Reinis Virtmanis. Esmu totāls romantiķis

novembrim. Sirds — grand prix R.Virtmanis līdz šim ir piedalījies grupu izstādēs, bijusi personālizstāde galerijā Centrs (2002), viņa darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā un privātās kolekcijās Latvijā un ārzemēs. Kā iesācies mākslinieks Reinis Virtmanis? Vispirms viņš lietišķajos ir stiklinieks, pēc tam Mākslas akadēmijā studē vizuālo komunikāciju, taču "akadēmisku papīru" nevarot uzrādīt. Trīsdesmitgadnieku paaudzei piederīgais Reinis priecājas: "Sasniegts tas foršais vecums, kad izveidojies pasaules modelis, ir brīvākas rokas un var darboties. Sākumā tas viss likās kā joks." R.Virtmanis uzsver, ka pirmo reizi visi darbi apzināti tapuši izstādei. Līdz šim izstādīti jau gatavi darbi, kas radīti impulsīvāk un haotiskāk. R.Virtmanis norāda atšķirību procesā: "Arī impulsīvi tapušiem darbiem ir iespējams salikt kopā iekšējo struktūru, bet, strādājot pie šīs izstādes, jau apzināti gribējās, lai ir vadmotīvs. Tas nenozīmē, ka tai jābūt īpašai tēmai. Arī tehniski gribējās panākt stāstu". Sākumā noliktais datums traucējis — vairs nevar gaidīt uz liktenīgu iedvesmu —, bet tad mākslinieks atslābinājies un sapratis, ka jāturpina vien strādāt, jo "darbībā pēkšņi nonāc teritorijā, kurā saproti, ka viss notiek, atliek vien fiksēt". Titulgleznā Neprecīzs stāsts par deviņām palmām jeb dārgumu meklētāji (eļļa, koks, 84x100 cm) redzams R.Virtmaņa mistiskais iztēles objekts N, kurš apveltīts ar XX gs. sākuma krievu literatūras varoņiem piemītošo nolemtības auru. Vīrs ar nesamērīgi milzīgu galvu, raizīgi sarauktu pieri, ar mugursomu un cērti pie sāniem urbjas tuksneša smiltīs. Fonā — žirafe izskatās nesalīdzināmi "precīzāka". Svarīgi, lai nebūtu didaktiski, jo tik elementāra homo sapiens kritika nav R.Virtmaņa savdabīgi noslēpumainā rokraksta garā. Māksliniekam nav šaubu, ka cilvēkā "sirds ir grand prix, kamēr galva — tikai 1.vietā", tomēr viņš nevēlētos, ka kāds viņa lielgalvjos izlasītu tik burtiski pamācošu jēgu ar izpratni — lielas smadzenes, maza sirds. "Nav jāmeklē darbos īpašas atklāsmes, tās "deviņas palmas", jo "dārgumi" vienam nav "dārgumi" otram," uzskata mākslinieks. Harmss un tā kompānija R.Virtmanis neslēpj, ka no cilvēku puses, kuri glezniecību uzskata tikai par formu, ir saskāries ar viedokli, ka viņa darbi ir pārāk stāstoši un literāri. Viņš pats tā nedomā: "Nosaukumi man ir ļoti svarīgi. Gribētos, lai tie skatītājam ir kā atslēga, ar kuru viņš atrod pieeju stāstam." Gan izstādes nosaukums, gan tas, cik intriģējoši spēlējas gleznu nosaukumi, vedina domāt, ka R.Virtmanim ir kaislīgas attiecības ar literatūru. Viņš gribēja būt tikai galva, Amour Armor, Ļaunuma izdzīšana jeb vieglu garu u.c. "Jā, literatūrai manā dzīvē ir liela nozīme. Iespējams, šādi es piepildu nerealizēto poētisko dabu," Reinis atklāj, ka pats kādreiz ir rakstījis un viņu iedvesmo krievu dzeja — Mandelštams, "Harmss, Oļeiņikovs un visa tā kompānija, kas spēlējās ar valodu (krievu literatūras avangardisma kustība oberuīti XX gs. 30.gados — U.A.). Banāli teikt — arī Brodskis". Pēc 6.novembra izstādi paredzēts vest uz Franciju. Patiesībā secībai vajadzēja būt otrādai, bet R.Virtmanim svarīgāk šķitis parādīt draugiem, kāpēc tik ilgi bija norobežojies no viņiem, nevis izstādīties "abstraktā Francijā, kur nevienu nepazīstu". "Protams, mākslinieks nav kā putns," apzinās R.Virtmanis, kurš pats tikai pēdējos divus gadus varējis nodoties tikai glezniecībai. "Esmu totāls romantiķis un ideālists. Māksliniekiem ir iestāstīts, ka māksla ir kā sacensības un jātaisa karjera. Māksla ir pievilkta par daudz pie zemes. Tas tomēr traucē," uzskata R.Virtmanis. Protams, dzīvot bēniņos un sirgt ar tuberkulozi viņam arī nekārojas — "gribas līdzsvarā".