Tas, ka pēc iestāšanās ES, saimniekojot apmēram vienādos apstākļos, Latvijā ir gan visaugstākā inflācija, salīdzinot ar parējām "jaunajām dalībvalstīm", tomēr liek domāt - neviena no valdībām, kas strādājusi pēc 2004. gada 1. maija, nav centusies ne apzināt objektīvos ekonomiskos apstākļus, kas bija paredzami un nenovēršami ietekmēja šos rādītājus, bet arī ignorējusi tās tendences, kas liecināja – grūtības ekonomikā ir tuvu.
Vienlaikus jāatzīst, ka pārtikas cenu pieaugums tomēr nav tikai Latvijas problēma. To izraisījuši gan strukturāli, gan īslaicīgi faktori. Strukturālie faktori pārtikas cenu pieaugumam ietver augošo pieprasījumu pēc ikdienā lietojamajiem pārtikas produktiem un pārtikas produktiem ar augstāku pievienoto vērtību - jo īpaši lielās valstīs ar strauji augošu ekonomiku, kā arī pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumu. Arī pieaugošajām enerģijas izmaksām ir ievērojama ietekme, jo īpaši saistībā ar izejvielu, piemēram, slāpekļa mēslošanas līdzekļu izmaksām, kuras kopš 1999. gada ir pieaugušas par 350 %, kā arī lielākām transporta izmaksām. Kā liecina Eiropas Komisijas dati, tad kultūraugu ražība vienlaikus ir samazinājusies. Kā īslaicīgie faktori, kas veicinājuši cenu pieaugumu, jāmin neraža vairākos pasaules reģionos, nelieli pārtikas krājumi, ASV dolāra vērtības samazināšanās un eksporta ierobežojumi vairākās pasaules tirgus piegādātājvalstīs.
Patēriņa preču cenu pieaugums ir veicinājis pārtikas produktu cenu inflāciju un vispārējo inflāciju arī Eiropas Savienībā kopumā, kaut gan to ierobežojusi eiro vērtības palielināšanās, izejvielu daļas samazināšanās pārtikas ražošanas izmaksās salīdzinājumā ar enerģiju un darbaspēku, kā arī procentuāli nelielās pārtikas izmaksas vidējos mājsaimniecības izdevumos. Tomēr ietekme dažās dalībvalstīs, kā, piemēram, Latvijā, ir jūtama daudz vairāk nekā citās, un tā ir daudz smagāk skārusi mazturīgās ģimenes. Laukaugu ražotāji no šīs situācijas pērn ir ieguvuši, bet lopkopjus ir skāris arī lopbarības cenu pieaugums.
Eiropā uz ielām iziet Francijas, Spānijas, Īrijas zvejnieki, piensaimnieki, autopārvadātāji, kuri nevar kopā savilkt galus. Beļģu zvejnieki savu izmisumu izrādīja, nupat ar petardēm apmētājot arī Eiropas institūcijas. Viņus un Latvijas zemniekus vieno viena un tā pati problēma: augsto degvielas cenu dēļ darbs vairs neatmaksājas. Nu jau redzams, ka katra valsts tikai ar saviem spēkiem vien šo problēmu kamolu neatšķetinās. Eiropas Komisija iecerējusi gan īstermiņa pasākumus – kopējās lauksaimniecības politikas efektivitātes pārbaudi un mazumtirdzniecības nozares uzraudzību saskaņā ar konkurences principiem, gan arī ilgtermiņa pasākumus – iniciatīvas nodrošinātībai ar pārtiku, nākamās paaudzes biodegvielas attīstības veicināšanu Eiropā un starptautiskā mērogā, kā arī lauksaimniecības pētniecības stiprināšanu, šo zināšanu izplatīšanu. EK apsver iespējas atcelt prasību noteiktu zemes apjomu atstāt atmatā, tā pamazām gatavojas atteikties no piena kvotām. Aizrautīgā pievēršanās biodegvielas ražošanai nu jau rada citu problēmu - samazinās pārtikas augu teritorijas. Tāpēc EK apspriež iespēju atcelt maksājumus par "biodegvielas" hektāriem. Eiropas Komisija šonedēļ pieņēma paziņojumu, kurā izklāstīti iespējamie politiskie risinājumi, lai mazinātu ietekmi, ko rada pārtikas cenu pieaugums pasaules tirgū. Šo dokumentu apspriedīs 19.-20. jūnija Eiropadomes sanāksmē. Tomēr šķiet, ka Komisija ir nedaudz apjukusi jauno uzdevumu priekšā, jo pasākumu klāsts ir manāmi nepietiekams. Tā turpināšot aktīvi uzraudzīt pastāvošo situāciju un pielāgot politiku, ņemot vērā jaunos apstākļus.
Neraugoties uz to, Latvijas valdība nedrīkst mierīgi sēdēt un gaidīt, kamēr kaut ko izlems Eiropas Komisija, kamēr nostabilizēsies ASV ekonomika, kamēr kritīsies naftas cenas. Ko lai dara, ja nu jātiek galā ne tikai ar pašu kļūdām saimniekošanā, bet arī jānobalansē "lielajā pārtikas krīzē". Valdības pienākums ir panākt to, ka Latvijā cilvēki drīkst atļauties ēst pilnvērtīgu, daudzveidīgu pārtiku, ka lauksaimnieki saņem savu "iesaldēto" naudu no pārtikas ražotājuzņēmumiem, ka mazumtirdzniecībā nevalda monopols. Ka piekrastes zvejsaimniecībā un piensaimniecībā neatkārtojas tas pats, kas cukura rūpniecībā. Beidzot ir jāiemācās panākt to, kas ir izdevīgi mūsu, Latvijas cilvēkiem.