Patriotisms nesākas un nebeidzas ar valsts svētkiem

Svētki beigušies, bet vai svētku radītajām sajūtām jāpazūd rudens pelēkumā un ziemas aukstumā līdz ar pēdējo salūta zalvi? Vai mums tiešām nav nekā cita – ikdienā vienojoša?Esmu pārliecināts, ka ir. Patriotisms un valstiskuma apziņa jau nesākas un nebeidzas tikai ar svētkiem. Patriotisma pamati sakņojas mūsu ikdienā – mūsu darbos un mūsu attieksmē pret valsti. Tāpēc uzskatu, ka šī Latvijas deviņdesmitgade mums ir unikāla iespēja, lai katrs sev atbildētu uz jautājumu – ko es dodu šai valstij un ko, vienlaikus, es varu prasīt no lēmumu pieņēmējiem, lai Latvija attīstītos un ieņemtu to vietu, kāda tā bija pirms, piemēram, septiņdesmit gadiem?Tagad, atceroties Ulmaņlaikus, ne viens vien norauš sentimenta asaru. Jā, nenoliedzami, bija Latvijas sviesta, bekona un daudzu citu preču ražošana un eksports. Jā, varu piekrist, ka lielā mērā to sekmēja tā brīža valsts tautsaimniecības izaugsme un tirgus situācija Eiropā. Taču vienlaikus nedrīkst aizmirst, ka tas tika sasniegts ikvienam strādājošajam ieguldot smagu darbu, kā arī valstij īstenojot mērķtiecīgu tautsaimniecības politiku, kuras viens no pīlāriem bija atbalsts vietējam ražotājam.Valsts politiskā un juridiskā neatkarība, nenoliedzami, ir svarīga. Taču, ja tā netiks stiprināta ekonomiski, tad ar laiku varam zaudēt gan vienu, gan otru. Paraugoties uz Austrumu kaimiņu ir labi redzams, kā tur maksimāli tiek sekmēta vietējās ražošanas attīstība un tiek ierobežots ārvalstīs saražotā imports. Tik tālu pat nav jāmeklē - pietiek paviesoties Lietuvā, Igaunijā, Zviedrijā vai Vācijā. Ikviena no manis nosauktajām valstīm ļoti rūpīgi uzmana savu tirgu un maksimāli to cenšas pasargāt no citu valstu ražotāju un pakalpojumu sniedzēju invāzijas.Tie, kas saskārušies ar Latvijā ražoto preču eksportu uz iepriekš minētajām (un arī citām) valstīm, man neļaus samelot – iekļūt citu valstu tirgos ir ļoti grūti, tajā skaitā, dēļ dažādām administratīvām procedūrām u.c. Īpaši grūti tas ir pašreizējā situācijā, kad praktiski visās valstīs ekonomikā vērojama recesija. Turklāt, ja sākotnējās barjeras pārvarētas, arī tad jebkurā brīdī var sagaidīt nepatikšanas. Diemžēl jāatzīst, ka mēs, pretēji citiem, joprojām esam ļoti pretimnākoši un viesmīlīgi. Latvijā praktiski nav tādu preču un produktu grupu, kurās citu valstu ražotāji nebūtu pārstāvēti vai pat neatrastos dominējošā stāvoklī.Varbūt Latvijā likumdošana ir ļoti liberāla? Domāju, ka nē. Ir Eiropas Savienībā, kuras tiesību normas jau kopš 2004.gada bija jāietver nacionālajā likumdošanā. Tas norāda, ka ar likumiem visam vajadzētu būt kārtībā. Tātad jautājums ir par šo normu piemērošanu un valsts attieksmi pret citās valstīs saražoto. Spriežot pēc pieredzes, lietuvieši, igauņi, zviedri un vācieši tomēr vairumā ir savas valsts patrioti. Lai cik nebūtu grūti atzīt, mūsu patriotisms līdz šim ekonomiku nav sasniedzis un, mēs nešķirojam, ko pērkam - importu vai pašu mājās tapušo.Protams, var saprast, ka katram no mums gribas kaut ko