No valdošo politiķu puses
• Politiskā sīkmanība jeb partiju "deķīša vilkšana katram uz savu pusi", kas ir iespējama tikai tad, kad trūkst augstāku vienojošu ideālu,
• Politiķu un ierēdņu korupcija (kā sīka, tā arī liela mēroga),
• Pazemīga ārvalstu struktūru prasību pārspīlēšana un ieviešana, t.s. "kalpa sindroms",• Galējs internacionālisms - pilnīgs protekcijas trūkums attiecībā uz vietējiem uzņēmējiem (tai skaitā lauksaimniekiem),
• Politisko solījumu neturēšana, politiķu meli, līdz ar to uzticības zaudēšana un nespēja cilvēkus mobilizēt grūtā brīdī,
No tautas puses
• Vēlēšanās dzīvot "pāri saviem līdzekļiem" - pārspēt kaimiņu mašīnas un mājas greznumā, pat ja tas nozīmē nonākšanu dziļā parādu jūgā,
• Balsošana vēlēšanās par skaistām frizūrām, raķešu plakātiem un dārgiem TV reklāmu saukļiem, slinkojot iedziļināties piedāvājuma būtībā,
• Nespēja uzņemties atbildību, pašiem stājoties partijās (un/vai cita veida organizācijās) un kontrolējot politiķus "no iekšpuses".
Visos piemēros runa ir ne tik daudz par spēju vai kompetences trūkumu, cik par problēmām vērtību sistēmā - ideālu trūkumu, pašcieņas trūkumu, skaudību, slinkumu, izkalpošanu svešām varām u.tml. Ja vēlamies problēmas risināt pašos pamatos, tad jāsāk būtu tieši ar šīm kategorijām. Un tā nonākam pie otrā jautājuma:
Vai Valdim Zatleram jāpiekrīt piedalīties 9. maija svinībās Maskavā?
Kā arguments tam, kāpēc Valdim Zatleram būtu jāpieņem (visnotaļ dīvainā formā pasniegtais) ielūgums apmeklēt 9. maija svētkus Maskavā, minēta diplomātiskā pieklājība, kas nepieciešama attiecību uzlabošanai ar Krievijai. Tā teikt - grūtos laikos draugus nešķiro. Viss jau būtu pareizi..., pareizāk sakot - atbilstoši šo 20 gadu Latvijas politikas tradīcijām: zaudēt pašcieņu un pazemīgi pakalpot svešām varām cerībā, ka kāds mums tāpēc būs lielāks draugs vai aizgādnis.
Kas tad notiks 9. maijā Maskavā? Padomju sav..., es atvainojos, Krievija plātīsies pasaulei ar savu militāro potenciālu, skandēs PSRS himnas melodiju un pieminēs lielās padomju uzvaras, kas mūsu tautai nesa masveidīgu cilvēku nonāvēšanu, izsūtīšanu, sakropļošanu, izvarošanu, kolonizāciju, pārkrievošanu, pašapziņas un pašcieņas salaušanu... jā, arī pašapziņas un pašcieņas, kuru daudzi atgūt nespēj vēl šodien.
Krievija pati parāda priekšā, ko nozīmē rūpēties par savu pašcieņu. Oficiāls ielūgums, uz kuru pastāv iespēja saņemt noraidījumu, tai būtu nepatīkams, tāpēc izvēlēts drošāks solis - mājiens, svilpiens, ja tā vēlaties.
Reiz pienāks laiks, kad Latvijas valsts vadītāji būs apveltīti gan ar ideālismu, gan nacionālo pašcieņu un lepnumu. Tas būs laiks, kad mūsu pārticības un dzīves kvalitātes pamatā būs nevis amoralitāte un pazemošanās, bet nacionāla vienotība, uzticība un godīgs darbs. Valsts prezidents Valdis Zatlers varētu apliecināt, ka ir viens no tiem, kas šos laikus gaida un grib pieredzēt. Atbilde uz OFICIĀLU Krievijas ielūgumu varētu būt apmēram šāda:
"Augsti godātie kungi! Latvijas pilsoņi tāpat kā visa demokrātiskā pasaule 8. maijā pieminēs pagājušā gadsimta šausmīgākā notikuma - II Pasaules kara - beigas. Jāatgādina, ka karš bija iespējams tikai tāpēc, ka lielvalstis nespēja remdināt savas imperiālistiskās tieksmes. Lai šie notikumi neatkārtotos, arī šodien lielvalstīm ir jāatsakās no savas imperiālistiskās domāšanas, un ticam, ka Krievija šajā ziņā spētu būt kā pozitīvs piemērs pasaulei. Latvija sagaida, ka Krievija atzīs Baltijas valstu okupāciju 1940. gadā un atvainosies pār tās nesto postu un nelaimi. Tad, es ticu, ka pasaules kara beigas varēsim pieminēt kopā kā draugi, kuru skati ir vērsti uz labāku nākotnes pasauli."
Raivis Dzintars,
partijas "Visu Latvijai!" līdzpriekšsēdētājs