Valsts kontroles sniegtajos revīzijas ziņojumos par SIA „Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca”, VSIA „Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca” un VSIA „Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” tiešo un netiešo (vispārējo), t.sk. administratīvo izmaksu un izsniegto valsts galvoto aizdevumu izlietojuma ekonomiskumu, efektivitāti un lietderību, konstatēts sekojošais:
„Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca revidējamā laika posmā no 2008. gada 1. janvāra līdz 2009. gada 30. aprīlim finanšu līdzekļus 2 418 878 latu apmērā ir izlietojusi neefektīvi, neekonomiski, kā arī rīkojusies ar finanšu līdzekļiem un mantu nelietderīgi.”
To pašu var lasīt arī revīzijas ziņojumā par Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcu, kura jau augstāk minētajā revidējamā laika posmā finanšu līdzekļus 211 943 latu apmērā ir izlietojusi neefektīvi, neekonomiski, kā arī rīkojusies ar finanšu līdzekļiem un mantu nelietderīgi.
Arī nākamajā revīzijas ziņojumā par Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centru tajā pašā laika posmā finanšu līdzekļi 56 523 latu apmērā ir izlietoti neefektīvi, neekonomiski, kā arī nelietderīgi. Tātad, kopā aprēķinot par trijām veselības aprūpes iestādēm, nesaimnieciski ir izlietoti vai pat izšķērdēti 2 687 344 lati. Gandrīz trīs miljoni!
Likuma „Par valsts un pašvaldību finansu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu” 3.pants paredz pienākumu lietderīgi rīkoties ar valsts un pašvaldību finanšu līdzekļiem un mantu un tajā noteikts, ka „valsts iestādēm, kapitālsabiedrībām jārīkojas ar finanšu līdzekļiem un mantu lietderīgi, lai mērķi sasniegtu ar mazāko finanšu līdzekļu un mantas izlietojumu”. Arī Komerclikuma 169.pantā noteikta valdes un padomes locekļu atbildība, paredzot, ka „Valdes un padomes loceklim savi pienākumi jāpilda kā krietnam un rūpīgam saimniekam” un ka „Valdes un padomes locekļi solidāri atbild par zaudējumiem, ko tie nodarījuši sabiedrībai”.
Veselības aprūpē, tāpat kā visās citās nozarēs, valdes būtu jāsauc pie atbildības, ja to locekļi rīkojas izšķērdīgi un nav krietni un rūpīgi saimnieki. Sabiedrība būtu tiesīga prasīt zaudējumu segšanu pilnā apmērā no katra valdes locekļa. Galu galā Latvijā joprojām ir arī veselības aprūpes iestādes, kuras pat krīzes apstākļos spējīgas strādāt bez parādiem un pierādīt, ka tajās var būt krietni un rūpīgi saimnieki. Varbūt tādēļ, ka „mazu valsti” ir vieglāk pārvaldīt un, iespējams, ka finansiālas „ kombinācijas” mazā iestādē ir neizdevīgākas?
Patiesības labad gan jāatzīst, ka līdz šim veselības aprūpes nozares vadītāji, it īpaši pēdējā ministre, slēgt bija nodomājusi vispirms tās reģionu slimnīcas, kas prata saimniekot un strādāt, neprasot valstij papildu naudu. Turklāt tādas ieceres bija apstākļos, kad par vienu un to pašu pakalpojumu reģionu slimnīcām maksāja un maksā daudz mazāk, nekā lielajām slimnīcu apvienībām, bet šis slimnīcas tomēr izdzīvo un strādā.
Tātad – nauda veselības aprūpes nodrošināšanai slimnīcās katastrofāli trūkst, taču tajā pašā laikā līdzekļi tiek izšķērdēti, bet tos varētu atvēlēt reālai sabiedrības veselības aprūpei. Veselības aprūpei tiek piešķirti papildus finansiāli līdzekļi, neņemot vērā iepriekš iespējami neefektīvi izsaimniekotos līdzekļus. Nav zināms neviens fakts, kad veselības aprūpē pie atbildības par nesaimniecisku rīcību tiktu saukti iestāžu vadītāji Fakti ir, tie ir atrodami pat publiski pieejamās interneta mājas lapās, bet nav bijusi nekādas rīcības, lai izšķērdību pārtrauktu.
Protams, ir bijušas atsauces uz krīzi, un izmantojot šo terminu, ir ļoti vienkārši norakstīt melnos darbus. Taču varbūt zaudējumu rašanās veselības aprūpē ir saistāma ne tikai ar nepietiekami atvēlēto finansējumu, bet arī ar pašu iestāžu vadītāju nesaimniecisko rīcību? Un, iespējams, ka abas šīs sakarības – krīze un izšķērdība, viena otru papildina?