īpašu, nebijušu. Tajā pašā laikā ir jāapzinās, ka, nopērkot ārvalstīs ražoto, mēs apzogam paši sevi. Nopērkot Lietuvā ražotos piena produktus vai gaļas izstrādājumus, mēs atņemam naudu saviem lauksaimniekiem un pārtikas ražotājiem. Nopērkot ārvalstīs ražotās mēbeles, mēs atņemam darbu saviem kokapstrādātājiem. Tādejādi mēs atdodam citām valstīm darba vietas, kas pilnā mērā pienāktos mums pašiem vai līdzcilvēkiem. Mēs atļaujam izvest uz ārvalstīm naudu, kas varētu sekmēt mūsu pašu valsts attīstību. It īpaši aktuāli tas ir tagad, kad pasaulē faktiski nav tādu valstu, kas varētu lepoties ar stabilu un augošu ekonomiku, kuru nav skārusi pasaules finanšu krīzes dvaša.Man, pildot darba pienākumus un apmeklējot par valsts un Eiropas Savienības fondu naudu īstenotos projektus rūpniecības uzņēmos, ir bijusi unikāla iespēja izzināt Latvijas ražotāju potenciālu. Galvenā atziņa, kuru esmu guvis – daudziem komersantiem Latvijā jau sen ir pa spēkam sekmīgi konkurēt ar saviem amata brāļiem ne tikai pašu mājās, bet arī vienotājā Eiropas ekonomiskajā telpā un aiz tās robežām. Vienlaikus, man nereti nākas uzklausīt atziņu, ka vietējais ražotājs pašu zemē ir atzīts tikai tad, ja tā prece būs šķērsojusi valsts robežu (divas reizes – turp un atpakaļ). Lai gan negribētos vilkt paralēles ar reliģiju, taču secinājumi ir acīm redzami (Jāņa sniegtā liecība par Pestītāja teikto: “Pravietis netiek cienīts savā dzimtenē”)!Tāpēc uzskatu, ka mums, pirmkārt, ir jābūt spēcīgiem pašu mājās. Un šeit pilnā mērā vietā ir patriotisms – cik lielā mērā katrs no mums ir gatavs atbalstīt savus ražotājus, lai paši sev un līdzcilvēkiem nodrošinātu darbu, pienācīgu veselības aprūpi un izglītību saviem bērniem. Bieži es sev uzdodu jautājumus, uz kuriem atbildes atrast nav viegli. Pirmkārt, kāpēc Latvijā ir vairāki ārvalstu mazumtirdzniecības tīkli, bet neviena Latvijas tirgotāju tīkla nav, piemēram, Lietuvā vai Igaunijā? Kāpēc Latvijā saražotais mēro garu ceļu līdz Zviedrijai vai Vācijai, lai pēc tam ar dubultu cenu pārrastos pašu mājās? Kāpēc valsts iepirkumos priekšroka netiek dota vietējiem ražotājiem un pakalpojuma sniedzējiem? Varbūt Latvijā likumdošana ir ļoti liberāla?Uzskatu, ka turpmāk – it īpaši - pašreizējā ekonomiskajā situācijā šādi dzīvot nav pieļaujams. Pirmkārt, katram no mums ir jāpieņem izšķirošs lēmums, pirkt tikai Latvijā ražoto. Turklāt tas jau nav grūti – pirms ielikt kādu preci iepirkumu grozā, pavērot, vai tāda pati netiek ražota Latvijā. Un tikai tad, ja nav citu iespēju, iegādāties importētu preci. Otrkārt, pieprasīt valsts institūcijām, lai tās iepirkumos priekšroka tiktu dota vietējiem ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem – protams, ja to piedāvātās cenas nav vairākas reizes lielākas kā importam. Treškārt, valstij galvenokārt ir jāsniedz finansiāls atbalsts tiem ražotājiem, kuru produkcija var izkonkurēt importa preci ne tikai ārvalstīs, bet, kas ir īpaši svarīgi, arī Latvijā, jo importa aizstāšana ar vietējiem ražojumiem ir ne mazāk svarīga kā eksports!