Nepagūstu ar Helēnu Demakovu satikties tajās nedēļas dienās, kad viņa ir Rīgā un Latvijas Mākslas akadēmijā lasa lekcijas, tāpēc brīnišķīgi skaistā sestdienā kāpju vilcienā un, saules pielietām ainavām zibinoties gar acīm, braucu uz Skrīveriem. Helēna Demakova ir atnākusi pretī uz staciju.
Kopš mammas aiziešanas mūžībā un pandēmijas laika viņa šeit dzīvo vienkāršā, mājīgā, skaista dārza ieskautā divstāvu mājā ar uzticīgo draudzeni raselvecenīti Džekiju, kura, velkot pastaigās, palīdzējusi viņai atlabt pēc smagas slimības. Politika un aktīvā sabiedriskā darbība ir palikusi pagātnē. "Es šobrīd ar politiku nekādi nespēju identificēties," viņa saka. Un pat ne tāpēc, ka negribētu. "Ieej auditorijā, tev pretī ir simts acu pāru. Nenormāla atbildība pret runāto vārdu. Visu laiku informācija ir jāpapildina. Ir parādījušās jaunas atziņas par Endiju Vorholu, O.K., tu atkal lasi, domā un pārdomā. Pandēmijā bija ļoti grūti, jo nebija saiknes ar auditoriju, bija jārunā tikai savā datorā. Tas bija briesmīgi. Tagad man ir izkropļota pasaules aina, jo, tautas valodā runājot, es esmu sagājusi učenē. Esmu kļuvusi caur un caur par pedagoģi daudz vairāk nekā par mākslas vēsturnieci vai kaut ko citu," savu pašreizējo profesionālo statusu atklāj Helēna Demakova.
58 gadu vecumā ir sākusi mācīties spāņu valodu un nu jau brīvi var lasīt grāmatas un sev tik tuvajā Barselonā, uz kurieni aizbrauc vismaz reizi gadā, sarunāties ar vietējiem. Rokas stiepiena attālumā no gultas Demakovai stāv viņas jaunākā mīlestība – argentīniešu rakstnieka Sesara Airas grāmatas: "Šobrīd viņš ir viens no kandidātiem uz Nobela prēmiju."
Skaņu tehnika liecina par nopietnu mūzikas klausīšanos. "Esmu lepna un sajūsmā par to, kas notiek Latvijas jaunajā kompozīcijā. Tas man šobrīd liekas daudz svarīgāk par to, kas notiek politikā. Mūzikā es jūtu mūžības pieskārienu. It sevišķi mūzikā, ko raksta jaunās komponistes. Īpaši tuva man ir Santa Ratniece. Es esmu ļoti tālu no politikas," saka Helēna Demakova un mudina apskatīties arī gleznas pie sienas. Kā tik tev nav! No Kārļa Sūniņa līdz Maijai Kurševai, no Miervalža Poļa līdz Barbarai Gailei.
Iesākta glezna un krāsas nodod faktu, ka glezno arī pati Helēna Demakova. Tieši šī iemesla dēļ viņa ir iemantojusi Imanta Lancmaņa uzticību, jo Lancmaņa pārliecībā par gleznotāju nevar rakstīt cilvēks, kurš pats neglezno.
Grāmatu par Imanta Lancmaņa mākslu esat nosaukusi klasiski – Imanta Lancmaņa māksla. Un droši vien ne jau tāpēc, ka nespētu izdomāt kādu intriģējošu metaforu. Vai apsvērāt arī kādu citu variantu?
Neapsvēru gan. Runājot par atsevišķu gleznu tapšanas ģenēzi, to ir ietekmējusi arī cita māksla, ne tikai viņa paša vērojumi un vīzijas. Imanta Lancmaņa māksla – tas viss ir kopums – gan pils, gan lietišķā, gan klasiskā māksla, gan tas, kas ir redzēts Rietumos oriģinālā un arī reprodukcijās. Viss mākslas kopums, kas ir ap viņu.
