermenis – viens kails ķermenis, kurš pakļaujas kardināli atšķirīgām interpretācijām Rietumeiropā un Austrumeiropā, nemaz nerunājot par pārējo pasauli. Viņas radošās ierosmes avoti ir tiklab bērnībā gūtā pieredze no pareizticīgajiem vecvecākiem, kā no vecākiem – Tito režīma cīnītājiem – gūtās atziņas, arī mērķtiecīgos apziņas paplašināšanas ceļojumos iepazītā Tibetas mūku, Austrālijas aborigēnu, Brazīlijas šamaņu izpratne par enerģijas resursiem.

Marinas Abramovičas loma mākslas vēsturē saistās ne vien ar spēcīgajiem performances darbiem, bet arī ieguldījumu gaistošo, tikai vienu reizi notikušo procesu iemūžināšanā un rūpēs par šīs dokumentācijas tālāko pārmantojamību, kā arī jaunās mākslinieku paaudzes sagatavošanu – jaunieši viņas vadībā rekonstruē vēsturiskās, jau par klasiku atzītās performances. Tomēr Marinas Abramovičas panākumu un slavas atslēga nav tikai veiksmīgs PR un izglītības programmu menedžments, bet arī apstāklis, ka māksliniece savas dzīves 70 gados ir uzkrājusi pamatīgu cilvēkmīlestības potenciālu. Tas vieš uzticību, ka viņa patiesi interesējas, rūpējas un mijiedarbojas ar savu publiku, tātad tic, ka viņas radošās enerģijas iespaidā pasaule var kļūt labāka.

 

Marina Abramoviča

Retrospekcija The Cleaner

Modernās mākslas muzejā Stokholmā līdz 21. maijam

www.modernamuseet.se

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja