Ticu, ka tieši šis paziņojums daudziem Latvijas iedzīvotājiem liks ņemt rokā pasi un doties pie notāra. Jo tāpat kā kādreiz tas bija ar drošības likuma grozījumiem, jautājums nu ir mazāk par lietu, nekā par uzpūtīgo premjeru, kurš uzskata, ka kaut kādai tur tautai viņa pārvaldītajā banānu republikā nav teikšanas ne par ko. Vajadzīgo 10 tūkstošu parakstu savākšana būs kārtējais atgādinājums, ka tā nu tas nav.
Protams, 10 tūkstoši parakstu nozīmētu tikai to, ka sāktos jauna parakstu vākšana. To jau rīkotu Centrālā vēlēšanu komisija, referenduma forsēšanai būtu vajadzīgi aptuveni 145 tūkstoši parakstu. Kā atceramies no drošības likuma laika, tas ir pāris mēnešu jautājums. Tikai pēc tam būtu referendums kā tāds. Ātri šādas lietas nenotiek, un labi, ka tā.
Jo runājot atklāti būtu jākonstatē, ka arodbiedrību mērķis patiesībā ir šīs konkrētās Saeimas atlaišana, tālāk neviens īpaši nedomā. Tas ir tāpat, kā ar Sociāldemokrātu domu par tautas vēlētu prezidentu. Vajag tik labot Satversmi, un pēc tam domās par kompetences pārdali, vēlēšanu mehānismu, kandidātu izvirzīšanu un visu pārējo. Tas nav nopietni un tā nudien būtu Kalvīša minētā "krāmēšanās". Taču jautājumā par Saeimas atlaišanu slēpjas dziļāka saruna par vēlēšanu sistēmu kā tādu. Daudz runāts par mažoritāro sistēmu, kurā valsts sadalīta 100 vēlēšanu apgabalos, no katra tiek ievēlēts viens deputāts. Šis cilvēks tad pārstāvēs visus sava apgabala iedzīvotājus.
Bet vai tiešām? Mums valstī ir vismaz pusducis vairāk vai mazāk nopietnu politisko partiju. Diez vai katra varētu atļauties kandidātu katrā no 100 apgabaliem, taču pilnīgi iespējams, ka jebkurā apgabalā uzvarētājs varētu uzvarēt ar padsmit procentiem balsu. Turklāt daudzviet Latvijā momentā uzrastos populāri pagastveči un pagastvecenes zem nosaukuma "Mēs par Pūpēžu pagastu", arī šādiem ļaudīm šur tur varētu būt gana labas izredzes. Tiesa, šādu deputātu būtu vieglāk atsaukt, ja tautai tiktu dotas arī tādas tiesības. Tāpat tiesa, ka tas gandrīz noteikti nodrošinātu to "haosu", par kuru Kalvītis sakās raizējamies. Risinājums varētu būt jaukta vēlēšanu sistēma. Risinājums arī varētu būt pašreizējās sistēmas saglabāšana ar cerību, ka nobriestot politiskā un sabiedriskā nozīmē tauta vairs nebūs gluži tik viegli pakļaujama nelikumīgām reklāmas kampaņām televīzijā...
Viens gan. Ja būtu 100 atsevišķu vēlēšanu apgabalu, tad būtu pilnīgi skaidrs, ka Saeimā vairs neatrastos, citējot Mākoņtēvu, "paši lielākie kretīni". Piemēram, diez vai būtu jelkādas izredzes dabas bērnam, kurš sazin kāpēc atrodas Saeimas Cilvēka tiesību komisijas vadībā un šodien Dienā jautāts, kāpēc viņš Saeimā ir ņēmis tiesiski apšaubāmas kompensācijas par telefona sarunām, paziņo, ka ar "dzelteno presi" viņš nerunājot, it īpaši ne ar to "dzelteno presi", kura kalpo "zviedru koncerna" interesēm. Bez komentāriem.
Jauku visiem dienu!