Rīgas biennāles dalībnieks Ēriks Apaļais. Kosmiskais melnums

Ērika Apaļā (1981) glezniecība ir intelektuālu uzdevumu māksla, kas lingvistiskus fenomenus pārtulko glezniecības formās, meklējot vārdu un materiālo formu saskarsmi. Viņa mākslas metodoloģiju varētu salīdzināt ar alķīmiju – valodas likumi tiek izmantoti par strukturālu pamatu gleznieciska attēlojuma loģikai, attēls kļūst par pavisam jaunu teksta formu, un glezniecība it kā pārtop verbālajā valodā. Teksta un attēla attiecību tēma laikmetīgajā mākslā tikusi ekspluatēta nebeidzamās kombinācijās, taču visbiežāk rezultāts ir klaji ilustratīvs, abi izteiksmes veidi eksistē paralēli un tikai savstarpēji papildina viens otru.

Interese par tekstu

Ēriks Apaļais savos darbos abas sistēmas tiecas izmantot kā vienotu zīmju valodu, kas atspoguļojas viena otrā. Glezna tiek būvēta pēc teikuma principiem, mākslinieks eksperimentē ar šo iespēju robežām, nevis pieņem to kā pašsaprotamu, stingru sistēmu. Interese par tekstu Ērika Apaļā darbos nav ienākusi nejauši – savulaik viņš interesējies par valodu profesionālā līmenī un pievērsies angļu filoloģijas studijām. Viņa karjera vizuālajā mākslā sākusies ar studijām Hamburgas Mākslas universitātē un sadarbību ar prestižo Hamburgas mākslas galeriju Vera Munro. Pēdējos gados Ēriks Apaļais regulāri piedalās starptautiski nozīmīgās mākslas mesēs un ir viens no pazīstamākajiem Latvijas laikmetīgās mākslas pārstāvjiem, kura mākslinieciskā motivācija un domāšanas veids izceļas ar oriģinalitāti arī tālu ārpus lokālās mākslas robežām.

Ēriks Apaļais sevi mēdz dēvēt par sniegavīru mākslinieku – šis motīvs atkārtojas daudzos viņa darbos un ir skatāms arī Rīgas Laikmetīgās mākslas biennāles ekspozīcijā. Iepriekš aprakstītā interese par lingvistiku arī šajās gleznās ir galvenais strukturālais princips, savukārt to nosacīto saturu veido bērnības atmiņu uzplaiksnījumi, māksliniekam spēlējoties ar autobiogrāfijas žanram tuviem naratīviem. Tas izpaužas bērnišķīgi vienkāršos, mazliet naivos tēlos, kas it kā attēloti uz melnas tāfeles un raisa asociācijas ar skolas gadiem un pirmajām lasīšanas stundām. Arī grāmata kā ļoti burtisks valodniecības simbols ir viens no pastāvīgajiem motīviem gleznotāja darbos.

Viena motīva variācijas

Šajos vienkāršajos tēlos mākslinieks meklē nosacīto robežu starp tām nozīmēm, ko vizuālajiem simboliem piešķīruši daudzie kultūras uzslāņojumi, un privāto atmiņu radītajām nozīmēm, kas līdz galam nolasāmas tikai pašam māksliniekam. To savstarpējās mijiedarbības iespējas ir bezgalīgas, un, iespējams, tieši tāpēc Ērika Apaļā gleznās tēli atkārtojas līdzīgās kombinācijās. Šis viena motīva variāciju princips redzams daudzos viņa darbos un teju burtiski uzsver daudznozīmību, kas slēpjas aiz ārējām, virspusējām līdzībām, – izšķirošo nozīmi piešķir smalkas kompozicionālās nianses, līdzīgi kā valodā funkcionē homonīmi, kuru patieso jēgu spējam apjaust tikai pēc to izrunas vai kopējā teikuma konteksta, ko piešķir vārdu savstarpējās attiecības.

Ērika Apaļā gleznās attēlotas mentālās, nevis fiziskās pasaules ainas, kuras viņš pārvērš glezniecībā ar dzejisku tēlainību un norobežojas no dokumentāla tiešuma. Tā gan nav emocionāla poēzija, mākslinieks mīl iegremdēties valodā kā matērijā, kas eksistē neatkarīgi no tās lietotājiem. Rezultātā radītā metafiziskā glezniecība atgādina centienus loģiski strukturizēt apziņas plūsmas tēlus – it kā Deivids Linčs būtu mēģinājis ekranizēt Ludviga Vitgenšteina traktātu fragmentus. Ērika Apaļā gleznu kosmiskais melnums, iespējams, ir pat svarīgāks par tiem simboliem, kam tas tiek izmantots par fonu.

Savā esejā Vēlme izteikt vārdos un autobiogrāfija Ēriks Apaļais autobiogrāfiskās rakstīšanas procesu skaidro kā izaicinājumu "nonākt aci pret aci ar bezjēdzīgo esamības bezdibeni". Nepieciešamība iztukšot vizuālos tēlus un simbolus viņa glezniecībā izriet no šī izaicinājuma. Skatītājam līdz galam netiek paskaidrots, vai Ērika Apaļā glezniecībā bezdibenis un bezgalība tiek apzīmēti ar vienu un to pašu melno tukšumu.