Vai ideja rakstīt grāmatu izauga no Imanta Lancmaņa pēdējās izstādes Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ar tādu pašu nosaukumu, kurai bijāt kuratore? Visticamāk, saknes idejai ietiecas jau daudz dziļāk un senāk, jo jūsu ceļi ir bieži krustojušies?
Tas notika ļoti organiski, pats no sevis. Imants man ļoti daudz palīdzēja, kad rakstīju par viņa draugu gleznotāju Bruno Vasiļevski. Pašā grāmatas tapšanā gan Imants neiesaistījās, bet, kad manuskripts bija gatavs, viņš bija pirmais, kurš to kārtīgi izlasīja un deva savas rekomendācijas. Grāmatas par Bruno Vasiļevski iznākšana 2018. gadā sakrita gandrīz ar to brīdi, kad Imants aizgāja no Rundāles pils direktora posteņa un sāka ļoti intensīvi gleznot. Es jau biju sākusi braukt uz Rundāli, skatījos un skatījos, kā top jauni darbi.
"Tiesības un savveida pienākums rakstīt šo grāmatu sakņojas ilgajos pazīšanās gados, profesionālajos un personīgajos kontaktos," grāmatas ievadā raksta mākslas zinātniece Helēna Demakova. Foto – Baiba Tarziera
Liela daļa cilvēku Imantu Lancmani pirmkārt saista ar Rundāles pils atjaunošanas mūža darbu, zina kā spožu publisku intelektuāli, bet viņš pats uzsver, ka gleznošanas viņam visu dzīvi ir pietrūcis un pašam tā ir vistuvākā joma.
Pastāstiet, lūdzu, mazliet par spēles noteikumiem. Grāmatas tekstā ir integrētas gan sarunas ar Imantu Lancmani, gan jūsu teksts. Vai jūsu mākslas zinātnieces skatījums sakrīt ar paša Lancmaņa skatījumu uz savu mākslu?
Tas, ko rakstīt un kā strukturēt, bija pilnībā mana izvēle, bet vienreiz Imants ļoti pazemīgi lūdza iekļaut faktu, ka viņš labi, ar milzīgu patiku gatavo (smejas). Viņš ir pacēlis šo nodarbi konceptuālās mākslas līmenī.
Tā ir pilnībā mana interpretācija. Imants kā augsti kulturāls cilvēks to respektē. Nekas nebija jāskaņo. Vienīgais lūgums bija par kulināriju. To es tāpat būtu iekļāvusi. Teksti ir pilnībā mani, bet vizuālais ietērps savukārt ir pilnībā Imanta un viņa krustmeitas Katrīnas Vasiļevskas veidots. Tajā mans ieguldījums ir nulle. Skaidrs, ka bija jāiekļauj mākslas darbi, par kuriem ir uzrakstīts. Savukārt bildes ar pašu Imantu vai kādi citi notikumi, arī fona krāsas izvēle – to viņš darīja kopā ar Katrīnu. No mans puses – tikai teksti un pilnīgi brīvas rokas. Galu galā mums ir brīva valsts (smejas).
Helēna Demakova. Imanta Lancmaņa māksla. Izdevniecība Neputns. 2024. 400 lpp. Publicitātes foto
Lai arī ievadā rakstāt, ka grāmatas fokuss ir uz Imanta Lancmaņa mākslu, jūs veiksmīgā samērā savā analīzē ieplūdināt arī dažādus biogrāfijas un laikmeta kontekstus. Šo faktu Lancmanis ne reizi vien jau ir minējis intervijās, bet jūsu versijā tas izgaismojas vēl spilgtāk: mazais trīsgadīgais puisītis, kas, noslēpies zem tilta, skatās uz degošo Jelgavu, šķiet, kļūst teju par visas Imanta Lancmaņa dzīves metaforu. Iespējams, tieši šajā brīdī viņš uzsūc savu misiju – glābt un sargāt zūdošās kultūrvērtības.
Maniem rakstiem absolūti izcils redaktors ir bijis Uldis Tīrons, un man visu laiku ausīs skan viņa vārdi: "Liene, galvenais, lai būtu interesanti." Citreiz atkal teica: "Domā par stilu." Mani ļoti uztrauktu, ja grāmata būtu garlaicīga. Es ceru, ka to būs viegli lasīt un nebūs garlaicīgi.
