g. 1.jūlija ārzemniekam ir tiesības pieprasīt termiņuzturēšanās atļauju, ja viņš:
- „ir ieguldījis kapitālsabiedrības pamatkapitālā ne mazāk kā 25 000 latu, nodarbina uz normālu darba laiku ne mazāk kā piecus darbiniekus, no kuriem ne mazāk kā puse ir Latvijas pilsoņi, Latvijas nepilsoņi, Savienības pilsoņi, ārzemnieki, kuri saņēmuši pastāvīgās uzturēšanās atļauju Latvijas Republikā, un valsts vai pašvaldības budžetā saimnieciskā gada laikā kā nodokļus samaksā ne mazāk kā 10 000 latu;
- Latvijas Republikā ir iegādājies un viņam pieder viens vai vairāki nekustamie īpašumi Rīgā, Rīgas plānošanas reģionā vai republikas pilsētās, kuru kopējā kadastrālā vērtība ir ne mazāka par 100 000 latu, viens vai vairāki nekustamie īpašumi ārpus Rīgas, Rīgas plānošanas reģiona vai republikas pilsētām, kuru kopējā kadastrālā vērtība ir ne mazāka par 50 000 latu, kā arī tad, ja viņam nav un nekad nav bijuši nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu parādi;
- ir veicis finanšu investīcijas Latvijas Republikas kredītiestādē ne mazāk kā 200 000 latu apmērā kredītiestādes subordinētā kapitāla (subordinētā aizdevuma vai subordinēto obligāciju) veidā, ja šī darījuma termiņš nav mazāks par pieciem gadiem un saskaņā ar noguldījuma noteikumiem to nav tiesību izbeigt pirms noguldījuma atmaksas termiņa.”
Tā vien liekas, ka likumprojekta ideja tapusi, kā mēdz teikt, netālajās ārzemēs, un atradusi dzirdīgas ausis gan tām iztapīgu politiķu, gan grūtībās nonākušo nekustamā īpašuma tirgotāju personā. Ko tad īsti nozīmētu šāda likumprojekta pieņemšana un vai pienācīgi izvērtēti visi riski?
Ja Saeima atbalstīs ierosinājumu par termiņuzturēšanās atļaujām ārzemniekiem "par maksu", tad tas nozīmēs, ka Latvijā varēs pastāvīgi uzturēties trešo valstu, visticamāk, Krievijas, pilsoņi ar neskaidras izcelsmes un grūti kontrolējamiem finanšu līdzekļiem. Nebūs iespēju arī pārliecināties, vai "investors" tiešām uzturas Latvijā - tā kā esam t.s. Šengenas līguma valsts, mūsu iedzīvotāji un tie, kam ir uzturēšanās atļaujas, var brīvi ceļot praktiski visā Eiropas Savienības teritorijā. Un tas mūsu austrumu kaimiņam būs milzīgs ieguvums.
Iespējams, ka valsts budžets saņems papildus naudu nodokļos, tomēr milzīgi pieaugs attiecīgo nodokļu iekasēšanas un kontroles izmaksas, kas ieguvumu var pārvērst zaudējumos. Turklāt ārzemniekiem (protams, vispirms no austrumu puses valstīm, jo ES valstu pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem uzturēšanās atļaujas nav vajadzīgas) būs iespēja izveidot uzņēmumus ar minimālu darbavietu skaitu Latvijas pilsoņiem vai iedzīvotājiem. Lai arī Latvija šobrīd viesstrādniekiem nav aktuāla, pasaulē ir daudz valstu, kur dzīves līmenis ir daudz zemāks nekā pie mums un kuru iedzīvotāji būtu gatavi uz visu, lai tikai nokļūtu Eiropas Savienībā.
Nav arī garantijas, ka bankrota gadījumā ārzemnieks no Latvijas aizbrauks. Būs pietiekami daudz humānu apsvērumu, cilvēktiesību, ģimenes apstākļu u.c. iemeslu, kuru dēļ ne tikai "investors", bet arī viņa algotie viesstrādnieki, visticamāk, paliks valstī. Nav īsti skaidrs, kas notiek, ja likumā noteiktās prasības netiek ievērotas. Tiek ierosināts termiņuzturēšanās atļauju anulēt, ja investors pēdējā gada laikā neveic aktīvu saimniecisku darbību un nedod ekonomisku labumu Latvijas Republikai. Vai tas nozīmē, ka vēl gadu pēc prasību neievērošanas ārzemnieks var likumīgi atrasties Latvijā un ES? Ievērojot robežkontroles neesamību, var gadīties, ka "investors" būs pametis Latviju, un viņu atrast būs praktiski neiespējami.
Pavisam absurds ir priekšlikums par to, ka jebkurš ārzemnieks, nopērkot vidēji lētu nekustamo īpašumu, dzīvokli, ar lielu varbūtību kļūs par ES pastāvīgo iedzīvotāju. Uzturēšanās atļauju Latvijā varētu saņemt arī daudzi ārzemnieki, kuriem jau pieder mājas vai dzīvokļi Latvijā. Vai tiešām tas ir tas, kas Latvijas valstij šobrīd vajadzīgs?
Dīvaini, ka Latvijā šādi likuma grozījumi var tikt pieņemti bez valsts līmenī apstiprinātas migrācijas politikas koncepcijas. Tai pirmām kārtām būtu jābūt vērstai uz pamatnācijas aizsardzību. Ņemot vērā to, ka Latvijā pamatnācijas iedzīvotāju ir tikai 59% un daudzi Latvijas pilsoņi finansiālu iemeslu dēļ aizbrauc no Latvijas, ir skaidrs, kāds varētu būt šāda likumprojekta rezultāts. Turklāt nekontrolējamos migrācijas procesus nebūs iespējams apturēt.
Grozījumu pieņemšanas procesā, acīmredzot, netiek ņemts vērā publiski paustais SAB viedoklis, ka ”šādi grozījumi rada papildus riska elementus”, nedz arī LIAA uzskats, ka ”investori, kas var pierādīt savu krietnumu un normālu biznesa praksi, jau tagad nesaskaras ar lielām problēmām Eiropas Savienībā (ES) saņemt uzturēšanās atļauju”. Iespējams, ka grozījumu pamatā ir tādu valstu kā ASV un Lielbritānijas pieredze, taču tā nav samērojama ar mazu nacionālu valstu realitāti.
Ir acīmredzams, kam šādu likuma grozījumu pieņemšana ir izdevīga. Vispirms jau nekustamo īpašumu pārdevējiem un naudas atmazgātājiem, arī lielās kaimiņvalsts pilsoņiem, kuriem citādi būtu grūti saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļaujas. Taču Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem šis likumprojekts, nenesot praktiski nekādu ieguvumu, var radīt neatgriezeniskus zaudējumus.
Aicinu Saeimas deputātus, kuriem savas valsts pastāvēšana ir svarīgāka par atsevišķu grupu interesēm, neatbalstīt likumprojektu. Ja to pieņems, nav zināms, cik ilgi Latvija spēs saglabāt savu kultūru, identitāti un varbūt pat valstiskumu.