Laika ziņas
Šodien
Sniegs

Pieprasu jaunus kritērijus pasaules kārtībai

"Mākslas pasaule ir milzīgs magnēts, kas uzkrāj visu radošo enerģiju, arī daudzas ar mākslu tiešā veidā nesaistītas iniciatīvas," uzsver kulta rakstniece un leģendārā māksliniece Krisa Krausa

Novembra sākumā Rīgā viesojās rakstniece un māksliniece Krisa Krausa. Viņas pirmais romāns Es mīlu Diku (1997) ir tikpat skandalozi mānīgs kā grāmatas nosaukums – vārds "Dick" angļu valodā apzīmē gan vīrieša vārdu, gan dzimumlocekli. Lai arī apsūdzēts "baumošanā", pornogrāfiskas apsēstības vietā romāns piedāvā vaļsirdīgu sievietes subjektivitātes portretējumu un reizē trāpīgu Rietumu kultūras kritiku, kas reflektē par sievietes tiesībām un iespējām nodarboties ar mākslu. Zīmīgi, ka 20 gadu pēc romāna iznākšanas tā tēmas aktualitāte, šķiet, saasinājusies vēl vairāk.

Pateicoties Latvijas Laikmetīgās mākslas centra iniciatīvai, skatītājiem Rīgā bija unikāla iespēja iepazīties ar Krisas Krausas filmu retrospekciju un piedalīties viņas jaunākās grāmatas Sociālās prakses (2018) prezentācijā. Grāmatā Krisa Krausa turpina rakstīt par mākslas procesiem un mākslinieku dzīvi sev raksturīgā veidā, sapludinot biogrāfijas, fikcijas, kritikas, notikušu sarunu un personīgās dzīves apraksta elementus antropoloģiskā tekstu krājumā. Mākslas saprašanai nozīmīgas kļūst arī ar mākslu šķietami nesaistītas parādības – iekāre, nejaušība, delīrijs, tenkas, atriebība un pat zobārsta apmeklējums.

 

Sociālo prakšu jēdziens šķiet turpinām franču filosofa Nikolā Burjo Attiecību estētikas ideju par mākslu, kas veido telpu, kurā rodas jaunas sociālas saites un sadarbības formas. Jēdzienu "sociālās prakses" jūs attiecināt arī uz tādiem mākslas veidiem kā ainavu arhitektūra, uzņēmuma vadīšana un sociālo mājokļu projekti.

Kopš Burjo darba publicēšanas sociālo prakšu žanrs mākslas pasaulē ir izplatījies neparasti strauji. Amerikā, kur, kā parasti, viss tiek pārspīlēts, iespējams iegūt pat maģistra grādu mākslas "sociālajās praksēs". Šī doma man liekas diezgan nejēdzīga. Nereti cilvēki to uztver kā "vai nu, vai" situāciju. Proti, tevi interesē vai nu sociālās prakses, vai glezniecība, skulptūras un video, it kā šīs lietas viena otru izslēgtu. Taču nenoliedzami – mākslas pasaule ir milzīgs magnēts, kas uzkrāj visu radošo enerģiju, arī daudzas ar mākslu tiešā veidā nesaistītas iniciatīvas.

Kāpēc šis magnēts ir tik jaudīgs?

Domāju, ka tas ir mākslas pasaules šarms, kā arī intelektuāla pārliecība, ka tas, ko dari, ir svarīgi, tu redzi savam darbam kontekstu un likumīgu vietu.

Tomēr jūsu pirmā atbilde bija "šarms". Vai tas nav nedaudz virspusēji?

Nē, kāpēc? Šarms nav nekas slikts. Taču ir skumji, ka citām nozarēm, piemēram, izglītībai, tā jūtami pietrūkst. Reiz pedagoga darbs bija aizraujošs un prestižs, tika aktīvi izstrādātas alternatīvas mācību pieejas, radītas jaunas metodes, notika spraigas diskusijas. Šobrīd, šķiet, pedagoģija vairs nevienu neinteresē. Visa mācību procesa jaunrade tagad pārcēlusies uz mākslas jomu. Tas ir sociālo prakšu paradokss – to saturu veido tradicionāli ar mākslu pilnīgi nesaistītas profesijas un darbības.

Viens no motīviem, kas vairākkārt atkārtojas jūsu darbos, ir brīvība kļūdīties, skumjas un vientulības sajūta. Šīs īpašības tradicionāli piedēvētas romantizētam, sabiedrības nesaprastam mākslinieka tēlam. Vai šajos stāvokļos iespējams atrast kaut ko vairāk par melanholisku rezignāciju, piemēram, politisku jaudu?

Esmu pārliecināta, ka skumjām un vientulībai ir liels potenciāls rosināt pārmaiņas. Pirmais solis ir pamanīt, ar ko tieši tu neesi apmierināts un kas tevi padara nelaimīgu. Otrais solis ir mēģināt izprast tā iemeslus. Visbeidzot – darīt kaut ko, lai to mainītu.