Imants Lancmanis, ja nemaldos, ir trešā personība, par kuru esat uzrakstījusi tieši grāmatu? Ilmārs Blumbergs, Bruno Vasiļevskis un tagad – Imants Lancmanis?
Izvērstus tekstus ļoti daudz esmu rakstījusi arī katalogos. Man ir vismaz trīs apjomīgi teksti par Barbaru Gaili. Jā, apjomīgas monogrāfijas ir šīs trīs.
Vai jūsu acīs šajos trīs māksliniekos ir kaut kas vienojošs?
Laikmets ir vienojošs. Neizbēgami parādās kaut kādas kopīgas laikmeta iezīmes. Es tagad jūs izbrīnīšu ar savu atbildi. Domāju, ka viņi visi ir no tādām kārtīgām, saskanīgām mierlaika ģimenēm, kurās mamma ir uzskatījusi, ka ir jānodarbojas ar ģimenes pavarda kopšanu, un ir bijuši gruntīgi tēvi. Viņus visus trīs vieno fundamentālas ģimeniskas vērtības.
Imantam Lancmanim svarīga ir viņa ārkārtīgi lielā daudzpusība, kurā ietilpst arī glezniecība, un viņa neiedomājamās darbaspējas. Nezinu otru tik disciplinētu cilvēku. Kā tas vispār ir iespējams? Nevaru iedomāties, ka es neslaistītos. Paslaistīties ir tik ārkārtīgi jauki, bet Imants Lancmanis nekad neslaistās.
Kā saprotu, Lancmanis nav sevi pārāk lutinājis arī sadzīves un profesionālo apstākļu ziņā. Pie pirmā molberta viņš ticis jau cienījamos gados?
Runājot par dzīves telpas komfortu, viņš ir brīnišķīgi iekārtojies savā nelielajā dzīvoklī 70. gadu beigās celtajā trīsstāvu namā Pilsrundālē. Savā laikā viņš dzīvokli iekārtoja kopā ar savu sievu Ievu. Pirms tam viņi dzīvoja briesmīgos apstākļos. Vienā jomā Lancmanim gan ir lielas prasības, un tas ir apģērbs. Tikai strādājot pie šīs grāmatas, uzzināju, ka viņa tēvs cita starpā bija apguvis arī skroderamatu. Līdzīgi kā bijušais Mūzikas akadēmijas rektors Juris Karlsons vienmēr, kad ir tuvumā, ļoti uzmanīgi nopēta un pasaka, vai ir laba "žaķete", ja ir. Karlsons paskaidroja, ka viņa tēvs ir bijis drēbnieks (smejas).
Runājot par Imanta Lancmaņa kunga personību...
Man jūs tagad ir jāpārtrauc. Viņam ļoti nepatīk, ka viņu sauc par kungu.
Tas nāk no milzīgās cieņas. Arī jūsu grāmatas pirmais teikums skan: "Imants Lancmanis ir viens no cienījamākiem cilvēkiem Latvijā vismaz pusgadsimta garumā." Daudzi cilvēki viņu tiešām gandrīz vai dievina. Vai jūs Imantu Lancmani arī skatāt titāniskas neikdienišķības gaismā?
Acīmredzot es dzīvē vēl esmu satikusi spilgtas un darbīgas personības. Man vienreiz ir izdevies brokastot ar Žanu Fransuā Liotāru. Vēl citiem. Bet, protams, Imants absolūti ir apbrīnas vērts. Savulaik ar Dienas komentētāju Aivaru Ozoliņu spriedām – viņam bija teorija, ka uz vienu miljonu iedzīvotāju ir viens ģēnijs. Ozoliņš teica – nu tad dosim tos laurus Uldim Bērziņam. Arī mūsu mazajā tautā ir absolūti titāni. Imants un arī Uldis Bērziņš.
Arī grāmatas kompozīciju esat izvēlējusies veidot klasisku, lineāru, sākot no pašiem pirmsākumiem. Atkal jāprasa – vai bija arī kāda cita ideja, kā tuvoties Lancmaņa mākslas visumam?
