It kā manas ķermeņa uztveres spējas kļuva smalkākas un tas sāka izjust nepatiku pret dažādām ķīmiskām vielām – krāsainām konfektēm, ķīmiskiem tālzemju augļiem. Pakāpeniski sāku lietot uzturā aizvien dabiskākus, svaigākus produktus.
Šķiet, ka mans organisms aizvien vairāk attīrījās no gadu gaitā uzkrātajiem sārņiem un kļuva aizvien jūtīgāks pret „ķīmiju”. Tā kādu dienu tas pilnīgi radikāli noreaģēja uz parastu acu krēmu – manas acis kļuva sarkanas, iekaisušas. Tas bija nepatīkams pārsteigums, bet arī rosināja mani aktīvi sākt interesēties ne tikai par to, ko lietoju iekšķīgi, bet arī ārīgi – kādus produktus diendienā klāju uz savas ādas. Sāku pētīt kosmētiku, tās sastāvdaļas. Piemēram, mani ieinteresēja, kas ir minerāleļļa. Internetā izlasīju, ka tā ir ļoti lēta izejviela, ražota no naftas, ko izmanto it visur, sākot no bērnu eļļas un beidzot ar krēmiem. Turklāt tai mēdz būt dažādas blakusiedarbības – tā var izraisīt akni, tai bieži ir kancerogēni piemaisījumi. Skatoties uz savu vannas istabas kolekciju, sapratu, ka šādu sastāvdaļu ir tūkstošiem.
Sapratu, ka jāizmet visi esošie kosmētikas produkti, ja nevēlos vairs darīt pāri savam ķermenim. Bet nonācu strupceļā. Latvijā toreiz pirms gadiem pieciem atrast dabīgu un nedārgu kosmētiku bija praktiski neiespējami. Alternatīvas krēmiem varēju atrast mājās vai pārtikas veikalā – kaut vai lietot tīras augu eļļas. Sejas toniku varēja sajaukt no zāļu tējām un spirta. Bet kā mazgāt matus? Tīrīt zobus? Internetā sāku meklēt dažādas receptes šampūniem, ziepēm. Tā sākās mans hobijs un ceļš pirms MÁDARA kosmētikas zīmola izveides.
Bija laiks, apmēram pirms diviem gadiem, kad es ļoti intensīvi strādāju un piektdienas vakarā labāk aizgāju uz kafejnīcu, sestdienā - pa māju, svētdien pa veikaliem – tā aizpildīju savu brīvo laiku. Bet pagājušogad no agra pavasara līdz vēlam rudenim braucu uz laukiem. Un es biju pārsteigta, cik ziemā, atskatoties uz gadu, tas likās dzīvs un piepildīts. Gluži fiziski jutu, kā izdzīvoju dabas ritmu – aizbraucu noteiktā nedēļā – zied gaiļpiesīši, pēc nedēļas pļavā ir raspodiņi, vēl pēc nedēļas smilgas saaugušas un tos vairs neredz. Tad jāvāc madaras, pēc tam – liepziedi. To ir grūti formulēt vārdos, bet, ja paskatās, kas notiek dabā, rodas harmonija. Sajūta, ka ikdiena nav monotons, monstrozs skrējiens – darbs / māja / darbs / lielveikals un beigās jautājums – kas vispār ir noticis? Cilvēks tomēr ir dabas sastāvdaļa.
Vēl joprojām cenšos pārsvarā iztikt no sezonas dārzeņiem un augļiem, jo tie satur tieši mūsu apstākļiem un gadalaikam nepieciešamo informāciju un enerģētiku. Tā kā visas vasaras un brīvdienas vienmēr pavadām pie dabas, nespēju pat iedomāties, ka varētu dzīvot citādāk. Lauku mājas pļavās un mežos lasām tējas un ogas, ko varam pēc tam lietot visu ziemu. Būšana tuvu dabai ļauj man sajust dabas ritmus un pašai būt harmonijā. Dabā un cilvēkā ir cikli – paisums un bēgums, mēness fāzes, augšana un dilšana, gadalaiki, ieelpa un izelpa. Ir svarīgi šos ritmus apzināties, jo tie ietekmē mūs arī emocionāli. Augošā mēnesī esam enerģiskāki, pozitīvāki. Dilstošā attiecīgi pasīvāki, varbūt melanholiskāki. Un ja šīs pārmaiņas apzinās, nevis krīt izmisumā negatīvajos brīžos, ir daudz vieglāk dzīvot. Manuprāt, pats svarīgākais ir nepazaudēt līdzsvara sajūtu.