Vai tādā gadījumā skumjas drīz vien nenomainīs dusmas?

Dusmas var dot lielu spēku, taču arī radīt problēmas. Piemēram, Amerikā ir izplatīta parādība, ka cilvēki ātri iekaist un sāk uzbrukt viens otram tikai tāpēc, ka viņiem pilnībā nesakrīt politiskie uzskati visos jautājumos. Kreisi noskaņotajā sabiedrības daļā tā ir klasiska lieta. To pašu var novērot #MeToo kustībā.

Tātad kreisuma idejas par iecietību nonāk pretrunā pašas ar sevi?

Jā, skumji, bet tā tas ir. Cilvēki kļūst tik kategoriski: ja mēs nevaram vienoties par katru sīkumu, mēs nevaram vienoties vispār.

Vai šie ķīviņi ir viens no faktoriem, kas patlaban palīdz augt populisma retorikas reitingiem?

Populisms – tas ir piedāvājums cilvēkiem, kuriem nekā nav. Par to savulaik izsmeļoši rakstījusi franču filosofe un mistiķe Simona Veila. Kad 30. gados viņa apmeklēja Vāciju, Veila redzēja fašisma rašanos un to, ka fašisma idejas īpaši uzrunā bijušos komunistus un kreisi noskaņotus strādniekus. Jo apzīmējumi "kreiss" un "labējs" ir virspusēji. Abas ideoloģijas iedarbojas uz cilvēka emocionālo un garīgo dimensiju, tās apmierina tās pašas pamatvajadzības. Vācijas straujā urbanizācija, kas notika pēc Pirmā pasaules kara, radīja jaunas dzīves formas – cilvēki pameta savus vecākus, dzimtās mājas un ciemus un devās strādāt uz pilsētu. Viņu ierastais jēgas lauks tika sagrauts, un fašisms bija pieejama alternatīva, lai to atjaunotu.

Mūsdienu migrācijas procesi ir vēl iespaidīgāki, un to radītās sekas neatgriezeniski maina pasaules ģeopolitisko karti. Kādu iespaidu tas atstāj uz mākslas pasauli?

Dzīve kļūst arvien dārgāka, un mākslinieki no Berlīnes migrē uz Leipcigu, no Losandželosas uz Longbīču, no Londonas uz Briseli. Globālā kapitāla pieplūdums šos procesus paātrina neiedomājamā veidā, un pārmaiņas, kurām kādreiz vajadzēja divdesmit gadu, tagad var notikt vienas nakts laikā. Līdz ar to mākslinieki meklē lētākas, pieejamākas alternatīvas. Par vienu no tām var kļūt arī Rīga! Zīmīgi, ka vakar grāmatas prezentācijas laikā es pamanīju, ka auditorija saspicēja ausis, kad sāku runāt par nacionālās mākslas izzušanu un pašreizējiem apstākļiem, kuri pieprasa, lai jaunie mākslinieki ar nopietnām ambīcijām brauktu projām.

Ar to jūs vienlaikus trāpījāt divās sāpīgās vietās – vēsturiskās situācijas dēļ Latvijas sabiedrībā ir paaugstināts trauksmes līmenis gan saistībā ar nacionālās kultūras saglabāšanu, gan jauniešu emigrāciju. Taču, domājot par šo tēmu, nevar noliegt, ka iespēja brīvi pārvietoties no viena mākslas centra uz otru ir privilēģija, kas nav pieejama katram. Mēs daudz runājam par mākslas pasaules iekšējo kustību, bet ir virkne mākslinieku, kuriem šāda mobilitāte ir neiedomājama.

Tā ir tiesa. Pasaulē, arī mākslas vidē, valda liela nevienlīdzība, kas daļai sabiedrības ierobežo vai pilnībā liedz piekļuvi resursiem. Šiem jautājumiem jaunajā grāmatā veltīts stāsts Seja. Tā pamatā ir tikšanās ar kādu jaunu sievieti no Rumānijas, kuras ģimene bija emigrējusi uz Zviedriju. 2013. gadā viņa uzaicināja mani piedalīties mākslas projektā Berlīnē, kur es ar izbrīnu atklāju, ka nacionālās atšķirības arvien pastāv.