Nē. Viss dalījums ir pilnībā mans, bet vienu lietu gan es aizņēmos. Proti, mana mīlestība pret mūsdienu Latīņamerikas un Spānijas literatūru ir rezultējusies šīs grāmatas struktūrā. Atklāju Fernando Aramburu un viņa romānu Dzimtene/ Patria. Katra nodaļa sākas ar kāda varoņa citātu. Mani tas tik ļoti savaldzināja, ka pirmais, ko izdomāju, ka man būs līdzīgi. Tas ir absolūts bestsellers, turklāt augstā literatūra. Manas grāmatas kompozīcija ir lineāra tāpēc, ka bija skaidrs, ka Imants jau izstādē gribēja parādīt visu no pirmajiem zīmējumiem. Man šķiet, ka viņam pašam ar sevi ir ļoti interesanti. Viņš no sevis nenorobežojas. Mērķtiecīga, skaista dzīve. Kāpēc lai tas nebūtu tverts lineāri? No otras puses, tur, kur man parādās žanriskais dalījums, kopā saplūst dažādi periodi. Kāpēc es saku, ka Lancmanim ar sevi nav garlaicīgi? Bieži aizmirstam, ka Lancmanis nereti savos darbos ir iegleznojis sevi. Un tas nav tikai Pašportrets pie ābolu vainaga, Kalēti vai kāda cita sērija. Tur ir viņš pats. Ir vēl viens latviešu meistars, kurš sevi ļoti daudz ir iegleznojis savās gleznās, – tas ir Miervaldis Polis –, bet pilnīgā citādā veidā. Imantam ir raksturīgs fotogrāfiskais moments, viņa reālā klātesamība visos notikumos.
"Daži darbi Imanta Lancmaņa mākslā mani uzrunā vairāk. Šis ir tik eksistenciāls un piesātināts!" Helēna Demakova saka par Imanta Lancmaņa gleznu Pašportrets pie Kalētu klēts. Ziema. 2005. gads (Kalētu klēts IV). Publicitātes foto
Kas ir atšķirīgais Lancmaņa un Poļa pieejā?
Polis drīzāk citē. Viņš arī ir klātesošs, bet Polis ir daudz, daudz izteiktāks postmodernists, un Polis nav romantiķis pat savos nacionālromantiskajos darbos ar Līgu Purmali kā tautumeitu. Imantam romantiskais moments ir ārkārtīgi svarīgs.
Vai Imants Lancmanis jau bija "gatavs" gleznotājs uzreiz pēc Mākslas akadēmijas beigšanas? Par viņa pirmajām gleznām Klusā daba (1969) un Suvorova iela (1971) rakstāt, ka šīs gleznas rotātu jebkuru pasaules muzeju vai galeriju. Kur slēpjas to vērtība?
Uzskatu, ka tie ir pilnīgi šedevri, un tā domā arī daži mani draugi – ļoti labi latviešu mākslinieki. Imantam vēl ir virkne vienkārši izcilu darbu, un tad ir tādas tēmas, kas man personīgi ir mazāk tuvas. Man drīkst būt savs subjektīvs skatījums, kuru es grāmatā pārāk neesmu izpaudusi, vienīgi pasakot, ka Klusā daba un Suvorova iela ir šedevri. Abi darbi ir absolūti oriģināli. Šo nodaļu, citējot Imantu Lancmani, nosaucu Mani dīdīja krāsu neprāts, bet darba nosaukums bija Bundžu maģija. Salikums ir absolūti maģisks – kā popārtiskais saplūst ar klasisko! Un pilnīgi citādi nekā popārta māksliniekiem. Kā situatīvais, patērnieciskais savijas kopā ar klasisko un arī izpratni par klasisko mākslu – kā no skārdenēm var uztaisīt tik perfektu, klasisku kompozīciju! Tas viss ļoti, ļoti izbrīna. Interesanti, ka arī Bruno Vasiļevskim klusās dabas ir pilnīgi satriecošas. Šajā žanrā viņi ir divi meistari. Meistars vecmeistaru piesātinātības nozīmē.
