Sākotnēji es domāju, ka sēta ir daļa no nožogojuma, kas ir apjozts ap ASV vēstniecību, bet nekā. Izrādās sēta ir uzstādīta, lai atturētu kādu doties pie pieminekļa parka vidū. Neuzmanīgāks vērotājs var arī nepamanīt, ka pieminekļa smailē mirdz zeltīta zvaigzne un uz postamenta ir rakstīts—«Budapeštas atbrīvotājiem no fašistiem». Droši vien nav vērts skaidrot kuru «atbrīvotāju» piemiņai piemineklis obeliska formā ir uzsliets. Tikai es toreiz (2005.gada rudenī) nespēju saprast, kāpēc ap to ir sēta. Tagad pēc mašīnu dedzināšanas, turpat, pārdesmit metrus tālāk pie Ungārijas TV ēkas, es sāku nojaust kāpēc tur ir šī sēta.
Ungārijā neviens noteikti nav aizmirsis 1956.gadu, par spīti laikam. Piemineklis padomju karavīriem pilsētas centrā, iespējams, daļai no sabiedrības ir kā izaicinājums. Tie paši T34 tanki, kas 1944.gadā «atbrīvoja» Budapeštu, atgriezās pēc divpadsmit gadiem, palīdzēja iznīcināt ungāru sapni par brīvību, atņēma dzīvību vairākiem tūkstošiem cilvēku un aizdzina trimdā simtiem tūkstošu ungāru. 1956.gads sagrieza ar kājām gaisā daudzu ungāru dzīves. Kāds profesors augstskolā, kurā mācījos, līdz 1956.gadam bija pārliecināts komunists un valdošā režīma atbalstītājs, bet pēc revolūcijas apspiešanas viņš devās trimdā un lielāko dzīves daļu nodzīvoja Kanādā. Revolūcija sašķēla nāciju un vēl šodien nacionālisti īsti nespēj piedot pat tiem, kas līdz 1956.gadam sadarbojās ar komunistiem, kaut arī viņi pēc revolūcijas nostājās pret režīmu.
Arī piecdesmit gadus vēlāk nācija nav vienota, vēl ar vien daudziem tiek pārmests kolaboracionisms vai simpatizēšana kreisām idejām. Lai gan ungāri ir ieguvuši brīvību, viņu izpratne par to, kāda ir šī brīvība, ir stipri dažāda. Ir cilvēki, kas nav spējuši piedot, ne saviem tautiešiem, ne «atbrīvotājiem». Varbūt tāpēc vēl ar vien ap pieminekli ir sēta.