Māksliniece bija izveidojusi nelielu izstādi, par kuru man bija jāraksta eseja. Tajā bija iekļauti mazi, šķietami nenozīmīgi objekti, piemēram, cigaretes izsmēķis vai bērna kaklarota ar vārdu "Letīcija". Man nebija ne jausmas, ko tas viss nozīmē. Lūdzu mākslinieci nedaudz par šiem priekšmetiem pastāstīt. Mēs apsēdāmies galerijas birojā, un tad piepeši viņa sāka runāt par savu pagātni, atmiņām un ģimeni, sarežģītajiem dzīves apstākļiem, migrācijas radītajām traumām un valdošajiem stereotipiem, ka austrumeiropieši ir "Eiropas ubagi". Viņa runāja bez apstājas gandrīz 50 minūšu – tieši tik, cik gara ir viena psihoanalīzes sesija. Viņa bija ļoti dusmīga, un šīs dusmas ir pilnīgi attaisnojamas.

Šādas lietas virspusē uzpeld reti, jo mākslas pasaulē visi ir tik pieklājīgi un jauki, mēs izliekamies, ka esam vienādi. Piepeši viņas stāsts kā izvirdums gāzās pār mani. Es to neuztvēru kā personīgu uzbrukumu, bet sāku pierakstīt viņas teikto – šāds paradums man izveidojies kopš tiem laikiem, kad strādāju par žurnālisti. Nolēmu, ka savā tekstā sniegšu platformu, lai šīs sievietes balss skanētu tālāk, un tā radās šis stāsts.

Kāda ir jūsu personīgā ģeogrāfija?

Man nozīmīgākās pilsētas ir Ņujorka un Losandželosa, taču esmu tās zaudējusi. Tas ir viens no sāpīgākajiem zaudējumiem manā dzīvē. Kādreiz šajās metropolēs kūsāja dzīvība, viss bija ar roku sasniedzams, uz ielas varēja nejauši saskrieties ar paziņām, ik dienu radās jauna draudzība. Pašlaik abas pilsētas ir pārvērtušās par vietām, kur cilvēki iet uz darbu, norunā tikšanos, atklāj izstādes, taču viņu ikdienas dzīve notiek citur. Tieši tā man pietrūkst visvairāk – iespējas, ka, iegriežoties kafejnīcā, tur priekšā jau būs draugi.

Jūsu pirmais romāns Es mīlu Diku saistīja lasītāju uzmanību, pateicoties nospriegotajam ikdienas dzīves un kultūras kritikas savijumam, kas veido fonu stāstam par to, kā galvenā varone iemīlas Dikā. Darbu var uztvert arī kā mēģinājumu definēt sievietes skatienu un iekāri, viņas rīcībspēju un pašiniciatīvu.

Grāmatu Es mīlu Diku uzrakstīju samērā vēlu. Trauksmainie divdesmitie un trīsdesmitie gadi, kad sieviete visvairāk domā par šīm tēmām, jau bija aiz muguras. (Smejas.) Jā, romānu var lasīt šādā veidā – kā vēstījumu par sievietes iekāres un skatiena iespējamību. Tiesa, galvenās varones mīlestība sasniedz jaunu pakāpi – garīgu dimensiju. Tas ir stāsts par tiesībām mīlēt bez pretmīlas.

Vai šīs tiesības ir kaut kā īpaši jāizcīna? Vai arī runa ir par samierināšanos ar nepielūdzamo realitāti?

Varbūt to var pateikt citādi – romāna galvenā varone mēģina atrast vērtību attiecībās, kas nav abpusējas. Esmu atgriezusies pie šīs tēmas grāmatā Sociālās prakses, kurā rakstu par mīlestību, kas pārsniedz savu objektu. Un tajā ir liels spēks.

Rietumu kultūrā maskulīna iekāre tiek definēta kā aktīva cīņa par atbildētām jūtām. Šāda neuzbāzīga mīlestības izpausme ir ļoti "sievišķīga".

Mēs nevaram mainīt otru cilvēku un viņa vēlmes, taču varam dzīt pēdas tam, kā kultūrā tiek definēta vīrieša un sievietes iekāre. Mēs varam šo kultūru mainīt. Varam strādāt ar attēliem, kas nosaka, kāds ķermenis ir vai nav iekārojams. Vai tas ir mīksts un apaļš kā Merilinai Monro vai atlētisks un nospriegots kā Brīnumsievietei (2017. gada supervaroņu filmas Brīnumsieviete galvenais tēls – ar neparastām spējām apveltīta sieviete karotāja – J. K.). Cerams, mums izdosies ietekmēt arī dziļākus slāņus, veidojot jaunu izpratni par rīcībspēju, vadību un sieviešu tēlu atbildīgos amatos. Nesen veiktais pētījums Amerikā parādīja satraucošus rezultātus – aptuveni 80% vīriešu labprātāk aicinātu uz tikšanos stjuarti, nevis advokāti.

Tātad vīrieši dod priekšroku sievietēm ar zemāku izglītības līmeni un mazākiem ienākumiem.

Advokāte var izrādīties gudrāka par viņiem, un tas nav seksīgi.

Cik lielā mērā šie stereotipi un dzimtes konstrukcijas ir ietekmējuši jūs kā rakstnieci?