Suvorova ielā skaidri redzams, ka tur pamatā nav viena fotogrāfija, ka tas ir kombinēts darbs. Imants ir samērā stāstošs mākslinieks, bet te ir notverts mirklis, kas stāstījumam īsti nepakļaujas. Tas ir jauna cilvēka laimes mirklis slīdošā vermēriskā gaismā. Jāatkārtojas – tas ir tik oriģināli, ka līdz galam to izskaidrot nevar. Tas ir mākslas brīnums.
Abas gleznas tapušas 60. gadu beigās. Rietumu mākslā tas bija radoši aktīvs laiks, kad dzima dažādi avangardiski mākslas strāvojumi. Cik lielā mērā, jūsuprāt, tie bija interesanti arī Imantam Lancmanim? Kādā sasaistē ar šiem jaunajiem strāvojumiem, lasot čehu un poļu mākslas žurnālus, padomju Latvijā tolaik varēja būt mūsu jaunie mākslinieki?
Te gan man bija jāpaļaujas uz Imanta stāstījumu. Protams, mēs ļoti daudz tērzējām, es daudz esmu pierakstījusi. Man viņš apgalvoja, ka pat no mazas melnbaltas reprodukcijas viņiem bija pilnīgi skaidrs, kāds ir mākslas darba vēstījums un kas – konceptuālais pamats. Paši viņi sevi tā nesauca, bet mākslas vēsturē ir iegājies nosaukums "franču grupa" – Maija Tabaka, Jānis Krievs, Ieva Šmite, Bruno Vasiļevskis, Imants Lancmanis un Juris Pudāns. Viņus pāri visam interesēja daba un senie meistari. Kādu brīdi – Sezans. Modernisma un laikmetīgās mākslas strāvojumi viņiem nebija tuvi. Viņi gāja savu ceļu.
Man ir radies iespaids, ka Lancmanis arī šobrīd reti kaut ko pieņem no laikmetīgās mākslas? Jā, bet reiz viņš mani uzaicināja Rundāles pilī stāstīt par laikmetīgo mākslu. Izvēlējos piecus izcilus mūsdienu māksliniekus. Imantu ļoti uzrunāja viens milzīgs Demjena Hērsta projekts. Viņš, tieši otrādi, bija ļoti sašutis, ka britu prese Hērstu kritizēja. Imants atrakstīja man sašutuma pilnu e-pastu par The Guardian kritiķi, kurš bija nopēlis Hērsta projektu 2017. gadā (smejas). Nav tā, ka viss nepatīk. Kad pastāsta par mākslu, uzzinot kaut ko vairāk, uztvere var mainīties. Pēc maniem stāstiem par Anzelmu Kīferu Imants bilda, ka viņa domas ir mainījušās. Viņš no mana stāstījuma uzzināja, ka Vācijā Kīferu diezgan necieš. Imants bija ļoti izbrīnīts un laikam sāka viņu vairāk cienīt (smejas). Bet kopumā – jā, tas nav viņa, katrs atrod kaut ko savu. Man patīk daudzi mākslinieki, bet pašreizējā vēsturiskajā momentā man likās, ka es par Imantu varētu uzrakstīt vislabāk. Par to man ir absolūta pārliecība. Tāpat kā par Bruno Vasiļevski. Par Vasiļevski es biju ļoti daudz domājusi, bet ar Imantu man bija ļoti daudz sarunu. Tā nav misijas apziņa, bet pārliecība, ka neviens cits šobrīd to labāk neizdarīs. Un tad tas ir jādara. Man ir arī pārliecība par dažiem maniem kursiem Mākslas akadēmijā, ka tos arī neviens nevarētu labāk nolasīt kā es. Ja būtu pārliecība, ka tieši šos kursus kāds varētu nolasīt labāk, es varbūt veidotu jaunus. Man ir jauns kurss Latīņamerikas māksla un literatūra no pirmskolumba laikiem līdz mūsdienām. To, es domāju, kāds varētu nolasīt labāk, bet neviens nepiesakās.
Grāmatā uzzinām, ka Imantam Lancmanim tuvākais laiks mākslā ir XVII gadsimts, bet nepatīk ekspresionisms. Tā ir?
Kā cilvēks gan viņš ir ļoti ekspresīvs – kad pauž sajūsmu par, viņaprāt, kaut ko brīnišķīgu vai tieši otrādi. Ja kāds mākslinieks viņam šķiet pārvērtēts, viņš ekspresīvi, bet argumentēti cenšas viņu ļoti pamatīgi nokritizēt (smejas). Mums ir bijušas diskusijas par kādu jaunu latviešu mākslinieci, kuras darbi man ļoti patīk, bet Imants Lancmanis nekādi tajos neatrod mākslas momentu. Pats gan viņš sevi uzskata par melanholiķi. Tomēr savā aizrautībā par pasauli viņš pārvar melanholiju.
Likās vērtīgi, ka nerakstāt hermētiskā mākslas zinātnes specifisko terminu stilā, bet reljefāk un dzīvāk, atļaujoties arī atkāpes par sadzīves, dzīves kontekstu, kādā glezna ir tapusi. Klusās dabas sakarā tas bija īpaši svarīgi, ka pastāstāt, kāds teiksmains, nesasniedzams produkts bija mango padomju cilvēkiem.
Gan darba tapšanas, gan personiskais konteksts ir ļoti svarīgs. Bez tā nekāda īsta analīze nesanāk.
Pasaules glezniecības konteksti, kuros ievietojat Imanta Lancmaņa glezniecību, un personības, ar kurām salīdzināt, – vai tā vairāk ir subjektīva interpretācija vai paša gleznotāja sarunās apstiprināta ietekmēšanās un estētiskā, ideju radniecība?
Es centos strādāt maksimāli objektīvi, bet grāmata jau nav domāta tikai mākslas zinātniekiem. Man vienmēr ir svarīgs arī inteliģents lasītājs nespeciālists. Piemēram, ārsts, skolotājs, advokāts. Bieži vien es nespēju lasīt kontinentālo mākslas zinātni. Anglosakšu tradīcijā ir pilnīgi cits vieglums. Man kā atgādinājums pie gultas atrodas Saimona Šamas grāmata Ainava un atmiņa. Ar kādu eleganci viņš raksta! Vai arī Endrū Greiema-Diksona monogrāfija par Karavadžo. 500 lapaspuses ir uzrakstītas kā vienā elpas vilcienā. Un vēl virkne autoru. Līdz ar to grāmata ir solis pretim lasītājam ar iespēju iegūt maksimālu priekšstatu par mākslinieku. Pat ja ir sajūta, ka tas ir mans subjektīvais vērtējums, – es tomēr, cik vien iespējams, centos izvairīties no subjektivitātes. Saprašanas nolūkā ir skaidrots daudz.
Kā Imanta Lancmaņa mākslu uztver šodienas studenti?
Studenti man par lielu izbrīnu maz iet uz izstādēm. Tas ir neticami. Vienā kursā man ir vairāki desmiti cilvēku, otrā – ap simtu. Vaicāju, kurš no jums ir redzējis Latvijas Nacionālā mākslas muzeja atklāšanas izstādi pēc rekonstrukcijas 2016. gadā – Miervalža Poļa Ilūzija kā īstenība. Pacēlās labi ja pāris roku. Un ne jau visi viņi ir ļoti jauni.
Tas ir savdabīgi.
Tas ir ļoti savdabīgi. Mēs ar studentiem pārāk daudz nediskutējam. Man laiks ir tik dārgs un es tik ļoti daudz gribu viņiem iemācīt, ka neielaižos diskusijās, es pati viņiem stāstu un stāstu, un studenti, šķiet, ir diezgan apmierināti. Studenti var izpausties tad, kad raksta referātus. Es tos ļoti cītīgi lasu un komentēju. Domāju, ka pavisam redzīgi jauni cilvēki Imanta Lancmaņa gleznās sajutīs personību, kuru izsaka visu šo darbu kopums. Mēs sajūtam, kas personību fascinē, ko tā pārzina, kas ir sajūsmas objekts, kas ir tas, kas nepatīk. Savās gleznās Imants Lancmanis būtībā parādās bez noslēpumiem. Kā īsts mākslinieks viņš ir burtiski atkailinājies. Parādās viss viņa sentiments pret Zemgales ainavu, tur viņš ir īsts zemgalietis. Rotājumi Suvorova ielā viņam ir tik dārgi, un gaisma, kas slīd, viņam ir dārga. Par vienu darbu laikam esmu uzrakstījusi visvairāk. Varu paskaidrot, kāpēc tas ir tik izcils. 1967. gadā Imants Lancmanis ir radījis darbu Bauskas skats ar tiltu. Līdz šim es runāju par to, kas darbos ir, bet šajā gleznā ir jārunā par to, kā tur nav. Tur vispār nav padomju cilvēka. Tur ir spokaina atmosfēra, viss, kas liecinātu par padomisko, ir izraidīts ārā. Tas ir ārkārtīgi skaists darbs, kurā ir tik daudz slāņu.
Vai, jūsuprāt, Imanta Lancmaņa glezniecībā var runāt arī par humora izjūtu?
Iespējams, mākslinieks tā nav domājis, bet vairākās gleznās to tomēr var ieraudzīt. Vairākās klusajās dabās ir tāda kā parodija par vecmeistariem, ne tikai ideālās kompozīcijas meklējumi, bet nedaudz arī pasmaidīšana. Protams, arī hercoga Frīdriha portrets izraisa smaidu. Ir vēl viena fantasmagorija. Lūk! Lai gan te tēloti diezgan traģiski notikumi – hercogs tādā gaismas vaiņagā no mākoņa maliņas –, nu, šeit tomēr var pasmaidīt. Un šeit – hercogiene Elizabete Magdalēna un viss, kas virpuļo ap viņu.
Imanta Lancmaņa gleznotāja acis, cik es saprotu, pa īstam saista un saviļņo tikai Zemgales ainava?
Viņu aizrauj kultūrainava. Kopā esam izbraukājuši Luāras ieleju, kādu nedēļu no rīta līdz vakaram katru dienu apskatījām trīs pilis. Tur viņu fascinēja brīnišķīgie baroka dārzi. Vienreiz Rundāles muzeja speciālistu grupa, ieskaitot Imantu, izbrauca Lielbritāniju no ziemeļiem līdz dienvidiem, skatoties pilis un dārzus. Imantu interesē cilvēka radītais kultūras artefakts. Manuprāt, nekāda eksotika nav Imanta dabā. Viņš laikam nebrauktu uz kalniem vienkārši tāpat, bet viņš ir staigājis pa kalniem. Viņa draugs Ernsts Johans Bīrons vienreiz ir pierunājis iet tajos kalnos. Ko tik draudzības dēļ neizdarīsi (smejas)!
Imants Lancmanis jūs ir iegleznojis savā ozolu ciklā – gleznā Augļēnu ozola meklētāju grupa pie galamērķa 2019. gada 7. septembrī. Kā tapa šis darbs?
Līdzīgi kā šajā Miervalža Poļa gleznotajā portretā man aiz muguras. Varētu domāt, ka es stāvu pie sava grāmatplaukta, bet tās visas ir Miervalža Poļa grāmatas. Un tā pie plaukta piespraustā bildīte ir pilnīgi no cita pasākuma. Portrets tapa 1995. gadā, bet bildīte ir no 1994. gada. Es un viens neliels mākslinieku pulciņš bijām Hamburgā ar izstādi, mums tur dikti labi gāja. Tas ir Miervalža atgādinājums, ka mums bija ļoti labs ārzemju brauciens (smejas). Imants tieši tāpat. 2019. gada rudenī ar Imantu un viņa māsu Laumu bijām Valensijā. Tas jau bija mūsu otrais Spānijas brauciens. Arī ļoti labi gāja. Ārā bija ļoti karsts. Biju kleitā īsām rociņām un zilu mugursomiņu. Viņš nobildēja mani un iemontēja iekšā.
Māksliniekam ir brīva vaļa savā radīšanā?
Protams!