Nedomāju, ka ir kāda specifiska sievišķā rakstība vai vīrišķā rakstība, taču uzskatu, ka ir augstākā mērā svarīgi padarīt sievietes pieredzi par universālu, neklasificējot to kā "citu" vai vienkārši "personīgu". Pašlaik daudz kas tiek darīts tā labā. Piemēram, šogad iznākusi fantastiska Šeilas Hetijas grāmata Mātišķība, kurā vairāk nekā 300 lappusēs aprakstīta autores piecus gadus ilgusī cīņa ar jautājumu, vai viņa grib bērnus. Šajā darbā tas pārstāj būt "tikai" par sieviešu lietu, bet kļūst par vispārcilvēcisku, eksistenciālu dilemmu. Tā ir filosofija un komēdija vienlaikus. Noteikta pieredze, piemēram, mājas un ģimenes dzīve, nebūtu jāuztver kā dzimumspecifiska.

Vai dzimumu lomu pārvarēšana ir pietiekams pamats, lai runātu par postfeminismu?

Tās ir pilnīgas muļķības! Tiešām nezinu, kāpēc postfeminisma jēdziens tiek lietots. Arī dalījums otrā, trešā un ceturtā viļņa feminismā ir maldinošs, jo rada iespaidu, ka katram nākamajam ir no iepriekšējā krasi atšķirīga programma. Jo pēc būtības visi feminisma virzieni risina vienu un to pašu jautājumu. Arī dalījums paaudzēs ir kļūdains – cilvēka identitātē daudz lielāka loma ir ģeogrāfijai un izglītībai, nevis viņa dzimšanas gadam. Šobrīd ir tik daudz feminisma virzienu: ekofeminisms, marksistiskais feminisms, dzimumu vienlīdzības feminisms...

Kuru no tiem jūs atzītu par savējo?

To, kurš izaicina un mēģina mainīt sabiedrības uzbūvi un kultūras nosacījumus pašos pamatos.

Tātad radikālais feminisms?

Jā! (Smejas.) Radikālais feminisms, kurš apgalvo, ka ar vienlīdzību ir par maz. Es negribu dzīvot saskaņā ar vīriešu radītajiem noteikumiem, man nepietiek ar tiesībām cīnīties kā vīrietim. Es pieprasu citus standartus, jaunus kritērijus pasaules kārtībai.

Šādus jaunus kritērijus esat definējusi arī savā rakstniecībā, mākslas kritikā – neviens no jūsu tekstiem neatgādina klasisku recenziju. Kā jūs pie tā nonācāt?

Liela daļa mākslai veltītu tekstu ir tapuši, atsaucoties mākslinieku aicinājumam un manai personīgajai vēlmei atbalstīt viņu darbu. Es nekad nerakstītu par izstādi, kura man ir vienaldzīga. Cilvēkus tik ļoti baida vizuālā māksla – neviens nezina, kā uz to skatīties un ko par to domāt. Viņi neiet uz muzejiem un izstādēm, jo uzticas savai vizuālajai pieredzei. Tāpēc mans mērķis ir padarīt mākslas darbu saprotamāku – māksla rada apjukumu, valoda sniedz skaidrību. Teksts šķiet pieejamāks, sekot tā instrukcijām ir vienkāršāk un drošāk.

Tomēr jūsu "instrukcijas" pārsniedz mākslas kritikas žanra robežas, tās ietver arī virkni ikdienišķu un privātu stāstu.

Es dalos ar privātiem stāstiem ne jau tāpēc, ka šādā veidā gribētu atbrīvoties no savas pagātnes, bet lai radītu klātbūtnes sajūtu. Ko mēs viena otrai par sevi atklātu, ja turpinātu sarunāties ar izslēgtu diktofonu? Katra saruna svārstās starp visabstraktākajām idejām un visbanālāko ikdienas dzīves pieredzi. Es pastāstu kaut ko personīgu, un piepeši viss iepriekš teiktais kļūst konkrētāks. Cerams, arī pievilcīgāks un smieklīgāks. Lai tu klausītos manu stāstu, man vajag tevi izklaidēt un reizē pavedināt. Gluži kā Šeherezadei Tūkstoš un vienas nakts pasakās.


Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu 

Top komentāri

Pasaules kārtību Dievs nosaka.
P
Par cik Radīšana ir NOSLĒGTS process, nekādi jauni kritēriji NAV IESPĒJAMI, jo VISS ir TAS PATS vecais. Pieprasi vai nepieprasi, tu vari tikai apkakāties!
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Jauna valdība Latvijā būs

Kopā nobalsojuši: 1058

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Simtgades paģiras(15)

Kamēr decembris noklāj zemi ar baltu, skopu sniegu, Latvijas simtgades svētku baltais galdauts vēl klāj sabiedrības galdu.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja